«Mūsas trillerī» trauksies arī dāmas

2020. gada 4. septembris 00:00

388

Būt kopā autosporta sacensībās – Beierbahu māsas un brāļa sapnis

Jau šajā nedēļas nogalē autosporta fanus priecēs vērienīgas nacionālā līmeņa autosporta sacensības «Mūsas trilleris», kur rīkotājs apņēmies apvienot visas krosa disciplīnas: rallijkrosu, autokrosu un folkreisu. Sacīkstes norisināsies 5. un 6. septembrī trasē netālu no Bauskas – «Mūsa Raceland». Divu dienu garumā ar spraigām cīņām priecēs vairāk nekā 200 autosportistu no dažādām Ziemeļeiropas valstīm.

Monta Beierbaha (22 g.) ir viena no retajām dāmām, kura pieņēmusi izaicinājumu stāties pretī vīriem šajā tehniski sarežģītajā sporta veidā. Monta ir meitene mehāniķe, kuras spējas atzinis ne viens vien sportists, savas zināšanas ieguvusi no tēva, vērojot viņa darbu garāžā. Brālis – Raivo Jānis Beierbahs (11 g.), gados jauns sportists, kurš sezonas laikā paspējis pierādīt, ka ir spējīgs un vērā ņemams konkurents. Abi sacensībās startēs ar kroskartiem autokrosa dalībnieku vidū, Monta «Xtreme» klasē pie lielajiem vīriem, bet Raivo Jānis – «Xtreme» junioros.

Īsi pirms sacīkstēm, kas sāksies jau rīt, piedāvājam lasītājiem sarunu ar Montu Beierbahu.

Kā ir uzaugt ar autosportu saistītā ģimenē?
– Autosports – tas ir kā saslimt ar neārstējamu slimību, tas ierauj sevī tik dziļi, ka nekam citam laika īsti neatliek. Mana ģimene savu brīvo laiku pavada garāžā, «skrūvējot» automašīnas, vai dažādās trasēs, startējot sacensībās.

Kad tu saprati, ka autosports ir domāts tev?
– Jau diezgan ātri. Biju uz dažām sacensībām, ilgi nebija jāgaida, līdz es sapratu, ka gribu braukt arī pati. Vienās no sacīkstēm bija viens ļoti izklaidējošs pasākums – sievietēm tika dota iespēja izbraukt ar sporta automašīnu pa trasi. Nav pārsteigums, es toreiz pieteicos, un no malas sportisti mani novērtēja kā labu braucēju. Pašai ļoti patika, aizrāva adrenalīns, cīņa, ātrums. «Saslimu» ar «slimību», ko sauc par autosportu.

Vai atceries savas pirmās sacensības? Cik tev bija gadu, un kādas bija izjūtas?
– Savas pirmās sacīkstes aizvadīju 13 gadu vecumā – sporta kluba «Krauķi» trasē. Toreiz bija liels satraukums, neziņa, vai man viss izdosies, bet, ieraugot starta karogu, adrenalīns ņēma virsroku un visas šaubas un bailes izzuda.

Kad esat trasē kopā ar brāli – ko tas nozīmē jums abiem?
– Kopā ar brāli trasē... izjūtas ir dalītas. Ļoti izjūtu viņu, līdzi pārdzīvoju neveiksmes un arī veiksmes. Pirms sacensībām cenšamies izrunāt un izstaigāt trases, kā un kur labāk braukt. Brālis ir emocionālāks, ļoti pārdzīvo trasē pieļautās kļūdas. Esmu ļoti gandarīta, ka viņš ātri mācās izprast bagiju, jo tas nav viegli – tas jāizjūt, kā es saku, «ar mugurkaulu». Mēs ar brāli ļoti labi izjūtam viens otru, arī bagiju sagatavošanā sacensībām strādājam abi. Protams, galvenais atbalsts ir tētis, kas palīdz gan tehniski, gan finansiāli. Mums ir lieliska ģimene, kura dara visu, lai mēs abi ar Raivo Jāni varētu sacensībās startēt kopā.

Kādas bija izjūtas jūsu pirmajās kopīgajās sacensībās?
– Pirmajās sacīkstēs izjūtas bija ļoti dīvainas, jutos ļoti atbildīga par brāli, par sevi nebija laika iespringt. Biju lepna par Raivo Jāni, ka viņš labi aizvadīja pirmās sacensības, kaut arī nefinišēja, jo fināla braucienā sagriezās, bet sacīkstes kopumā aizvadīja labi, viņš ir apņēmības pilns tiekties arvien augstāk.

Kādus mērķus sev izvirzi sacensībās?
– Katrās sacensībās, kā jau visiem sportistiem, arī man gribas uzvarēt – kāpt uz augstākā pjedestāla pakāpiena. Jāsaka gan, ka primāri ir nobraukt līdz galam un būt finišā bez tehniskām problēmām – tas ir galvenais, par ko es domāju.

Kā ir konkurēt pārsvarā tikai ar vīriešiem?
– Tas ir diezgan interesanti, bet domāju, ka vīriešiem tas nemaz tik patīkami nav – startēt kopā ar sievieti. Man šķiet, ka vīriešiem nepatīk doma, ka viņus varētu apsteigt sieviete. Reizēm gan ar to viņiem nākas samierināties.

Meitene mehāniķe. Kā nonāci līdz šim darbam? Kā to uztver cilvēki tev apkārt?
– Jā, ir daudz viedokļu… Meitene mehāniķe, tas taču neesot sievietei piemērots darbs, bet man tas patīk, jo piesaista viss, kas ir saistīts ar automašīnām. Jau no mazotnes tētis mani ņēma līdzi uz garāžu, vienmēr vēroju ar interesi, ko viņš dara. No tēta iemācījos ļoti daudz par automašīnu uzbūvi, un tad beidzot varēju šim darbam ķerties klāt pati.

Ko iesaki meitenēm, kuras vēlas ienākt autosportā, bet kaut kas tomēr viņām liek piebremzēt?
– Nav jābaidās uzdrīkstēties, jābūt pārliecinātām par sevi, jo sievietes arī var būt ātras trasē un cīnīties par vietām uz goda pjedestāla.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Mūsas trillerī» trauksies arī dāmas

Kategorijas