Dzīve starp Mūsu un Mēmeli

2020. gada 4. septembris 00:00

347

Baušķeniece Velga Vilka atzīmējusi 60. dzimšanas dienu

Bauska ir jubilāres pilsēta kopš dzimšanas, dzīvesvietas ģeogrāfija pārskatāma starp abām upēm – uzaugusi Mūsas krastā, tagad otrajā dzīves pusē skatam no mājas paveras Mēmele. Velga ir pateicīga, ka vienmēr varējusi dzīvot privātmājā.

Paveicies ar skolotājiem vīriešiem
Bērnībā allaž bijis, ko darīt savas mājas pagalmā, bet labākā vieta bērnības atmiņās ir pilskalnam un pilsdrupām, kur gājuši kopā ar kaimiņu bērniem. Pilskalnā allaž sanācis daudz bērnu gan ziemu, gan vasaru. «Tur nodarbes bija visdažādākās, bet galvenokārt kāpelējām pa drupām; nezinu, ka jel kāds būtu īpaši savainojies,» atminas Velga.

Visus vienpadsmit skolas gadus mācījusies Bauskas 1. vidusskolā; pamatskolas klasēs bijusi teicamniece. Reiz svešvalodas skolotāja ielikusi novērtējumu «6», lai gan tolaik augstākā atzīme bija «5». «Patiesībā man bija gaiša galva, nevajadzēja īpaši mācīties, viss padevās viegli. Skolā biju līdere gan uz darbiem, gan reizēm – arī uz nedarbiem, piemēram, aizmukt no stundām,» ar smaidu atklāj jubilāre. 40 gadus pēc izlaiduma notikusi satikšanās ar skolasbiedriem, kas bijusi piepildīta ar sarunām, atmiņām par skolas gadiem – labu un interesantu laiku. Atmiņā palikuši vairāki labi skolotāji, bet ar īpašu cieņu bijusī skolniece piemin klases audzinātājus Jāni Niedri un Edvīnu Hegenbartu. «Mums paveicās ar skolotājiem vīriešiem; neaizmirstamas bija kopīgās ekskursijas,» atzina Velga. Tas gan nebija visai legāli, bet klases audzinātājs bērnu domāšanas veicināšanai mācījis spēlēt kāršu spēli zolīti.

Meitene pabeigusi arī Mūzikas skolas klavieru nodaļu, tā gan vairāk bijusi vecmāmiņas – mūzikas skolotājas – vēlme. Velga atzīst, ka dziedāt un muzicēt gan paticis, bet tas nebija dzīves ceļa izvēlēs. Pēdējo reizi pie klavierēm sēdējusi pirms vairākiem gadu desmitiem, kad, mācoties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, spēlējusi muzikālo pavadījumu deju kolektīva priekšnesumam.

Izvēli ietekmē vecāku piemērs
«Esmu no tehniskajiem cilvēkiem; mašīnu jau stūrēju, tēvam klēpī sēžot, kad pedāļus vēl nevarēju atsniegt,» atklāj Velga. Pēc vidusskolas nolēmusi attīstīt savus tehniskās domāšanas dotumus, iestājoties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mehanizācijas fakultātē studijām autotransporta inženieru specialitātē. «Izvēli ietekmēja vecāku piemērs, arī viņi abi bija beiguši to pašu fakultāti. Tā bija grūta fakultāte, toreiz bija jāmācās arī daudz kā lieka, tostarp zinātniskais komunisms,» atzina jubilāre. Bet iegūtās tehniskās zināšanas, apaudzētas ar pieredzi, vēl tagad palīdz droši sarunāties ar pašas vadītā autoservisa klientiem.

Studiju laikā Velgas lielā aizraušanās bija laivošana no agra pavasara līdz rudenim. Ar laivām un plostiem izceļotas teju visas Latvijas upes, kurās var laivot. «Toreiz mierīgi varēja izpeldēties 1. aprīlī Cieceres upē starp ledusgabaliem,» ekstrēmo piedzīvojumu piemin jubilāre.

Lai kļūtu par savējo
Studiju trešā kursa praksē Velga nosūtīta uz kolhozu «Uzvara» Bauskas rajonā. Studente bija topošā autoinženiere, tāpēc darbs ierādīts autosporta mašīnu garāžās. «Tur, protams, tādu blondu skuķi nevienam nevajadzēja,» smej Velga. Reiz garāžas vīri pamatīgi izjokojuši. Kādai mašīnai bijis kas bremzēm labojams – tad vienam jāsēž kabīnē un jāspaida pedāļi, kad mašīna pacelta uz autopacēlāja «kājas». Tā kā jaunā praktikante bija pati vieglākā, viņai uzticēts pacelties kopā ar auto. Kādā brīdī vīri devušies pusdienās, atstājot auto ar jauno speciālisti augšā… Lai garāžās kļūtu par savējo, noderēja arī skolas laikā apgūtā zolītes spēle. Tur valdījusi tradīcija – garāžu joks; kāršu dalītājam uzlika galvā vecu, no remontu netīrības nospeķotu «pižiku» (padomju laikā populāra ausaine – red.). Prakses laiks izrādījās pavērsiens arī viņas personīgajā dzīvē; «Uzvarā» Velga iepazinusies ar savu vīru Valdi, ar kuru kopdzīvē tagad rit jau 40. gads.
Jubilāres darba dzīves pirmā desmitgade arī saistīta ar «Uzvaru». Īsu laiku strādājusi par dispečeri, bet, līdzko radās domas par «Uzvaras» sporta kompleksa būvēšanu, Velga bijusi ar to no pirmā stūrakmens līdz PSRS un Eiropas čempionātiem un līdz juku laikiem 90. gadu sākumā. Esot kompleksa sekretāres amatā, apgūtas daudzpusīgas prasmes – organizēšanā, grāmatvedības lietās, darbā ar cilvēkiem un tehniku. Vēlāk nav bijis grūtību sākt grāmatvedes darbu Mūzikas skolā, kur nostrādājusi 15 gadus. Tagad Velga jau vairākus gadus ir autoservisa vadītāja un valdes locekle vīra Valda 1993. gadā veidotajā uzņēmumā; darba ikdiena aizrit ar cilvēkiem, tehniku un dokumentiem.

«V» tiek īpaši izcelts
Ģimenē izaudzināta meita Vivita; tagad jubilāre ir vecmāmiņa otrklasniecei Dārtai Vijai. Nevar nepamanīt, ka burts «V» dzimtā izraudzīts kā īpašs. Dodot vārdus, tiek godāti arī dzimtas senči – Velgas mammas vārds bija Vija, bet Valda vecvecvecmāmiņa saukta par Dārtu. Tagad abi vārdi tikuši jubilāres mazmeitiņai. Velga ir priecīga, ka var dzīvot ar meitas ģimeni tuvumā – blakusmājās ar kopīgu pagalmu. «Ir laime redzēt mazmeitu uzaugam. Pagājušajā pavasarī abas daudz sadarbojāmies, mācījāmies un pabeidzām 1. klasi attālināti. Par paveikto abas saņēmām uzslavas,» atklāja vecmāmiņa.

Velga atzīst, ka dzīvē lielais spēka avots ir viņas ģimene. Bet īpaša vieta un loma viņas mājās ir suņiem. «Kā viens aiziet, visu bēdu izraudam un ņemam jaunu, bez suņa nevar, tie vienmēr bijuši,» atklāj Velga. Loloti dažādu šķirņu suņi – sanbernārs un vilku sugas, bet nu jau trešais pēc kārtas kā ģimenes loceklis ir franču buldogs Kargo. Ar neaprakstāmām prieka izpausmēm tas ik dienu Velgu sagaida mājās. «Viņš skraida riņķī, bučo un laiza; suns gatavs atdot cilvēkam savu dvēseli. Kargo mums ir īpaši pieaudzis pie sirds,» teic Velga.

Būt svaigā gaisā un sajust smaržas
Abi ar Valdi ir bijuši aktīvi un aizrautīgi autoralliju dalībnieki, rallijos un nakts sacensībās izbraukājuši visu Latviju. Velga kopā ar draudzeni savulaik rallijos startējušas arī kā vienīgā sieviešu ekipāža. Ar vīru kopīga izprieca ir ceļojumi ar motociklu; ar to krustu šķērsu izbraukātas Ukraina, Gruzija, Moldova un Krievija, arī Rietumeiropas zemes. Bet šogad ar motociklu atkal apceļojuši Latviju. «Tas tik labi izvēdina galvu; braucot ar moci, apkārtni var izbaudīt pa īstam, būt svaigā gaisā, sajust arī smaržas – gan ziedu, gan kūtsmēslu,» pārliecināta Velga. Parasti priekšroku dodot individuāliem ceļojumiem. Velgai jubilejas reizē pirms desmit gadiem Valdis uzdāvājis ceļojumu uz ASV; arī toreiz tālo zemi iepazinuši, to izbraukājot paši ar auto. Vairāk baudījuši okeāna, jūras krastus un parkus, mazāk – pilsētas. «Mani nepievelk lielpilsētas, pat braucieni uz Rīgu mēdz atņemt spēku,» pauž baušķeniece.

Velgai pie mājas aug augļu koki un ir arī puķu dobe, bet visvairāk zaļuma pagalmā dod zāliens, kas tīk pašiem un sunim. Pirms dažiem gadiem «uzradusies» arī siltumnīca, tur ienākas gurķi un tomāti. Mājās mēdz konservēt dārzeņus un augļus ziemai. «Pa-grabu pielieku pilnu, pašas gatavotais ir garšīgāks,» atzīst Velga.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzīve starp Mūsu un Mēmeli

Kategorijas