Govis, zirgi un gleznošana

2020. gada 4. septembris 00:00

608

Ģimenē divi veterinārārsti – izprast vienam otru nav grūti

Gita un Mārtiņš Ozoli par jauku dzīvesvietu atzinuši nesen izvēlēto Rundāles novada Viesturu pagastu. Vecāku ģimenēs veterinārā medicīna bijusi tradīcija. Lai gan Mārtiņš pēc pamatskolas no laukiem negrasījās bēgt un absolvēja Kazdangas lauksaimniecības tehnikumu, drīz sapratis, ka mehāniķa profesija viņam nebūs īstā. Apmeklējis atvērto durvju dienas Latvijas Lauksaimniecības universitātē (LLU), tur negaidīti uzrunājusi Veterinārmedicīnas fakultāte. Ar Gitu iepazinušies studiju laikā un ir kopā dzīvē un veterināro ārstu profesijā kopš 2004. gada. Ģimenē aug meitiņa Amanda.

Pieredze krāta lielfermā

Mārtiņš Ozols stāsta: «Strādāt sāku govju lielfermā 2011. gadā, tur pagāja interesanti gadi. Saimnieks uzticējās man, jaunam speciālistam, un tā bija lieliska iespēja krāt pieredzi. Stažējos Eiropā, desmit dienas varēju pabūt arī ASV lielfermā ar 15 000 lopiņu, kas bija ērti izvietoti vairākās nojumēs. Mana specializācija bija govju reproduktīvā veselība. Protams, lielā ganāmpulkā vari rīkoties drošāk nekā pie vienas mīļgotiņas piemājas saimniecībā, jo praksē mēdz būt gadījumi, kad nevari garantēt pozitīvu rezultātu. Dažkārt lielsaimniecības īpašnieks pajautā, cik jāiegulda ārstēšanā un vai šis dzīvnieks ir ieguldījumu vērts… Uz šādu jautājumu jāatbild godīgi.»
Vai uz to viegli atbildēt, viennozīmīga skaidrojuma nav: «Ir dažādi. Kā vetārsts es pat nedrīkstu mīlēt katru dzīvnieku, bet nepārprotiet, lai darītu šo darbu, ir nepieciešama distance. Veterinārmedicīnā metodes mainās. Paradoksāli izklausīsies, bet ārstēt lopiņu mēs mācāmies sešus gadus, neārstēt – nav vērts ieguldīt – visu atlikušo laiku… Izklausās nežēlīgi, bet finansiālās un ekonomiskās sviras izdara savas korekcijas.»

Kad tiekamies, Mārtiņš ir zināmās pārdomās par to, kādā virzienā turpināt savu karjeru, jo darbu lielfermā atstājis.

Kāpēc radās lēmums pamest lielfermu? Darbs, vide, cilvēki pazīstami, ir savstarpēja uzticēšanās.
– Jā, ir uzkrāta pieredze, taču, sasniedzot zināmu profesionālo briedumu, gribas kaut ko mainīt, lai neieslīgtu rutīnā. Kad saproti, ka nevari vairs dot maksimālu ieguldījumu un strādāt ar pilnu atdevi, jāmeklē jaunas iespējas savai attīstībai. Uz izsaukumiem braucu joprojām. Diemžēl mazo, pat vidējo lopkopju saimniecības iet mazumā, arī tādas, kam fermā 20, 50, pat 70 galvas.

Kāds, pēc jūsu domām, tam izskaidrojums?
– Viens no faktoriem ir tas, ka Latvijā vēl aizvien nav sakārtota piena pārstrāde, produkciju savāc Lietuva un Igaunija. Mums nez kāpēc šķiet, ka vērtīgs ir tikai viss lielais, globālais. Bet Vācijā, piemēram, pat nelielā pilsētā ir zemniekiem ērti aizsniedzama rūpnīca.
Kāda ir jūsu profesijas loma lopkopībā?

– Veterinārārsta loma mūsdienās mainās, par svarīgāko kļūst profilakse un govju labturības principu ievērošana. Komfortabli apstākļi un pilnvērtīga ēdināšana ir būtisks priekšnoteikums, lai govs būtu vesela, produktīva un tātad rentabla. Ik pa laikam Latvijā privātsaimniecībās tomēr atklājas patiesi kliedzoši gadījumi, bet arī savā ikdienā mēs sastopamies ar ļoti divdomīgām situācijām. Redzi aplamu attieksmi pret dzīvnieku, taču daudz neko ietekmēt nevari, saimniekam tik un tā pieder pēdējais vārds, pat ja turēšanas apstākļi nav dzīvniekam labvēlīgi. Piemēram, daudzi nezina, cik svarīgi tūlīt pēc dzemdībām dot gotiņai padzerties siltenu ūdeni lieliem malkiem. Esam sagatavojuši pēcdzemdību standarta protokolu, ko izsniedzam lopkopim, lai jautājumu gadījumā ir, kur ieskatīties. To palīdzēja izstrādāt pieredzējušais Egils Juitinovičs, Vidzemes veterinārā servisa ārsts, kurš daudz mums palīdzējis ar padomu. Ārstēšana govīm un zirgiem atšķiras, jo gotiņa ir produktīvais dzīvnieks, viņa ražo pienu, bet galā gaida kautuve. Prakse ir tāda, ka mazos dzīvniekus un zirgus ārstē līdz pēdējam, tāpat kā cilvēku.

Gan darbs, gan hobijs

Gitai Ozolai ir sava privātprakse, un viņas pārziņā ir lielā mīlestība – zirgi, to ārstēšana un gleznošana. Viņa teic: «Ja vien ar šo nodarbi varētu nopelnīt iztiku, es tikai gleznotu zirgus. 15 manas gleznas aizceļojušas uz izstādi Burtniekos. Taču palīdzības sniegšana aizņem daudz laika, hobijam paliek maz brīvu brīžu, dzīvi aizpilda darbs un tiešie pienākumi.»

Gita ļoti uzsver, ka attiecībās ar klientiem nedrīkst melot, bet katra rīcība ir jāprot pamatot tā, lai ar minimāliem medicīniskajiem līdzekļiem panāktu maksimālu efektu, jo klients, īpaši mazais saimnieks, par to maksā.

Vai ar zirgiem sievietei nav bīstami strādāt? Jūs taču tuvojaties lielam, neveselam dzīvniekam.
– Ar šo gudro dzīvnieku var «sarunāt». Patiesībā es izjūtu lielu respektu pret zirgiem, varbūt tas mani līdz šim pasargājis no traumām, lai gan kopš bērnības esmu bijusi mājdzīvnieku tuvumā. Tēvs Aivars Alksnis bija atzīts vetārsts, un mums bija sava saimniecība. Viņš joprojām ir pirmais padomdevējs. Lai veiksmīgi strādātu dzīvnieka labā, nenoliedzami svarīgs ir kontakts ar saimnieku.

Kādi ir jūsu novērojumi par savu darbu?
– Viens no tiem ir par klientiem. Vieniem patīk, ka daudz ar viņiem runā un stāsta, otrie, ka dara un pastāsta, ko tieši dara un kāpēc, trešie uzaicina izdarīt, samaksā, un viss. Gan govs, gan zirgs ir ierasts mājdzīvnieks lauku sētā, taču to kopšanā un turēšanā ir atšķirības. Zirga kopšana un uzturēšana ir dārga. Turklāt tam ļoti nepieciešamas kustības un komunikācija ar cilvēku. Skumji, ka daudzi gan iegādājas zirgu, bet to ievieto kādā lauku fermā un «aizmirst», tomēr šis ir dzīvnieks, kam vajag cilvēka klātbūtni un uzmanību.

Vai jums ir skolotāji, padomdevēji problēmu brīžos?
– Tāds noteikti ir Nauris Laizāns, izcils zirgu veterinārārsts-speciālists. Ļoti daudz palīdzējis kā kolēģis ar savām dziļajām zināšanām un pieredzi. Bez gudra padoma vajadzīgajā brīdī nevar. Zināšanām un to nemitīgai papildināšanai ir liela nozīme, LLU diploms ir kā makšķere, bet zvejot jāmācās pašiem.

Mārtiņš piebilst: «Universitātes topošie speciālisti prakses vietas izvēlas paši. Ik vasaru esam apmācījuši divus trīs studentus. Šovasar bija viens. Patiesībā jau es mācos no studentiem. Maz gan ir tādu, kas vasarā grib turpināt praksi pie lielajiem dzīvniekiem. Bet tie, kas to dara, būs labi speciālisti. Tāpēc svarīgi, lai mums veidotos dialogs, rastos jautājumi un tiktu meklētas atbildes. Šajā darbā jābūt simtprocentīgi godīgam un gatavam jaunajos ieguldīt savu laiku un zināšanas. Saskarsme ar viņiem neļauj iesīkstēt, jo studentu vērtējums ir tiešs, reizēm pat skarbs, bet tā ir savstarpēji auglīga mijiedarbība.»

Jūsu palīdzību var palūgt jebkurā diennakts stundā, mājas viesību laikā, visnepiemērotākajā brīdī, bet jūs – atsaucaties un braucat. Kā jūs abi ikdienā ar to sadzīvojat?
– Mēs darām vienu darbu, un tad izprast otru cilvēku nav grūti. Amanda to formulē vienkārši, pajautājot: «Kad mājās būs abas mašīnas?» Tas viņai nozīmē – mēs būsim visi kopā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Govis, zirgi un gleznošana

Kategorijas