Mūzikas pasaulē nav robežu

Projekts «Kultūrvide novados-2020»

2020. gada 2. septembris 08:22

214

Klavesīnisti Ievu Salieti vilina neiepazītas takas

Ieva Saliete bērnību un skolas gadus pavadīja Iecavā, kur joprojām dzīvo viņas mamma. Augusta nogalē mūziķe ar bērniem uzturējās vecāku mājās, lai gatavotos diviem koncertiem Rīgā, bet drīz dosies uz Šveici. Pēc ilgāka pārtraukuma Bernes baroka ansamblis «Le passions de l’aime», kurā Ieva spēlē klavesīnu, atsāk koncertdarbību. Savukārt oktobrī klavesīniste būs Bauskas mūzikas un mākslas skolas koncertcikla «Dzimuši Bauskai» viesmāksliniece.

Savu veiksmīgo mūziķes karjeru esat veidojusi pati bez labvēļu un sponsoru atbalsta. Tam vajadzīga liela drosme un pārliecība par izraudzīto dzīves ceļu.
– Izšķirošs ir brīdis, kad bērns satiek savu pirmo skolotāju. Man laimējās septiņu gadu vecumā iepazīties ar Bauskas mūzikas skolas klavieru skolotāju Ligitu Kārkliņu. Viņa mani tik mīļi ieveda skaņu pasaulē! Mūzika aizskāra sirdi, tā nebija vienkārši nodarbe, bet kaut kas daudz dziļāks, neizstāstāms. Ar skolotāju Ligitu Kārkliņu man jo-projām ir tuvības izjūta, mēs pastāvīgi sazināmies vai satiekamies. Biju meitu Annu pie Ligitas uz Bausku aizvedusi, un viņai klavierskolotāja «iekrita» sirdī. Arī dzīves nākamajos posmos pedagogi man bijuši ceļa rādītāji, bet galvenā loma tomēr pieder pirmajam skolotājam. Biju Ligitas Kārkliņas pirmā klavieru klases audzēkne, jo togad viņa atgriezās savā dzimtajā pilsētā un sāka strādāt Bauskas mūzikas skolā.

Manas dzīves svarīgie skolotāji ir arī profesors Valdis Jancis un klavesīniste Aina Kalnciema Latvijas Mūzikas akadēmijā, profesors Roberts Hills Freiburgas mūzikas augstskolā.

Gan Jelgavas mūzikas vidusskolā, gan Latvijas Mūzikas akadēmijā turpinājāt apgūt klavierspēli, bet tomēr izvēlējāties klavesīnu.
– Mūzikas akadēmijā visiem pianistiem ir papildus jāmācās ērģeļu vai klavesīna spēle. Nokļuvu pazīstamās klavesīnistes Ainas Kalnciemas klasē, un instruments mani apbūra. Atšķirībā no klavierēm tam nav tik dinamisku gradāciju, bet pieskaršanās veids ir līdzīgs kā horizontālai arfai. Būdama 3. kursa studente, nolēmu, ka jāizmanto visas iespējas, lai klavesīna spēli apgūtu pilnībā. Tas bija iespējams Vācijā.

Ar 100 vācu markām kabatā iekāpu tālsatiksmes autobusā un braucu uz Freiburgas mūzikas augstskolu. Biju viena no pirmajām Baltijas valstu studentēm. Mana priekšrocība bija vācu valodas zināšanas. Freiburgā bija neiedomājams taustiņinstrumentu spektrs, daudzus nebiju ne redzējusi, ne dzirdējusi. Atklājums šķita seno mūzikas instrumentu kopijas, ko spēlēja vācieši. Mana mīlestība pret klavesīnu veidojās lēni, bet pamatīgi.

Vēl studiju gados iesaistījos koncertdarbībā, ar savām prasmēm varēju nopelnīt naudu iztikai. Esmu strādājusi par klavierskolotāju un darījusi citus darbus. Pēc augstskolas beigšanas devos uz Bāzeles mūzikas akadēmiju, kuras struktūra ir liels senās mūzikas centrs «Schola Cantorum Basiliensis». Tur ierodas cilvēki no visas pasaules. Aktīvās studijas beidzu apmēram 30 gadu vecumā, vienlaikus koncertēju kamersastāvos, ar orķestri, spēlēju klavesīna solo. Uzstājāmies Eiropas lielajās zālēs, festivālos. Arī tagad, dzīvojot Latvijā, esmu brīvmāksliniece, turpinu spēlēt Bernes ansamblī «Les passions de l’aime».

Atgriezāties 2010. gadā, kad Latvijā sākās emigrācijas lielais vilnis pretējā virzienā.
– Man vienmēr sanāk doties pret straumi. Uz Vāciju aizbraucu pēc «Bankas «Baltija»» krīzes, bet atgriezos, kad valsti jau bija piemeklējusi ekonomiskā krīze.

Pieņēmu savā dzīvē svarīgāko lēmumu, izvēloties mīlestību, nevis mūziku. Jau agrāk biju iepazinusies ar savu nākamo vīru, pašai vajadzēja izšķirties par nākotni. Manuprāt, ja cilvēks neizvēlas mīlestību, bet karjeru, viņš kaut ko īsti nav sapratis šajā dzīvē.
Mans vīrs Andris Ušpelis nāk no Latgales podnieku dzimtas. Viņš ir jurists, bet brīvajos brīžos nodarbojas ar keramiku, spēlē cimbalu kapelā «Dziga», dzied korī. Viņam ir keramikas darbnīca un ceplis. Ik gadu mūsmājās An-dris un domubiedri rīko Podnieku dienas. Tās notiks 11. septembrī.

Dzīvojam Rēzeknes pievārtē, nelielā apdzīvotā vietā Pocelujevka. Mājās man ir divi klavesīni un lieliski apstākļi muzicēšanai. Vienīgi ir grūtāk organizēt koncertdzīvi ārzemēs. Ļoti ilgojos pēc tās, jo pandēmijas pauze ieilga, taču ar bērniem to lietderīgi izmantojām, lai iepazītu brīnumaino Rāznas ezera apkārtni un dabas takas. Katru dienu sēdāmies mašīnā un priecājāmies par skaistajām ainavām.

«Radio Klasika» noklausījos divas ļoti interesantas intervijas, ko muzikologs Orests Sila-briedis ierakstīja Nirnbergas un Freiburgas seno instrumentu krātuvēs. Jūs par tiem stāstījāt un demonstrējāt skanējumu.
– Manas dzīves skaistie mirkļi ir seno, oriģinālo instrumentu spēlēšana. Tos arī dēvēju par saviem skolotājiem. Tā ir laime, ka krātuvēs man atļauj izmēģināt in-strumentus. Nirnbergas kolekcijā glabājas Kurzemes hercogienes Dorotejas āmuriņklavieres. Tās ir sevišķi greznas – izrotātas ar intarsiju un zeltītām apmalītēm. Dorotejas āmuriņklavierēm ir trausla, maiga, dziedoša skaņa.

Mīlestība pret seno instrumentu kolekcijām man sākās studiju gados Freiburgā. Vācijā tās veido jau sen, bet mērķtiecīgs process attīstījās pēc Otrā pasaules kara. Entuziasti panāca, lai visi senie, oriģinālie instrumenti atrastos vienkopus. Izcila kolekcija glabājas arī Berlīnē. Senās mūzikas kustība tagad ir izaugusi par ļoti spēcīgu zaru.

Milzīgs, interesants lauks man ir viduslaiku mūzika. Pētu arī gregoriku, cenšoties saprast vēl senākus slāņus. Aizraujos ar laikmetīgo mūziku klavesīnam. Ja instruments grib dzīvot, tam jāpiešķir jauna balss. Galvenais ir neapnikt sev pašai, bet censties atklāt jaunus pētījumu lokus un tēmas. Varētu jau mierīgi dzīvot baroka mūzikā, bet mani ļoti vilina neiepazītas takas.

UZZIŅAI

Klavesīniste Ieva Saliete

Beigusi Bauskas mūzikas skolas klavieru klasi un Jelgavas mūzikas vidusskolu. Latvijas Mūzikas akadēmijā mācījusies trīs gadus.
1996. gadā iestājusies Freiburgas mūzikas augstskolā Vācijā.
Pēc absolvēšanas turpinājusi studijas Bāzeles mūzikas akadēmijas «Schola Cantorum Basiliensis» Šveicē.
10 gadus pavadījusi aktīvā koncertdarbībā Eiropas valstīs.
No 2008. gada ir Bernes (Šveice) baroka mūzikas ansambļa «Les passions de l’aime» dalībniece.
Ansamblis nominēts «Opus Classic» 2020. gada Mūzikas balvai kā labākais baroka mūzikas sastāvs.
Latvijā atgriezusies 2010. gadā. Latvijas Mūzikas akadēmijā vairākus gadus bijusi klavesīna spēles pedagoģe.
Izskolojusi klavesīnistes Gertrudu Jerjomenko un Darju Zemeli.
Spēlējusi koncertos Rundāles pilī, Bauskas pilī, Mazajā Mežotnes pilī, Rīgas Doma baznīcā, Latgales koncertzālē «Gors», Lūznavas muižā u. c. Pastāvīgi dzīvo Rēzeknes novadā. Ģimene: vīrs Andris Ušpelis, bērni Matīss (9 gadi), Anna (6) un Jāzeps (4).

Raksts sagatavots ar «Latvijas Valsts meži», Valsts Kultūrkapitāla fonda un Zemgales plānošanas reģiona finansiālu atbalstu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Mūzikas pasaulē nav robežu

Kategorijas