Durvis un sirds visu diennakti vaļā

2020. gada 28. augusts 00:00

866

Bruknas muižā sarīko preses konferenci saistībā ar dažādu instanču pārbaudēm par bērnu tiesību iespējamu pārkāpšanu Kalna svētību kopienā

Lai atbildētu uz jautājumiem par iespējamiem bērnu tiesību pārkāpumiem Kalna svētību kopienā, Bauskas novada Dāviņu pagasta Bruknas muižā otrdien, 25. augustā, notika preses konference.

«Bauskas Dzīve» jau informējusi, ka Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI) kopā ar Tiesībsarga biroja pārstāvi pēc sūdzības veikusi pārbaudes Bruknas muižā un konstatējusi, ka bērni tikuši nodarbināti lauku darbos no desmit līdz 12 stundām dienā un pārkāpumu gadījumā tiekot sodīti ar pārtikas devu ierobežošanu. Ar kopienas vadītāju priesteri Andreju Mediņu daudziem, arī «Bauskas Dzīvei», neizdevās sazināties, lai noskaidrotu viņa viedokli, tāpēc uz preses konferenci bija ieradies prāvs pulks plašsaziņas līdzekļu pārstāvju, arī kopienas un prāvesta atbalstītāji, kopskaitā ap 30 cil-vēku.

«Visu darām kopā»
Konferenci atklāja projektu vadītāja Maija Kalniņa, kura uz Bruknu četras stundas bija braukusi no Liepājas. «Divreiz gadā te ierodos, kopiena savieno ļoti daudzus ļaudis – māksliniekus, mūziķus, sētniekus un citus, te tituli «nobirst». Te jūtos kā viena no savējiem,» viņa sacīja.

Daudzi bija pakārtojuši savas darbdienas gaitas, lai atrastos Bruknas muižā. Visvairāk sanākušie gaidīja A. Mediņu.
Priesteris sacīja: «Apzināti klusēju, jo uzskatīju, ka jums ir daudz informācijas, ko «gremot». Grūtāk bija tiem, kas maz pazīst Bruknu. Paldies Latvijas ļaudīm, visiem, ka neesat vienaldzīgi pret to, kas notiek. Paldies par emocionālo un garīgo atbalstu, to sniedza tie, kuri pazīst mani un Bruknu. Es pieņēmu Dieva Garu, ļāvu, lai izsakās. Es neesmu labāks par Jēzu, kam man sevi attaisnot?! Visu jau izšķir darbi, augļi. Kam katram atsevišķi ko skaidrot?! Labāk tad jau tagad visiem uzreiz atbildēt,» klusēšanu pamatoja Kalna svētību kopienas vadītājs. Viņš atgriezās arī pagātnē, runāja par dienestu Afganistānā, kad no 600 cilvēkiem dzīvi palikuši 40, tai skaitā A. Mediņš. Viņš toreiz solījis Dievam – ja paliks dzīvs, neievainots, tad kalpošot Viņam. «Es kļuvu par priesteri, lai mīlētu un lai palīdzētu. Ar to saistīti arī teju 30 gadi, kas veltīti Bruknai,» visa sākumu skaidroja prāvests, «Brukna – tas neesmu es, tie ir ap 300 cilvēku, kopā mēs dzīvojam, strādājam, ēdam, gavējam, izdzīvojam dzīvi. Visu darām kopā – tas ir pirmais noteikums.»

Pēdējais glābšanas salmiņš
Priesteris uzsvēra, ka «valsts lieta būtu vilkt cilvēkus ārā» no atkarībām, problēmām, bet tā diemžēl nenotiek, vairs nav institūciju, kas ar to nodarbotos, turklāt bez maksas. Tāpēc sociālās un garīgās aprūpes darbs jo gadu kļūst aktuālāks.
Pirms aptuveni četriem pieciem gadiem palīdzību kopienā sākuši meklēt arī vecāki, kas netiek galā ar saviem pusaudžiem, un tā viņiem nav atteikta. Tiesa, ar vienu nosacījumu – «nav atsevišķas programmas, dzīvesveida un noteikumu; visu darām kopā». Tie bijuši bērni, kas nonākuši policijas un bāriņtiesu redzeslokā, nav gājuši uz skolu, «izmesti» no trim četrām mācību iestādēm. Citiem vecākiem bāriņtiesas, tiesneši, pieaugušajiem probācijas dienests ieteicis meklēt palīdzību Bruknas kopienā kā pēdējo glābšanas salmiņu. Pusaudži vesti no Rīgas un citurienes, vairāki bijuši arī vietējās Ozolaines skolas bērni.

«Brukna nav mazgadīgo pāraudzināšanas iestāde, te nav ne žogu, ne restu, divreiz dienā kursē autobuss. Problēma ir vecāki, kuri zaudējuši autoritāti, zaudējuši spēju būt par mugurkaulu. Kur sūtīt šos izmisušos vecākus? Vai ir kaut viena iestāde, kas palīdz šādiem bērniem?!» jautāja
A. Mediņš.

Stingra disciplīna un kārtība
Pēc dažādu institūciju augustā veiktajām pārbaudēm bērni aizvesti prom. Daudzi raudājuši, jo gribējuši palikt Bruknā, nevis doties, piemēram, atpakaļ uz Rīgu. «Noteikumi šeit ir ļoti stingri, te ir ļoti liela kārtība, par to esmu lepns,» uzsvēra A. Mediņš, un telpā atskanēja atbalstītāju skaļi aplausi.

«Visa aizsākums ir pieredze manā ģimenē, nāku no astoņu bērnu saimes. Tētis neglaudīja, kad skolā sasitu skapi ar čūskām un citām lietām mēģenēs. Bet vecāki ir mūžībā, viņus nevar tiesāt par vardarbību!» pauda priesteris. «Pašlaik jaunatne ir krimināla, tizla un izlaista, bet vecāki – nožēlojami, bezspēcīgi un vāji. Bruknā durvis nekad nav aizslēgtas, mums nekas nav slēpjams. Neko nedarām tādu, par ko mana kopiena pašlaik tiek nodirsta,» uzsvēra A. Mediņš. Viņš sacīja, ka jauniešiem esot telefoni, arī stāsts par ūdens nedošanu «ir meli». Ūdens pudeles ir sagādātas, un strādājot ir paredzēts tās ņemt līdzi, ja kāds pats, ejot uz dārzu, to nav paņēmis, tad kurš vainīgs, retoriski vaicāja prāvests.

Medmāsas kopienā patiešām nav, bet «kurās mājās tad tāda ir katras vagas galā»? Vecāki palīdzot, ja ir vajadzība. Savukārt par darba uzdevumiem A. Mediņš skaidroja, ka arī ģimenē allaž bijuši konkrēti pienākumi, kas un cik daudz katram jāpaveic. Tā arī kopienā ir lietas, kas jāpadara, «pie galda viss tiek izrunāts no rīta un vakarā». «Tas māca atbildību. Katram sava vaga jānoravē – vai tās ir 15 minūtes vai divas stundas, vai visa diena citam. Nevar arī atstāt, piemēram, upenes nelasītas. Visu darām kopā. Ja negribi, nedari, bet tad brauc mājās!» brīvprātības principu izklāsta prāvests. Turklāt ir vienošanās ar vecākiem, un lielākoties brīvajā laikā viņi paši ir Bruknā.

Trešdienās un piektdienās katoļu baznīcā tradicionāli esot gavēnis. «Tas nozīmē maltīti bez gaļas. Tēja, medus, ievārījums – vai tas ir briesmīgi? Sirds vienkāršība un atturība ir jāmāca. Vai mājās visiem katru dienu ir gaļa?» «ēst nedošanu» komentēja kopienas vadītājs. Viņš sacīja – ja kādam ļoti gribas ēst vai dzert, viņš to var darīt. Priesteris nevairījās runāt arī par vardarbību, minēja gadījumu, kad vienu rupju pusaudzi sapurinājis un licis trīs stundas tupēt uz ceļiem un atvainoties. Tas noticis pēc tam, kad puika gan pret savu tēvu, gan kopienas cienījamu locekli, 89 gadus veco Annu, izturējies ļoti rupji – A. Mediņš arī skaidri minēja puikas teiktos ļoti neķītros vārdus. «Nošaujiet mani! Ja jūs to uzskatāt par vardarbību, lieciet mani cietumā!» sacīja priesteris.

Ceļā uz citu dzīvi
A. Mediņš piekrita, ka, iespējams, bērniem nav piemēroti dzīvot kopā ar pieaugušajiem, kurus viņš noteikti nevēlējās saukt par atkarīgajiem, jo «viņi atšķiras ar to, ka ir ceļā no tā prom». Tomēr viņš pauda, ka pusaudži ar «atkarīgajiem» diemžēl nereti sastopas arī savās mājās vai uz ielas. Arī Jelgavas diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis nesaskatīja problēmu tajā, ka bērni ir kopā ar cilvēkiem, kas jau vairākus gadus, piemēram, nedzer. Visus šos «pārkāpumus» bīskaps nosauca par tendencioziem un safabricētiem. «Ja ir garīdznieks un aicinājums, tad nevar nepalīdzēt! Vai jāsaka: «Ej no šejienes, jo likums man aizliedz tev palīdzēt, jo tu esi nepilngadīgs!» Nāc, kad būsi pilngadīgs, ja nebūsi izdarījis pašnāvību!» Vai tā jāsaka?!» jautāja bīskaps.

«Visu šo cilvēku problēma ir dzīves pieredzes trūkums. Tev jāiemāca viņus dzīvot!» kādreiz, dzīvojot Bruknā, paudusi A. Mediņa mamma. Tamdēļ iemītnieki mācās darīt darbus, uzņemties atbildību, uzsver priesteris. «Ja nav dievbijības, nav cieņas. Cilvēks par cilvēku kļūst, tikai esot uz ceļiem,» ticības un lūgšanas nozīmi akcentē katoļu priesteris. Turklāt, kā uzsvēra prāvests, viss notiekot bez maksas, tikai jāstrādā, ir simts aitas, siltumnīcas, dārzi. «Visā pasaulē ir šādi rehabilitācijas centri, kopienas, kas neiztiek no pabalstiem, bet iemācās paši ražot un strādā,» darba nozīmi uzsvēra prāvests.

Skaudība un atriebība
Konferences dalībniekus A. Mediņš vairākkārt uzrunāja ar vārdu «kurlie», viņš pauda izbrīnu par to, ka vēl nekādi pārkāpumi nav pierādīti, bet situācija medijos jau tāda, it kā viss būtu pierādīts. Turpmākajos plānos esot veidot jauniešu māju Kurmenē, tur būtu vieta pusaudžiem. Visticamāk, Bruknā «problēmbērni» vairs netiks pieņemti un neatradīsies kopā ar pieaugušajiem, kas risina savas problēmas. Šo «skandālu», A. Mediņa un kopienas locekļu skatījumā, izraisījusi skaudība un atriebība. Bārbeles zēnu skolā «Saknes un spārni» par saimnieci nav iznācis strādāt kādai kundzei, kas solījusi atmaksāt, arī sūdzības rakstītājs, kas ar saldumiem piekukuļojis pusaudzi nepatiesu liecību došanai, ir bijis atriebības vadīts. Vēl bija puika, kas sameloja dienestam. Iespējams, arī kādai «točkai» neesot pa prātam Bruknas kopienas darbība un cīņa ar atkarībām.

««Saķemmētajā» laikā esam kļuvuši neīsti. Bet mēs te esam īsti cilvēki, lietojam arī rupjus vārdus, jo esam īsti, riktīgi cilvēki ar visām savām greizībām. Te ir īsta dzīve ar mācītāju, kurš var pasūtīt dirst,» pauda M. Kalniņa. Izskanēja arī atziņa, ka «normatīvie akti ir kļuvuši svarīgāki par būtību, un visi esam līdzatbildīgi tajā».

Par Bārbeles zēnu skolu, kas arī ir kopienas daļa, runāja tās direktore Ilona Blūma. Viņa uzsvēra, ka visiem tur «Andrejs ir lielais tētis – gan pedagogi, gan vecāki un bērni viņam «līp» klāt un grib parunāt». Bārbeles skolas tapšanu atbalstījis uzņēmējs Gints Dandzbergs, kurš iekļāvies kopienas darbos. Par A. Mediņu viņš sacīja: «Viengabalains, īsts cilvēks, kuram sakrīt vārdi ar darbiem. Andrejs norauj maskas, cik neefektīvi strādā šie dienesti.»

«Viņš ir sakārtojis ne tikai telpas, bet arī dvēseles,» arī tādi vārdi izskanēja par A. Mediņu.

Vladimirs Šatohins, 12 gadu veca puikas tēvs:
– Manam dēlam bija dažādas problēmas, viņš meloja, nonāca dažādās nepatikšanās. Darbojāmies arī ar psihologu. Jau trešo vasaru viņš bija Bruknā. Tā bija vienīgā vieta, kas tiešām palīdzēja. Atgriežoties mājās, puika bija cits cilvēks uz kādu laiku. Kopienā bija arī 5. augustā, kad notika pārbaude.

Bija sadraudzējies ar kādu pieaugušo, kurš pirka saldumus, «potēja», cik grūti ir strādāt, ka vajag sūdzēties. Iesniegumu bērns nerakstīja, bet inspekcijai stāstīja, ka trīs dienas esot ēdis tikai maizi un dzēris ūdeni. Tomēr vēlāk dēls man zvanīja un atzinās, ka gribējis atriebties, ka tā nebija, tas bijis tikai no rīta un pusdienās, vakariņās jau ēdis visu. Tā no mušas uzpūta ziloni. Arī
18 gadu vecā meita bija kopienā vienā laikā ar dēlu un var to apstiprināt. Cienu šos cilvēkus, pats te braucu strādāt. Puika pašlaik ir mājās ģimenē.»

Arī meita Nadežda ir līdzās, viņa uzsver: «Piekrītu tam, ko teica Andrejs, un ko teica mans tētis. Tā ir aprunāšana, ir kaut kas, kas ir taisnība, ko teica žurnālisti, bet viss ir ļoti, ļoti «uzpūsts». Te nav tik šausmīgi, kā stāsta. Man bija problēmas, man te palīdzēja. Neviena cita vieta man tik ļoti nevarēja palīdzēt kā Brukna.»

Kārlis Ozoliņš no Rīgas:
– Esmu te regulārs palīgs darbos, jūtos kā mājās, man arī ļoti patīk lauku vide.

Dace Kampāne no Ķekavas:
– Pēc «Covid» stingrā laika meklēju, kur bērnus vasarā nodarbināt, omes strādā, tāpēc tā ir problēma. Tā atbraucām šeit, es ar meitām – vienai 11, otrai 14 gadu – kopā, paņēmu atvaļinājumu, visu darīju kopā, gāju peldēties vēl pirms vīriem. Tā Brukna mūs «iesūkusi» sevī. Kad divas nedēļas bija pagājušas, meitenes prombraucot jautāja, kad atkal varēs te būt. Nebijām neēduši, tieši otrādi – bijām pārēdušies. Meitenes iemācījās čaklumu, ar savu piemēru rādījām to. Bērni mīl Andreju, jo viņš ir stingrs un
taisnīgs.

+ 1

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Durvis un sirds visu diennakti vaļā

Kategorijas