«Laba sirds ir visa sākums»

Projekts «Dzīve pierobežā – 2020»

2020. gada 21. augusts 08:58

670

Lietuviete Nijole Strēlniece vērtē kaimiņu tautām kopīgo un atšķirīgo

Bauskas novada Bērzkalnu iedzīvotāja lietuviete Nijole Strēlniece «Bauskas Dzīvi» laipni sagaida savās mājās. 11 gadu vecā minipekiniete Šerija sākumā aprej, kā prasa suņa pienākumu kodekss, bet pēc mirkļa jau draiski «koķetē» un spēlējas ar fotogrāfu. Nemaz nevar iedomāties, ka suņu meitene pārdzīvojusi jau divas operācijas.

Mīlestība atved uz Latviju
1985. gadā Nijole beidza vidusskolu Ramīgalā, pilsētā Lietuvā uz dienvidiem no Panevēžas; ģimene dzīvojusi piecus kilometrus no tās. Nijole bijusi jaunākā, vēl ir māsa un brālis. Septiņu gadu vecumā zaudēta mamma. Tētis izaudzinājis bērnus, vecākā māsa gatavojusi ēst, Nijole skatījusies, vēlāk arī to uzņēmusies. Mazotnē mīļākās rotaļas bijušas kaķu un suņu barošana, ēdienu «vārīšana, cepšana» vecos katliņos. Bērni nedēļu dzīvojuši internātā Ramīgalā, lai nav jāiet tālais ceļš. Pēc tam divus gadus Panevēžā mācījusies par pavāri, tad divi gadi bija jāatstrādā.

Gatavojusi mielastu kopā ar citām saimniecēm mirušā atceres pasākumam, uz to ieradies arī lietuvietis Romualds, kas dzīvojis Latvijā, Bauskā. Tā abi iepazinušies, un 1989. gadā Nijole jau pārcēlusies uz Latviju, jo izveidojās ģimene. Pēc desmit gadiem vīrs diemžēl devās mūžībā.

Smaidīgo, laipno un saimniecisko Nijoli pēc gada draudzene kādā sarīkojumā iepazīstinājusi ar Gunāru Strēlnieku. Tas notika 2001. gadā. «Laba sirds piesaistīja. Galvenais ir cilvēks, nevis tautība,» silti teic Nijole. Lietuviešiem raksturīgajā katoļticībā Gunāru ievirzījusi nākamā sieva, viņš nokristījies. «Un abi kā cilvēki salaulājāmies baznīcā,» stāsta dzīvesbiedre.

Stipras saites ar Lietuvu
Ģimenē tādējādi vairāk tiek koptas baznīcas tradīcijas. 24. decembris lietuviešiem ir Kūču vakars. Tad nav pieņemts ēst gaļas izstrādājumus. Arī latvietis Gunārs pret to neiebilst. Kūču vakarā Lietuvā tradicionāls dzēriens ir magoņu piens, ko gatavo no pusglāzes magoņu sēklu un 0,7 ml ūdens. Magones diennakti izmērcē ūdenī, tad to nolej. Pēc tam divas trīs reizes samaļ sēklas, iegūstot šķidru masu, ko atšķaida ar 0,7 ml ūdens, pieliek divas ēdamkarotes medus. Šo pienu dzer ar mazām bulciņām «Sližikai (kūčiukai)». «Citi saka un tic, ka Ziemassvētkos lopiņi runā. Kā nu nerunās, ja cilvēki magones saēdušies!» smej Nijole.

Ik gadu ierasti braucieni uz Lietuvu pie radiem, māsa dzīvo Viļņā, brālis – Panevēžā, Noteikti jābūt arī 1. novembrī uz kapu svētkiem. «Tikai tad, ja pats esi miris, var nebūt,» puspajokam noteic Nijole. Lietuvā tā ir oficiāla brīvdiena, Latvijā gan nākas pakārtot savu darbu, lai tiktu uz svarīgo notikumu. Citkārt, ja brīvdienas priekšā, tad kapu apbraukāšana ilgstot vairākas dienas. Arī kaimiņu kapu kopiņām jāuzliek puķes un sveces. «Tās «podiņsveces» neatzīstu, lieku svētītās; ja vējš, tad gan grūtāk nodedzināt. Arī Rīgā uz Gunāra vecāku kapiem liekam svētītas,» stāsta lietuviete.

Nijoles māsa Palmira Piču-lauskiene Viļņas universitātē ir fizikas profesore, sarakstījusi atmiņas par vecākiem grāmatā «Ramygala». Mammas brālis Broņus Grigaļuns bija akordeonists, inženieris, Lietuvas Nacionālās prēmijas laureāts. Nijoles brālis Valents ir celtniecības inženieris. Mammas tēvs, vectēvs Mikols Nijoles māsai uzdāvinājis akordeonu, māsa apguva tā spēli. Katram mazbērnam vectēvs, lauku saimnieks ar 15 hektāriem zemes, atstāja mantojumā 400 rubļu, arī Nijolei, kuras piedzimšanu nesagaidīja.

Kad runāt, kad labāk klusēt
Ģimenē tiekot svinēti arī Jāņi. «Un arī strādājam,» uzsver Nijole. Viņa ir pavāre Bauskas bērnudārza «Zīlīte» filiālē, savukārt vīrs Rīgā tirgo pašu izaudzētus dārzeņus. «Uz mazajiem ķipariem bērnudārzā paskatoties, nemaz nevar slikti gatavot ēst,» mīļi teic pavāre. Mājās gan labprātāk gribas nevis pie plīts stāvēt, bet būt pie dabas – to vērot, strādāt siltumnīcā, pļaut zāli.

No 2010. gada dzīve rit mājā, nevis dzīvoklī; tikai tad pievērsušies tomātu un gurķu audzēšanai, te lieti noderējis jaukās un atsaucīgās kaimiņienes Ineses padoms. «Viņa reiz atnesa lielu tūtu ar zemenēm, biju tik priecīga. Kad redzu, ka kaimiņiem veicas vai ir kas jauns, priecājos līdzi. Tā ir laime – stāvēt laimīgam cilvēkam blakus! Pašlaik vairāk velk pie zemes. Tas mūs ar Gunāru vieno,» uzsver Nijole. Kad cilvēki nogurst, tad vairs nav tik iecietīgi, tad ļoti svarīgi izvērtēt, kas nāk pār lūpām. Labāk noklusēt, jo, ko būsi nodomājis, to jau dzīvesbiedrs nezinās, tā arī nebūs starpā «sienas», dzīves gudrībā dalās Nijole.

Kopā pasēdēt vairāk sanākot ziemā, pašlaik vīru darbu sezonas laikā redzot labi ja reizi nedēļā. «Pa kuru laiku strīdēsies, ja vienreiz nedēļā ieraugi?!» ar smaidu teic namamāte. Gribējuši pavasarī braukt ceļojumā, bet klejojošais vīruss izjaucis plānus.
Mājās sarunas notiekot latviski, Gunārs lietuviski iemācījies dažus izteicienus un vārdus. Nijolei, pārceļoties uz Latviju, bijis pašsaprotami apgūt latviešu valodu. Arī citi teikuši: «Mācies latviešu valodu, ka nesanāk kā tam leitim.» Prasījusi, kas bijis «tam leitim». «Latviski neiemācījās un lietuviešu valodu aizmirsa.»

Latviešu valodu apguvusi ātri. 1992. gadā pat izgājusi atestāciju ar izciliem rezultātiem, arī rakstījusi bez kļūdām. Jau Lietuvā pašmācības ceļā sākusi iemanīties latviešu mēlē. «Citādi būtu negods nemācēt latviešu valodu – atnākt dzīvot un neprast sarunāties?! Sākumā tā šķita baisa – cieta. Kad iemācījos, tad skaista,» atklāj Nijole. Viņai patīkot arī latviešu dziesmas ar dziļiem vārdiem. Pati ir lietuviešu biedrības «Astra» ansambļa dalībniece. Mīļuprāt tulkojot, ja vajadzīgs, no lietuviešu valodas un otrādi, pārvalda arī krievu valodu. Skolā mācījusies franču valodu, tā padevusies, bet nu jau diemžēl piemirsusies. Pašmācības ceļā lūkojusi apgūt arī angļu mēli, jo valodas viņai padodoties.

«Gan es, gan mans vīrs esam miermīlīgas dabas. Visu vajag izrunāt, visus lēmumus pieņemam kopā. Strīdu, Dievs ir žēlīgs, nav bijis,» teic namamāte. Viņa ievērojusi, ka latvieši ir klusāki, lietuvieši – skaļāki, temperamentīgāki, reizēm arī riebīgāki. Latvieši vairāk vērsti uz sevi – to varot redzēt pēc mājām – tās paslēptas aiz kokiem un žogiem. Lietuvieši ir atvērtāki.

Gatavošanas smalkumi
Gan vīram, gan pašai ļoti smeķē cepelīni. To gatavošana nemaz neesot sarežģīta, vien jāņem vērā dažas «viltības». Kartupeļus saimniece ar rokām nerīvējot, izmantojot elektrisko rīvi. Lai vārot cepelīni neizjuktu, tie jāliek «ķīselī» – ūdenim jāpievieno kartupeļu ciete. Olas nevajag likt kartupeļu masā. Ierastā žāvētā speķīša un ceptu sīpolu mērce Nijolei šķiet par treknu, viņa labāk izmanto malto gaļu ar garšvielām, pieliek miltus, apcep, pielej ūdeni, pienu, skābu krējumu un zaļumus. Kopā ar cepelīniem tā garšo lieliski.

Svaigu kartupeļu masai var pielikt trešdaļu vārītu, saspaidītu tupeņu. Tai var arī pievienot skābo krējumu. «Tomēr tik baltus cepelīnus, kā kādreiz citur pasniedz, es nemāku pagatavot,» atzīst Nijole. Viņa gan apšauba, vai dabiski tik balti var sanākt bez kādām īpašām piedevām. Tad saimniece sagatavo kartupeļu masas bumbiņas un maltās gaļas bumbiņas proporcionālā skaitā, ko pēc tam «savieno», liekot pildījumu un mazlietiņ saplacinot. Nijole uzreiz lielākā katlā 20 minūtes vāra ap desmit cepelīnu. Ja tie arī paceļas augšā, tas nenozīmē, ka ēdiens gatavs, 20 minūtes tomēr ir vajadzīgas, uzsver pavāre.

Vīram patīk makšķerēt, kad sanāk laiks. Gunārs zivis pēc tam pats arī notīra un izcep vai sāla un vītina. Labāk zivi kārt ar galvu uz leju, nevis otrādi, jo mušas no apakšas zivs atvērtajā mutē nelienot, secinājuši dzīvesbiedri.

«Laba sirds ir visa sākums, laba sirds ir visa beigums. Vairāk cilvēks nespēj sasniegt,» teicis Rainis. Apcerot sirsnīgo un labestīgo tikšanos ar Nijoli, domas raisījās ap šo mūsu lielā dzejnieka pausto atziņu; vārdi nudien ir patiesi.

Nijoles receptes

«Šližikai (kūčiukai)»
Nepieciešams
500 g miltu, 250 ml piena,
20 g svaigā vai 7 – 10 g sausā rauga, 100 g cukura, šķipsniņa sāls, 2 ēdamkarotes eļļas,
50 g magoņu.

Pagatavošana
Uzsilda pienu. Svaigo raugu saberž ar nedaudz cukura un karoti piena. Ja izmanto sauso raugu, iejauc to pienā. Pārējo pienu sajauc ar sāli, cukuru un eļļu, ieliek saberzto raugu. Pēc tam ieber mazāko daļu miltu un sajauc. Sanāks bieza, bet vēl nemīcāma mīkla. Trauku apsedz ar dvieli un atstāj uz pusstundu. Pēc tam pievieno magones un atlikušos miltus. Ja mīkla liekas pārāk lipīga, pieber vēl miltus, mīca vismaz piecas minūtes. Tad atstāj siltumā uz 1 –
1,5 stundām. Pēc tam mīklu vēl pārmīca. Ņem mazu gabaliņu un sarullē paplānu «desiņu», ko sagriež ap 2 cm lielos gabaliņos. Cepamplāti izklāj ar cepamo papīru, liek cepties +190 °C uz 10 minūtēm. Ar olu neapziež. Kad izcepušies, mazā trauciņā katram lej magoņu pienu un tajā liek iekšā izceptos gardumus. Tas ir «komplekts».

Biešu zupa ar kaltētām baravikām
Kaltētas sēnes divas stundas izmērcē. Vāra ribiņas. Pannā apcep burkānus ar sīpoliem. Buljonā liek kartupeļus, burkānus, sēnes. Beigās pieliek bietītes – pašu izvārītas vai arī marinētas. Pievieno garšvielas, dilles, pētersīļus, ķiplokus.
Biešu zupu var vārīt arīdzan ar frikadelēm.

Biezpiena plātsmaize
Nepieciešams
2 glāzes miltu, 1,5 glāzes cukura, 4 ēdamkarotes krējuma, 4 olas, 400 g biezpiena (labāk 9%, tas nav tik skābs, iznāk garšīgāk), 100 g sviesta, 1 tējkarote sodas, šķipsniņa sāls.

Pagatavošana
Visu sajauc, pievieno rabarberus, kas iepriekš sagriezti un sajaukti ar cukuru; ja vairs nav rabarberu arī saldētavā, tad var sagriezt un iejaukt ābolus, arī iznāks garšīgi. Ja āboli skābi, tad arī iepriekš pārber ar cukuru. Cep +180 °C 30 minūtes.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild SIA «Bauskas Dzīve».

#SIF_MAF2020

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Laba sirds ir visa sākums»

Kategorijas