Laiks, kad visi sāka ticēt

2020. gada 21. augusts 00:00

510

Romans Grantovskis – mācītājs, kurš negribēja būt padomju cilvēks

Laiks no 19. līdz 23. augustam ir ļoti zīmīgs mūsu valstij. 23. augustā noslēdza Molotova-Rībentropa paktu, 23. augustā notika «Baltijas ceļš», 21. augustā izgāzās Augusta pučs un Latvijas valsts pasludināja neatkarību. Aiz Atmodas laika notikumiem stāvēja arī mūsu cilvēki.

Brunavas pagasta katoļu draudzes mācītājs Romans Grantovskis Atmodas laikā ne tikai aktīvi piedalījās notikumos, bet arī sacerēja dziesmas – viņa garadarbi «Dievs, mīlestībā valdi!» un «Svētī, Kungs!» vēl aizvien priecē latviešus visā pasaulē. Tagad viņš vairs nav mācītājs, dzīvo Jelgavā un ar labām domām atceras Atmodas laika notikumus un cilvēkus mūspusē.

Atmodas liecinieks
Uz tikšanos R. Grantovskis ierodas ar čemodānu, kas savā ziņā ir Atmodas laika liecinieks, – vēl aizvien aplīmēts ar patriotiskām uzlīmēm, savulaik bijis līdzi visos notikumos un arī tagad glabā vēsturiskas liecības.

««Baltijas ceļš» – tas bija jauks laiks, kad pēkšņi visi sāka ticēt. Man neko vairāk arī nevajadzēja. Bilde, kas redzama no «Baltijas ceļa», – tā ir viena sekcija no visas manas draudzes. Tur bija ieradušies visi draudzes locekļi – gan rakstītie, gan nerakstītie. Mēs gājām ar tādu kristīgo demokrātu klišeju, ka mēs esam latvieši, kristieši un katoļi,» atceras bijušais mācītājs.

Šīs brīdis iedvesmojis arī pazīstamāko dziesmu sarakstīšanai. Tūlīt pēc «Baltijas ceļa» akcijas R. Grantovskis saslimis, un ārstniecības ie-stādē emocionālu jūtu uzplūdā tapuši abi garadarbi. «Bija jau «Atmostas Baltija», bet tā bija revolucionāra dziesma, tajā neizgaismojās ticība un mīlestība. Tās abas ir vajadzīgas. Un bija dziesma «For Africa», kas bija saistīta ar Āfrikas notikumiem, un arī tā mani iedvesmoja, jo Dievs mīlestībā valda un mūs svētī,» stāsta R. Grantovskis.

Savu dziesmu autortiesības viņš tā arī nav pieteicis. «Šīs dziesmas ir domātas tautai. Rakstiet tālāk, interpretējiet, bet dziediet, spēlējiet!» emocionāli teic vārdu un mūzikas autors.

Brunavieši iesaistās
Atmodas laika kustībā mācītāju iesaistījis baušķenieks Bruno Zitmanis; tā bija Latvijas Nacionālās neatkarības kustība (LNNK). «Viņš bija makšķernieks un labs onkulis. Piesaistīja arī Dainis Vanags. Zitmanim bija dzīvoklis Bauskā ceturtajā stāvā – tur gājām, tikāmies un runājām. Es arī pateicu, ko domāju par visu šo sistēmu. Pastāstīju, kā ir cietusi mana mamma un arī es pats,» atceras R. Grantovskis.

Tā no LNNK viņš nokļuva pirmajās Latvijas Tautas frontes (LTF) rindās kā viens no mierīgākajiem un loģiskākajiem biedriem. Tiesa, LTF Bauskas nodaļas dibināšanas sapulcē sākumā viņu uzņēma negatīvi – vispirms jau bija viedoklis, ka LNNK ir agresīva organizācija, un viņš arī ieradās mācītāja tērpā – nevēlējās arī mācītājus. Tomēr pamazām baušķenieki viņu pieņēma.

Brunavā R. Grantovskis bija vietējās LTF grupas vadītājs. «Grupa bija visa draudze – apmēram 20 cilvēku. Citur Latvijā tā nenotika. Manas baznīcas vadība lamāja un zākāja: «Ko tu iedrošinies?! Politikā nedrīkst iesaistīties, tev jābūt godīgam padomju cilvēkam!»

Barikāžu dievkalpojums
Aktīvi darbojoties LTF, R. Grantovskis izcēlās arī barikāžu laikā, sameklējot autobusus tiem, kuri vēlējās tikt uz Rīgu. Arī Rīgas notikumos iznācis nospēlēt savu lomu.

«Man bija liels rožukronis – masīvs, no Itālijas olīvkoka, un visu laiku biju sutanā. Daudzi baidījās no notikumiem, kas varētu būt, bet es mierināju, ka nekas nenotiks, – gluži vienkārši vajag stratēģiski pareizi ievērot, kas jādara. Un tad bija tikšanās ar dažiem vadītājiem, un mani kā garīdznieku aicināja uzrunāt tautu. Tas bija ceturtais stāvs, kur stiklotā sienā atvēra logus. Lejā bija lielais ugunskurs. Televīzijas cilvēki ar tādu dedzību izklāja sarkanu grīdsegu – svaigu, pilnīgi jaunu – pārklāja logam pāri, un varēju noturēt dievkalpojumu gandrīz kā pāvests. Dievkalpojumu filmēja, bet beigās televīzijā to neparādīja,» atceras bijušais mācītājs.

Ulmaņlaiku karogs
Atmodas kustības dalībnieks vērtē, ka notikumi bija neizbēgami – pārāk daudz cilvēku tāpat turēja dzīvas atmiņas un ticību neatkarīgai Latvijai. «Kad mamma mira, viņa man teica: «Tu redzēsi!» Viņa to domāja par brīvu Latviju. Kā viņa to zināja, ka mēs redzēsim, mirstot 1983. gada septembrī?» retoriski vaicā R. Grantovskis.

Bija vēl daudz citu zīmīgu epizožu. «Piemēram, Vilma Aužele, veca kundze, pie kuras gāju ar dievgaldu, kad viņa jau bija slima, sacīja: «Dēliņ, tu jau mūsu mācītājs, tad es tev varu uzticēt karogu!» Tas bija sarkanbaltsarkanais Ulmaņlaiku karogs, glabāja visu laiku, iešūtu matracī. Tas bija ļoti labā stāvoklī, daudz izmantojām, un vēl aizvien tas pie manis glabājas,» stāsta Atmodas kustības aktīvists.

«Visi tie ļaudis, kas bija ar mani kopā, – Dainis Vanags, Emerita Buķele, Bruno Zitmanis – visi man ir ļoti mīļi. Man patika kopā darboties – dažreiz viņi mani it kā bremzēja, dažreiz pastūma, bet vienmēr biju ļoti priecīgs par to, ka varēju kaut pilienu ielikt kopējā darbā,» teic R. Grantovskis.

Stāsts par «ēnām»
Romana Grantovska vārds pēdējos gados parādījās arī saistībā ar čekas maisiem. Portālā delfi.lv publicēta informācija, ka aģenta Artura ar personīgās lietas numuru 20725. kartītē rakstīts – ka 1983. gada 12. decembrī savervēts Rīgas Svētā Antona draudzes priesteris Romans Grantovskis. Fiksēti arī divi ziņojumi, kas datēti ar laiku, kad R. Grantovskis ieņēma Brunavas katoļu draudzes priestera amatu.
R. Grantovskis uzskata, ka raksta autori pielikuši pārāk maz pūļu, lai ar viņu sazinātos. «Jebkurš garīdznieks tajā laikā nebija
viens – viņam bija «ēna». Tie bija cilvēki, kas mums sekoja ik uz soļa. Un vispirms – 1983. gada decembrī es biju slimnīcā. Turklāt ne labākajā slimnīcas vietā – ar balto gaismu un baltām flīzītēm. Oficiāli es biju saindējies ar kaut kādu vielu, respektīvi – man bija iedota limonāde, un tur kaut kas bija. Tie miliči, kas mani atrada un savāca, teica, ka man iedotas psihotropās vielas,» atceras
R. Grantovskis.

Viņš saskata arī vairākas neprecizitātes ziņojumos, kas neatbilst realitātei un ko viņam pašam jau nu vajadzētu zināt. «Uzskatu, ka tā kādam bija vajadzība pamuldēt – «ēnai» vajadzēja priekšniecībai atrakstīties, ka viņš kaut ko ir darījis,» situāciju komentē
R. Grantovskis.

«Pārmaiņu vētras stūrmaņi»
Intervija ar Romanu Grantovski ir viens no grāmatas par Bauskas rajona notikumiem no 1987. līdz 1991. gadam tapšanas posmiem. Iecavnieks Maksims Krutikovs, kurš spēja savākt un izdot grāmatu par Iecavas novada Atmodas laika notikumiem «Kaut pastalās, bet brīvi», pieķēries vēl lielākam un nopietnākam darbam. Tāpat kā pirmajā grāmatā, arī topošajā atmiņu krājumu apkopojumā, kuram pašlaik izvēlēts nosaukums «Pārmaiņu vētras stūrmaņi», lasītājiem caur aptaujāto cilvēku atmiņām pašiem būs iespēja veidot savu viedokli par notikumiem, kas noteica Latvijas valsts likteni pirms 30 gadiem, turklāt skatot to caur Bauskas rajona cilvēku paveiktā prizmu. Savās atmiņās dalījušies jau vairāk nekā desmit iedzīvotāju.

M. Krutikovs cer apkopot vismaz pussimts atmiņu stāstu par tā laika notikumiem.

Grāmatas tapšanas gaitai var sekot youtube.com kanālā «Latvijas trešā Atmoda Bauskas rajonā», interneta mājaslapā kautpastalasbetbrivi.wordpress.com un facebook.com lapā «Kaut pastalās, bet brīvi».

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Laiks, kad visi sāka ticēt

Kategorijas