Profesija iespaido personību

2020. gada 21. augusts 00:00

954

Baušķeniece Iveta Ozoliņa atzīmējusi 55. dzimšanas dienu

Iveta Ozoliņa dzimusi Ventspilī, kad vecāki neilgu laiku dzīvojuši Popē; tur viņa pavadījusi vien pirmos dzīves gadus. Reiz Iveta devusies apskatīt savu agrās bērnības dzīves vietu. Izrādījies – māja jau daļēji sabrukusi. Vēlāk ģimene pārcēlusies uz Zālītes ciemu tagadējā Iecavas novadā. Nesen, braucot uz Jelgavu, pa ceļam nolēmusi iegriezties, lai palūkotos arī uz šīm bērnības mājām. Par orientieri izvēlējusies bijušo padomju saimniecības kantora ēku. Ieraugot to šodienas acīm, bijusi šokēta par postažu – ne durvju, ne logu, ar kokiem apaugusi. Izdevies atpazīt arī māju, kur mazotnē dzīvojusi. «Ļoti nekopta,» sarūgtinājumu neslēpj baušķeniece.

Bērnība – pagalmā un pie upes
Kad bijusi sešgadniece, ģimene uz dzīvi apmetusies PSRS 50. gadadienas vārdā nosauktajā padomju saimniecībā Bauskas pusē. Dzīvojuši pie darbnīcām tagadējā Mūsas ciemā Ceraukstes pagastā; tur pavadījusi laiku līdz 8. klases beigšanai.

Par bērna dzīvi mājas pagalmā un pie tuvu esošās upes saglabājušās gaišas atmiņas. Iveta uzaugusi kopā ar vecāko māsu Sandru un jaunākajiem brāļiem Aldi un Māri. «Mūs ar māsu šķir tikai pāris gadu, bērnībā un jaunībā daudz gājām un darījām kopā. Bijām ļoti tuvas – kad viena raudāja, otra raudāja līdzi,» ar sirsnību atceras Iveta. Jaunākie brāļi bijuši sabiedrotie vairāk savā starpā. Vasarā bērni daudz dzīvojuši pa upi – peldējušies un braukājuši ar laivu.

«Tētim bija trīs laivas; viņš mūs iemācīja arī makšķerēt. Saķērām grunduļus, no tiem mamma cepa kotletes,» atmiņās kavējas jubilāre. Daudz devušies uz mežu ogot un sēņot, arī ravēšana dārzā nav gājusi secen. Pie mājas bērzā bijušas šūpoles, kurās varēja šūpoties, cik sirds kāro. Pagalmā bērni pulcējušies un spēlējuši tolaik populārās «Lecamās klasītes» un «Gliemezi»; laukumus smiltīs zīmējuši paši. Meitenes aizrāvusi arī gumijas lēkšanas spēle.

Visus pamatskolas gadus Iveta mācījusies Bauskas 1. vidusskolā, kurp devusies ar sabiedrisko autobusu. «Reizēm stundu pārtraukumos iesākto gumijas lēkšanu turpinājām arī autoostā. Ir gadījies nepamanīt autobusa aiziešanu,» viņa smaidot atceras. «Kad paaugāmies, kopā ar māsu katru sestdienu gājām uz ballēm. Tie laiki jaunībā ir neaizmirstami; nevarējām iedomāties dzīvi bez ballēm. Modē nāca diskotēkas, vajadzēja mācīties citus deju soļus. Puiši aizrāvās ar breikošanu.»

Priekšgājēja bija laba skolotāja
Iveta neslēpj, ka pamatskolā matemātika īpaši nepadevās. Toreiz nekas neliecinājis, ka viņa reiz kļūs par grāmatvedi. Tagad šajā profesijā aizritējuši vairāk nekā 30 gadu. Pēc pamatskolas beigšanas turpinājusi mācības Rīgas profesionāli tehniskajā vidusskolā, tur sekmes vispārīgajos priekšmetos būtiski uzlabojušās un sākuši birt piecnieki (teicami novērtējumi – red.) arī matemātikā. Pašai nākusi atklāsme par patiku iedziļināties un risināt uzdevumus. Jubilāre ne bez lepnuma teic: «Mūsu skolai bija piešķirts tituls – augstas kultūras skola.»

Pēc absolvēšanas nonākusi darbā tekstilkombinātā «Saule» Bauskā, kur pirmos trīs gadus strādājusi aušanas cehā. Lai gan Ivetai nebija grāmatveža izglītības, vadība piedāvāja pāriet grāmatvedes darbā. Toreiz ļoti nobijusies no šī izaicinājuma, bet, iedrošināta ar individuālu apmācību, piekritusi. Priekšgājēja pieredzējusī grāmatvede Minna Maniuša pirms došanās pensijā viņai bijusi laba skolotāja. «Mums izveidojās draudzīgas attiecības, esmu viņai pateicīga par grāmatveža profesiju. Arī vēlāk, kad satikāmies, labprāt parunājāmies,» pauž jubilāre. «Tolaik kopā strādājām četri vai pieci grāmatveži. Visi dokumenti bija jāraksta krievu valodā, bieži vajadzēja arī sarunāties krieviski, it sevišķi ar Rīgas priekšniecību,» atklāj Iveta. Vēlāk dažus gadus tekstilkombinātā bijusi ekonomiste. Bet 90. gadu juku laiki uzņēmumā skāruši arī Ivetu, nācies zaudēt darbu. Pāris gadu vasaras sezonās strādājusi Bauskas pils muzejā par kasieri. Kad parādījušies konkursi uz grāmatvežu amatu, Iveta atgriezusies šajā profesijā.

Jāstrādā ātri un apzinīgi
Tagad jau 15 gadu aizritējis grāmatvedes darbā SIA «Lielzeltiņi» kombinētās lopbarības rūpnīcā, kur jūtas savā vietā. Šajā amatā sākusi strādāt līdz ar rūpnīcas kā patstāvīgas ražotnes darbības sākšanu. «Pirmajās dienās biju gandrīz tukšā kabinetā, nekas vēl nebija iekārtots darbam. Ne galda, ne datora; iesāku ar papīra lapiņu un pildspalvu,» atceras grāmatvede.

Ivetas ikdienas pienākumos ir gan pastāvīgas «attiecības» ar skaitļiem, gan saskarsme ar klientiem, kad graudu pieņemšanas sezonā jāslēdz darījumi ar zemniekiem. Tad reizēm jābūt arī atbalstošai sarunu biedrei par visu ko – par laiku, par ražu un arī veselības kaitēm. Tagad Iveta ir vienīgā rūpnīcas grāmatvede. Lai visu paveiktu laikā, panākusi, lai datorprogramma būtu visērtāk izmantojama. «Darbs prasa lielu pacietību. Allaž ir jaunas situācijas, jādomā, kā risināt. Grāmatvedim jāstrādā ātri un apzinīgi. Ja cipariņu izlaidīšu, darbs nebūs paveikts. Pati un mani tuvie pamanījuši, ka arī ārpus darba esmu grāmatvede; šī profesija iespaido personību,» atzīst jubilāre. Viņa ir gandarīta, ka var strādāt stabilā darba kolektīvā, kur valda pieklājība un savstarpēja cieņa, kur katrs cenšas paveikt savu darāmo apzinīgi. Arī klienti ir pastāvīgi un šajos gados labi iepazīti.

Izaudzināti par krietniem cilvēkiem
Par dzīvē svarīgāko Iveta uzskata ģimeni. Viņa atzīst, ka tikai pusmūžā cilvēks tā īsti spēj novērtēt savus vecākus, viņu pūles bērnu labā. «Esmu vecākiem pateicīga, ka izaudzinājuši mūs par krietniem cilvēkiem, visi strādā godīgu darbu un rūpējas par savām ģimenēm. Lepojos ar savu meitu Elvu un znotu Jāni. Esmu laimīga vecmāmiņa – prieks par mazdēliņu Rinaldu; tagad gaidām vēl vienu mazulīti,» atklāj Iveta. Agrāk viņas vecuma sievietes devās pensijā un varēja nodoties mazbērniem, bet tagad – līdz pensijai vēl desmit gadu jāgaida. Laika kopā būšanai ar mazdēlu pietrūkst. Nereti ciemošanās pie bērniem noslēdzas ar sarunu: «Ome, paliec vēl! Nevaru, bērniņ, man jāiet uz darbu.» Jubilāre smej: «Tagad sievietes nokrāso matus un ir mūžam jaunas, tāpēc mūs nelaiž pensijā un auklēt mazbērnus.»

Pašlaik lielā rūpe ir mammas veselība. «Labi, ka dzīvojam blakusdzīvokļos, varu viņu pieskatīt un aprūpēt,» tā Iveta.
Jubilāre atklāj interesantu dzīves ceļu sakritību. Visu skolas laiku viņai tuva draudzene bijusi Ligita, vēlāk dzīvesvietas un laiks abas attālinājis. Pēc daudziem gadiem nejauši iepazinušās abu bērnības draudzeņu meitas, kuras vēlāk apprecējušas divus brāļus. Tā nu tagad abas kļuvušas radinieces.

Lielā aizraušanās – dziedāšana
Nelielajā mazdārziņā pie mājas Iveta galvenokārt sēj un stāda to, ko var likt galdā, – tur izaug dārzeņi un ogas. Šogad labi padevušies gurķi un kabači, tos namamāte konservē ziemai. Viņa mēdz braukt ar velosipēdu uz mežu sēņot; mammai ļoti garšojot sēnes.
Lielā aizrautība brīvajā laikā ir dziedāšana, jau 20 gadu ir kora «Dzīle» dalībniece. Tur arī satikusies ar labu draudzeni Ināru. Jubilāre dzied arī vokālajā ansamblī «Eliksīrs». «Dziedāšana ir mana sirdslieta. Kad aizeju uz mēģinājumu, visas raizes uz to brīdi atkāpjas. Jauki ir dziedošie ceļojumi kopā ar kori un ansambli pa Latviju, arī Lietuvā esam uzstājušies,» atklāj Iveta.

Lielākais mūža posms 33 gadu garumā aizritējis Bauskā. «Bauska man ir ļoti mīļa un tuva. Prieks par pilskalnu un pili, patīk no jauna sakoptās vietas, īpaši Dambja ielā. Bet vēl daudz darāmā, joprojām nav izbūvēti solītie veloceliņi – arī caur Janeikām uz «Lielzeltiņiem»,» teic baušķeniece.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Profesija iespaido personību

Kategorijas