Vietējie plašsaziņas līdzekļi – svarīga demokrātijas sastāvdaļa

2020. gada 18. augusts 00:00

Reģionālie laikraksti, interneta vietnes un deformētais mediju tirgus novados. Kādi risinājumi?

Laikraksts «Bauskas Dzīve» jau vēstīja, ka 24. jūlijā reģionālo mediju pārstāvjiem Rīgas pilī bija tikšanās ar Latvijas Valsts prezidentu Egilu Levitu. 14. augusta numurā bija publicēta daļa no žurnālistu dialoga ar valsts augstāko amatpersonu.

Lai varētu atbildēt uz jautājumiem par reģionālo mediju darbības un eksistences izaicinājumiem, Valsts prezidents bija aicinājis sarunā piedalīties ar mediju nozari saistītus speciālistus: Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta vadītāju Zaigu Pūci, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) ministra padomnieku reģionālās attīstības jautājumos Madaru Lasmani, Kultūras ministrijas mediju nozares politikas vadītāju Kristeru Pļešakovu un Sabiedrības integrācijas fonda pārstāvi Reini Lasmani. Diskusijā klāt bija Valsts prezidenta padomniece kultūrpolitikas jautājumos Sarmīte Ēlerte, bet to vadīja padomniece saziņai ar sabiedrību Aiva Rozenberga.

Nozare – izdzīvošanas režīmā
Reģionālie mediji, šķiet, sasnieguši galējo punktu pastāvēšanas vēsturē. Un ne tikai tāpēc, ka, kā tiek skandināts, ir drukāto mediju noriets, cilvēki vairs nelasa, ir mainījušies lasīšanas paradumi, vairs neienāk reklāmas... Lasītāju mazāk nekļūst. Turklāt mums jau vairs nav tikai drukātie mediji, visiem ir multimediji – ir portāli, notiek aktīva darbošanās sociālajos tīklos, tāpēc droši var teikt, ka, saliekot visus šos informācijas veidus kopā, mūsu auditorija ir četras līdz pat astoņas reizes lielāka, nekā mēs par to saņemam atalgojumu.
Bet lielākais iemesls, kāpēc tiekamies ar Valsts prezidentu un aicinām arī citas valsts amatpersonas talkā, ir tas, ka patiesībā vairāk nekā desmit gadu reģionālie mediji strādā negodīga un kropļota tirgus apstākļos, jo pašvaldību intervence mediju tirgū, izmantojot vietvaru līdzekļus saviem izdevumiem, kļūst aizvien lielāka.

Vēl pirms iepriekšējās reformas bija šāda tendence, ka pašvaldības šajā tirgū ienāks un tēlos medijus, bet pēc 2009. gada administratīvi teritoriālās reformas izveidojas daudz lielāks novadu skaits, un katram jau ir šāds izdevums. Turklāt pašvaldību sabiedriskajās attiecībās tiek ieguldīti tik lieli līdzekļi, ka ar tiem neviens neatkarīgs medijs nespēj konkurēt. Mēs esam izdarījuši visu no savas puses – mūsu vidū ir gan Latvijas Žurnālistu asociācijas dibinātāji, kuru mērķis ir cīnīties par profesionalitāti un pacelt ētikas latiņu, gan Mediju ētikas fonda izveides rosinātāji un dibinātāji.

Jau 2013. un 2014. gadā lūdzām Saeimai redzēt šo pašvaldību intervences dēļ deformēto tirgu, ka ar to nespējam konkurēt un veikt normālu žurnālistu darbu. Tagad redzam, ka pašvaldības kļūst arvien nekaunīgākas – jau divi likumprojekti šajā jomā ir apturēti.
2015. gadā tika izveidots Mediju atbalsta fonds, bet no tā saņemam mazāko daļu naudas; lielāko sadala Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, turklāt, ja no mums tiek prasītas satura atskaites un pierādījumi, ka publicējam sabiedrībai nozīmīgu saturu, tad televīzijām tas netika vērtēts un tās, kā pieredzējām krīzes laikā, pat varēja atļauties izplatīt deģenerējošu saturu par valsts naudu un piesārņot informatīvo telpu.

Trūkst mediju politikas
E. Levits:
– Man jāsaka – valstī nav mediju un informatīvās telpas politikas. Un to arī beidzamajā Saeimas uzrunā esmu teicis, ka ir vesela rinda politikas, kas nav nosegtas ar politiku, respektīvi – nav īsti atbildīgā par šiem jautājumiem. Vai arī šī atbildība ir zemā līmenī un nepārvēršas konceptuālā un konsekventā valsts rīcībā attiecībā uz informatīvo telpu kopumā un medijiem kā šīs telpas sastāvdaļu. Tas ir viens no Latvijas valsts pārvaldības vājumiem no pārvaldības viedokļa un valsts vājumiem no satura un materiālā viedokļa. Ir jābūt apziņai, ka valstij ir jāveido šī mediju politika, kas pašlaik notiek ļoti fragmentāri un zemā līmenī no valsts iestāžu viedokļa. [..]
Tāpat kā mēs zinām, kas ir ārpolitika, kas ir veselības politika, mums ir jāzina, kas ir Latvijas mediju politika. Bet to mēs īsti nezinām, jo tas nav noformulēts; nav šāda politikas dokumenta, kas ir apstiprināts Ministru kabineta, Saeimas līmenī. Tas ir liels trūkums... Daudzi cilvēki saka: jā, jā, tas ir pareizi, to vajadzētu darīt, tomēr neviens to neuzņemas, jo tur atkal ir zināma problēma – ja kāds politiķis to uzņemtos darīt valdībā, būtu jautājums – kurš tas būs, jo tas būtu jautājums arī par partiju koalīciju.

Un vēl ir virkne specifiskāku lietu, ko minējāt un kur ir problēmas, bet kas no mediju politikas viedokļa nav īsti noregulēta. Piemēram, jums vissāpīgākais jautājums ir šie pašvaldību informatīvie izdevumi. No vienas puses – tie ir labi un vajadzīgi, lai pilsonis zinātu, kas viņa pašvaldībā notiek. Bet ir vairākas problēmas, kas ar to saistītas un nav noregulētas. Viena lieta – ja šo izdevumu izdod par pašvaldības līdzekļiem, tas nevar ņemt reklāmas, tam vajadzētu būt formāli aizliegtam. Kamēr tā nav, tikmēr šis kroplīgums pastāv.

Cilvēkam tomēr varētu būt arī divi mediji, divi informācijas avoti – privātais un pašvaldības izdevums –, taču pašvaldības izdevumam jābūt politiski neitrālam, taču parasti tie tādi nav. Nav arī noteikuma, ka tiem jābūt politiski neitrāliem, un nav arī, svarīgākais, instances, kas to pārbauda un veic sankcijas, ja ir pārkāpts neitralitātes noteikums. Zinu, ka vienā pašvaldībā opozīcija vispār netiek pie vārda šajā izdevumā, un tā, protams, ir klaja netaisnība. Tas atkal norāda uz problēmu, ka nav mediju politikas, kas to regulē.

Reģionālie mediji ir svarīga demokrātijas sastāvdaļa. Tirgus ir tik liels, cik tas ir, bet vajadzība ir objektīva, un tas nozīmē, ka ir jābūt zināmai sistēmai, kā reģionālos medijus atbalstīt. Ir jābūt jēdzīgam atbalstam, jo pusotra miljona latviski runājošo vai nepilni divi miljoni kā lielās nācijās nenodrošina mediju eksistenci. Savukārt, lai funkcionētu Latvijas valsts un demokrātija visos līmeņos, šādi mediji ir absolūti nepieciešami. Tā kā šeit mēs redzam vienu jomu, kur nevaram paļauties uz tirgus svētīgo darbību, par ko tirgus fetišisti vienmēr teic, ka tirgus visu atrisina.[..]
Kamēr nav īstas gatavības šādu politiku veidot, un patlaban tā izskatās, var runāt par atsevišķiem ekstrā risinājumiem. Piemēram, šis jautājums par reklāmas nepieļaujamību informatīvajos izdevumos ir diezgan vienkāršs un primitīvs – tur ir nepieciešams atsevišķs regulējums, kas sastāv no viena panta, un viss.

Ivonna Plaude, «Neatkarīgās Tukuma Ziņas»:
– Mediju politikas dokuments laika posmam no 2016. līdz 2020. gadam bija izstrādāts. Pašlaik, es ceru, mēs izstrādājam jaunu politikas dokumentu. Teorētiski arī reklāmu aizliegums likumā ir iestrādāts, bet nav uzraudzības mehānisma. Un kurā likumā mēs to liksim? Preses likumā, kas darbojas pēc 90. gadu padomju masu informācijas līdzekļu likuma? Tas ir novecojis, un nav redzams, vai kāds to gribētu atjaunināt.

E. Levits:
– Tas pieder pie mediju politikas, kura ir – varbūt tā formāli ir, bet acīmredzot tā ir vāja mediju politika, nemaz nerunājot par informatīvās telpas politiku. Tā kā, cik vien var saskatīt, visi šie jautājumi nav risināti, bet var iet otrādu ceļu – no apakšējā gala, tā sakot, ja reklāmas pašvaldību informatīvajos izdevumos ir aizliegtas, tad ir jautājums, kāpēc to neuzrauga, jo, kā saprotu, tas turpinās.
I. Plaude:
– Ir divas lietas, kas ir aizliegtas likumā – ir aizliegts pārdot šos pašvaldību informatīvos izdevumus par naudu, tātad tos nedrīkst abonēt un tirgot, un tajos nedrīkst būt reklāmu. Taču varam nosaukt Ilūkstes, Iecavas pašvaldības izdevumus, kurus abonē un pārdod, un neviens tur neko nevar padarīt. Nav mehānisma, kā šos pārkāpumus pārtraukt.
E. Levits:
– Tas ir pašvaldību uzraudzības jautājums. Šķiet, jau 2017. gadā bija Augstākās tiesas spriedums «Bauskas Dzīves» jautājumā. Un tur ir noteikti šie kritēriji, kas ir informatīvais biļetens atšķirībā no komercmedija, un tur bija diezgan skaidri nodalītas šīs dažādās funkcijas.

Anita Rozentāle, «Bauskas Dzīve»:
– Problēmas ir tādas pašas, kādas bija pirms sešiem gadiem.

Sola ierobežojumus pašvaldību biļeteniem
Kristers Pļešakovs, Kultūras ministrija:
– Vislielākais sašutums ir par pašvaldību izdevumiem, un tas, ko šajā kontekstā varu minēt, ir divi likumprojekti, kas pašlaik ir jau otrajā lasījumā pieņemti 2019. gada beigās. Proti, izmaiņas likumā «Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem» noteiks, ka pašvaldības nevarēs reģistrēt masu informācijas līdzekļus, savukārt likumā «Par pašvaldībām» tiek definēts, ko pašvaldības drīkst publicēt savos informatīvajos izdevumos, ņemot vērā, ka pašvaldībai ir arī pienākums informēt savus iedzīvotājus par tām funkcijām, ko tā nodrošina.

E. Levits:
– Tas būs paredzēts jaunajā likumā, ko tagad sāks gatavot?

K. Pļešakovs:
– Tie būs grozījumi esošajā likumā.

Mediju pārstāvji:
– Tas ir tas pats vecais likums, kas tagad ir pilnībā iesaldēts. Par to ir diskutēts gadiem ilgi arī Saeimā, bet nekādas izmaiņas nav notikušas. Jūs teicāt, ka nevarēs šos izdevumus kā masu informācijas līdzekļus reģistrēt, bet 114 jau ir reģistrēti...

K. Pļešakovs:
– Tas tiks risināts likuma ietvaros – tā pārejas noteikumi paredz, ka līdz 2020. gada beigām likums tiks pieņemts un pašvaldībām būs jāanulē masu informācijas līdzekļa licence, bet, ja tas netiks izdarīts, tad Uzņēmumu reģistrs to varēs veikt proaktīvi.
Mediju pārstāvji:
– Bet tas jau nepiespiež mainīt saturu.

K. Pļešakovs:
– Satura jautājums tiks risināts likumā «Par pašvaldībām», kurā ir paredzēts, kā pašvaldības izdod savus informatīvos izdevumus. Kā piemēru var minēt «Latvijas Vēstnesi», kurā pašvaldības informēs par savu funkciju nodrošināšanu, bet, nejaucoties tajā daļā, kuru nodrošina mediji.

Cerība uz jauno pašvaldību likumu
Madars Lasmanis, VARAM:
– Mūsu virzienā arī izskanēja kritika, bet es gribētu teikt, ka esam gana daudz šī jautājuma sakarā darījuši. Un, lai arī kāda kritika tiktu izteikta, uzskatām, ka medijiem ir taisnība. Mediju jautājumos pašvaldības būtu jāierobežo, jo, lai arī pašvaldības publiskajā telpā apgalvo, ka tām nav līdzekļu tam vai šitam, sabiedriskajām attiecībām, kā redzams, katru gadu līdzekļi arvien pieaug, un šajā jomā nav regulējuma.

Lai arī kritizējāt, ka Saeima tikai otrajā lasījumā ir izskatījusi šos grozījumus, varu teikt, ka arī tas nenāca viegli, bet mums bija sajūta, ka tiksim līdz trešajam lasījumam. Bija panākta politiskā vienošanās pagājušā gada rudenī, ka šo mediju dibināšanu aizliegs, ka medijiem, kas būs pašvaldību īpašumā, būs noteiktā laikā jālikvidējas, ka likumā «Par pašvaldībām» būs regulējums, kurā būs skaidri uzskaitīts, ko drīkstēs atspoguļot informatīvajā biļetenā. Un ka tam nevajadzētu būt i ne drusciņu maldinošam un līdzīgam medijam – pēc izskata vai pēc satura. Līdz ar to darbs pie tā bija ieguldīts liels, bet kovidlaiks veicis savas korekcijas, un šie likumprojekti nav virzījušies tālāk.
Bet tas mūs nekavē sagatavot jauno likumu. Valsts prezidents pareizi norādīja, ka līdz 31. oktobrim valdībā jāiesniedz jauns pašvaldību likums, un šie visi grozījumi, kas bija izstrādāti otrajā lasījumā, tajā tiks iekļauti. Protams, Saeimā būs debates, un redzēs, kā tas virzīsies, bet esam pārliecināti, ka jaunajās pašvaldībās, jaunajās teritorijās jābūt stingrākam regulējumam mediju jomā, jo diezgan vienveidīga un tendencioza informācija šajos medijos ir atspoguļota, un daudzi ir ļoti līdzīgi rakstības stila un vizuālā noformējuma ziņā populārajiem laikrakstiem. Tāpēc mums visiem kopā ir jāstrādā un nevajadzētu nostāties katram savā frontes pusē.

A. Rozenberga:
– Vai līdz pašvaldību vēlēšanām jums ir ieplānots vēlreiz iesaistīties dialogā ar Saeimu, lai trešajā lasījumā likumprojektu izskatītu?

M. Lasmanis:
– Šī gada 31. oktobris ir termiņš, līdz kuram valdībā jāiesniedz jauns pašvaldību likums, un mēs esam prasījuši Saeimas politiķiem, vairākuma pārstāvjiem, vai viņi paspēs šo likumu izskatīt līdz 2021. gada jūlijam, jo mēs gribētu, lai pašvaldības, sanākot jaunajās teritorijās, strādātu pēc jaunā regulējuma.

I. Plaude:
– 2017. gadā bija pēdējais politiskās vides un varas līdzsvara pētījums, kurā tika atzīts, ka vienīgais varu līdzsvarojošais elements reģionos, kopienās, kā šodienas kontekstā runājam, ir reģionālie mediji. Mēs esam vienīgie, kas spēj radīt varas līdzsvaru esošajās pašvaldībās. Nebūs šīs kopienas, ja nebūs, kas to uzturēs, un mēs esam vienīgie, kas iegulda savus resursus, lai to uzturētu. Politiskā vara nav tajā ieinteresēta un nekad nebūs. Tad nebūs varas līdzsvara, kas ir demokrātijas pamats.
E. Levits:
– Mēs pārrunājām dažādas problēmas, kas, visas kopā ņemot, ir gluži kā pacients ar daudzām slimībām vienlaikus. Tas ir pārspīlējums, protams, bet katra lieta ir jāšķetina atsevišķi, tāpēc ir nepieciešama augsta līmeņa mediju politika, un ir jābūt politiski atbildīgai amatpersonai, kas redz šo politiku un dabū cauri to, ko uzskata par pareizu. Runājot par atsevišķām problēmām, tās var risināt jau tagad ar šiem likumprojektiem par pašvaldību informatīvajiem biļeteniem – ir jāpanāk, lai šis jautājums tiktu laikus darīts, un es tajā iesaistīšos. Vēl aktuāla lieta ir pievienotās vērtības nodoklis – tas, kā jūs teicāt, ar šo argumentu – tad visi gribēs – gaisā virmo, lai gan tas nav arguments, tas ir jautājums par prioritātēm, ko izvirza valdība un politiķi.

Komplicētāks jautājums ir par principiālu atbalstu medijiem. Esošie projekti ir labāki nekā nekas, bet piekrītu, ka viena daļa finansējuma būtu institucionalizējama, tomēr gribu uzsvērt – ja valsts dod atbalstu, tad tai ir tiesības prasīt profesionalitāti, kvalitāti, ētikas normu ievērošanu, nu visu to, ko mēs mediju zinātnē apzīmējam ar mediju kvalitāti. Turklāt ir svarīgi, lai tas atbilstu ne tikai uz papīra, bet ir jābūt mehānismam, kas nav pašpārvaldes mehānisms, bet kas ir no ārpuses – kas ātri reaģē uz pārkāpumiem līdz pat atbalsta atņemšanai. Tas uzlabotu mediju vidi un visu informatīvo telpu, kur, kā dzirdējām, ir dažādi piesārņojumi. Tātad – kvalitāte un kontrole, un tas attaisnotu sabiedrības acīs šo palielināto atbalstu, un tas arī nāktu par labu medijiem un palīdzētu norobežoties no nekvalitatīva satura.
Paldies par šo diskusiju, kas palīdz man labāk redzēt šo ainu, visu laukumu kopumā, un es turpināšu par šo jautājumu runāt ar tiem, kas pieņem lēmumus Saeimā un Ministru kabinetā. Mēs nepieskārāmies vēl vienai lietai, proti, nerunājām par disproporciju starp līdzekļiem, kas tiek izlietoti sabiedriskajām attiecībām un medijiem; tā ir vēl viena atsevišķa tēma.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Vietējie plašsaziņas līdzekļi – svarīga demokrātijas sastāvdaļa

Kategorijas