Administratīvi teritoriālās robežas sendienās

Raitis Ābelnieks, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vecākais speciālists

2020. gada 18. augusts 00:00

Administratīvi teritoriālās robežas sendienās

Zemgaļu zemes – Tērvete un Mežotne – 13. gadsimtā pieminētas Indriķa hronikā

Kārtējā administratīvi teritoriālā reforma kartē iezīmēs atkal jaunas robežas, kas laika gaitā mūspusē mainījušās neskaitāmas reizes.
Pirmās vērā ņemamās ziņas par senajiem novadiem mūsu apkaimē ir no 13. gadsimta, taču puslīdz izmantojams kartogrāfiskais materiāls parādījās apmēram piecus gadsimteņus vēlāk. Protams, arī pirms senākajām rakstītajām ziņām te jau bija izveidojušās noteiktas administratīvās teritorijas ar saviem centriem. Tos mēdz dēvēt par pilsnovadiem jeb zemēm.

Tuvākais nozīmīgais centrs
13. gadsimtā, kad Zemgale tika ierauta ilgstošos un postošos karos par savu neatkarību, tika pierakstītas pirmās droši ticamās ziņas par zemgaļu galvenajiem centriem un zemju robežām. Indriķa hronikā 1219. un 1220. gadā pieminētas divas zemgaļu zemes – Tērvete un Mežotne, kas latīniski nosauktas par provincēm. No vēlākiem dokumentiem noprotams, ka šīs abas apdzīvotās vietas ir lielāku teritoriālo vienību centri. Mums tuvākais nozīmīgais zemgaļu centrs atradās Mežotnes pilskalnā. Tiek uzskatīts, ka Mežotne bija Austrumzemgales jeb Upmales administratīvais centrs.

1254. gadā Livonijas ordenis un Rīgas bīskaps sadalīja zemgaļu apdzīvotās zemes. Zīmīgi, ka dalīšanas dokumentā atkal pieminētas divas lielas teritoriālas vienības – Zemgale (Semigalliae) un Upmale (Opemale), respektīvi – Zemgales vārds tiek piemērots tikai Rietumzemgalei. Šajā dokumentā visai aptuveni nosauktas Upmales robežas, bet tajā ir pieminēts arī vienas sīkākas teritoriālās vienības – Plānes – vārds. Vēlāku gadu dokumentos kā Upmales sastāvdaļas minētas Plānes, Nogailenas un Putelenes zemes.

Ažolpamūšes pilskalns
Visprecīzākais robežu apraksts ir saglabājies Nogailenas pilsnovadam, kas atradās starp Mūsu un Mēmeli līdz Lielupes sākumam. Aptuveni puse šīs teritoriālās vienības bija tagadējās Lietuvas teritorijā, tur robežu iezīmēja Mūsas un Mēmeles pietekas. No Mūsas uz augšu pa Tatulas upīti, tad pa Tatulas pieteku Smārdeni līdz tās iztekai, tālāk robeža gājusi pāri Biržu laukam (pie tagadējās Biržu pilsētas) līdz Apaščas un Rovejas satekai un tālāk pa Apašču līdz tās ietekai Mēmelē (pie Nemuneles Radvilišķu ciema, iepretim Kurmenes pagasta teritorijai). Seno Zemgales robežupi Tatulu netālu no tās ietekas Mūsā iznāk šķērsot, ja dodas pa automaģistrāli «Via Baltica» Panevēžas virzienā, tas ir aptuveni desmit kilometru aiz Latvijas robežas.
Kādreizējā Nogailenas pilsnovada teritorijā uz tagadējā Ceraukstes un Brunavas pagasta robežas atrodas nedaudz pētītais Aužeļu pilskalns, tā pakājē ir konstatēta plašākas apmetnes vieta. Vēsturnieku vairākums uzskata, ka tur atradies Nogailenas zemes administratīvais centrs, bet daži pētnieki izteikuši pieņēmumu, ka šī pilsnovada centrs atradies Bauskas pilskalnā. Uz pašas Nogailenas zemes dienvidu robežas, Tatulas un tās pietekas Ūges satekā 300 metru no Mūsas, atrodas Ažolpamūšes pilskalns. Tas bijis labi nocietināts ar diviem aizsargvaļņiem, un tajā 2001. gadā veiktajos arheoloģiskajos izrakumos konstatēts līdz pat 1,3 metriem biezs kultūrslānis, kā arī atrastas daudzas zemgaļiem raksturīgas senlietas.

Upmales teritorijas dalīšana
Vēl viena zeme Upmales sastāvā bija Plāne, tā atradās blakus Nogailenai – otrpus Mūsai. Plānes robežas nav precīzi aprakstītas, taču zināms, ka tā atradās Īslīces un Plānītes baseinā. Vairāki pētnieki uzskata, ka Plānes zemes administratīvais centrs bijis Kamardes pilskalnā Mūsas krastā tagadējā Gailīšu pagastā.
Upmales sastāvā ietilpstošā Putelenes zeme pirmo reizi dokumentos minēta 1272. gadā, tā atradusies starp Iecavas un Misas upi.
1254. gadā notikušajā Upmales dalīšanas rezultātā zemgaļu apdzīvotās teritorijas Mūsas un Lielupes labajā krastā nonāca Rīgas bīskapa pakļautībā, bet zemes pretējā krastā tika Livonijas ordenim. Tā ordeņa īpašumā no-nāca arī Mežotnes pils, kas no 1226. līdz 1251. gadam skaitījās Zemgales bīskapijas centrs. Praktiski gan Zemgales bīskapija vairāk atradās «uz papīra» nekā realitātē, jo tolaik zemgaļi vēl nebūt nebija līdz galam pakļauti. Lai gan jāatzīst, ka Upmales zemes ar galveno pili Mežotni tika iekarotas agrāk nekā Rietumzemgale ar Tērveti centrā. Pēc Zemgales pilnīgas pakļaušanas 1290. gadā Livonijas ordenis piesavinājās arī Rīgas arhibīskapam pielemtās zemgaļu zemes.
Mežotnes pili noposta lietuvieši
Pēc Zemgales pakļaušanas iekarotāji lielākoties nemainīja iepriekšējos gadsimtos izveidoto teritoriālo pārvaldes sistēmu. Ne velti tie savas pilis cēla daudzos zemgaļu pilskalnos, kas iepriekš pildīja novadu centru lomu.

Arī Mežotnes pilskalnā Livonijas ordenis 1321. gadā no jauna uzcēla koka pili un no tās pārvaldīja visu plašo Upmales teritoriju ar tajā ietilpstošām zemēm. Atjaunoto Mežotnes pili 1346. gada aprīļa vidū ieņēma un nopostīja lietuvieši. Lai gan Livonijas ordenis pili Mežotnē turpmāk vairs neatjaunoja, tomēr šī vieta tika uzskatīta par administratīvo centru visai Upmalei līdz pat Bauskas pils uzcelšanai 15. gadsimta vidū.

Aptuveni simts gadu mūsu pusē neatradās neviena nocietināta apmetne. To var izskaidrot ar stipri sarukušo iedzīvotāju skaitu 13. gadsimta karu rezultātā, kad viena daļa zemgaļu tika fiziski iznīcināta, bet citi pameta savu zemi un devās trimdā uz Lietuvu. 15. gadsimtā iedzīvotāju skaits šeit palielinājās gan dabiskā pieauguma ceļā, gan pateicoties ienācējiem no apkārtējām zemēm un šeit piespiedu kārtā izmitinātajiem karagūstekņiem – votiem jeb krieviņiem.

Galvenais noteicējs – Bauskas fogts
Livonijas ordeņvalsts robežas ar Lietuvu 14. gadsimtā vēl nebija precīzi noteiktas, taču sākotnēji vācu bruņinieku valdījumā atradās visas zemgaļu zemes. Pēc vairākiem kariem ar Lietuvu, kuros livonieši cieta sakāves, tika nospraustas jaunas robežas jau par labu Lietuvai. Tā pēc 1422. gadā noslēgtā Melnezera līguma beidzot tika fiksētas abu valstu robežas, ko dabā nosprauda 1426. gadā. Livonijas ordenis pazaudēja Zemgales dienvidu daļu, taču arī jaunā robeža vēl atradās tagadējās Lietuvas teritorijā. Respektīvi, Bauskai tuvākais robežas posms joprojām atradās uz iepriekš minētās Tatulas upes līnijas. Savukārt 1473. gadā robežlīnija atkal tika koriģēta par labu Lietuvai un tika nosprausta gar Kamardes pilskalnu, to atstājot Lietuvas pusē. Šāda robeža ar visai minimālām izmaiņām saglabājās līdz pat 1921. gadam, kad tā no jauna tika izveidota starp Latviju un Lietuvu.
Jaunā Bauskas pils aizvietoja seno Upmales administratīvo centru Mežotnē. Galvenais noteicējs bija Bauskas fogts, kas bija augstākais Livonijas ordeņa ierēdnis bijušajā Upmales teritorijā, ko turpmāk dēvēja par Bauskas fogteju. Tā robežojās ar Lietuvu, kā arī ar Jelgavas un Aizkraukles komturejām.

No Bauskas fogta atkarīgo zemnieku dzīve nemaz nelīdzinājās kādreiz tik izplatītajam mītam par «latviešu verdzības
700 gadiem». To apliecina Livonijas ordeņa 1492. gadā izdotie noteikumi Bauskas, Mežotnes un Iecavas zemniekiem, kuros, piedraudot ar nāvessodu, cita starpā ir aizliegts pārdot lietuviešiem zirgus, bruņas, uguns šaujamos un citus ieročus. Nevajag īpašu apķērību, lai saprastu, ka šādas mantas nevar piederēt verdzībā turētiem ļaudīm.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Administratīvi teritoriālās robežas sendienās

Kategorijas