«Augstākais soģis ir vēlētājs»

2020. gada 14. augusts 00:00

Egils Levits: mazos pagastos partijām dalīties nav jēdzīgi

Jūnija vidū Latvijas reģionālās preses pārstāvji tikās pašu organizētā seminārā, lai kopā ar speciālistiem no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas analizētu administratīvi teritoriālās reformas gaitu, tai skaitā jau novērotās un vēl gaidāmās problēmas. Kopā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja pārstāvēm un politoloģi Ivetu Kažoku diskutējot par gaidāmajām vēlēšanām un varas līdzsvaru reģionos, nācās secināt, ka visiem kopā aktīvāk jāiestājas par reģionālo mediju un to pārstāvēto žurnālistu tiesībām. Rezultātā tapa atklāta vēstule, kas nosūtīta Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei, Valsts prezidentam Egilam Levitam un Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam.

Atsaucoties uz to, 24. jūlijā Egils Levits aicināja reģionālo mediju pārstāvjus uz tikšanos Rīgas pilī. Tā notika uzreiz pēc diskusijas par Latvijas vēsturiskajiem reģioniem un ilga vairāk nekā divas stundas. Žurnālisti un Valsts prezidents apsprieda reģionālo mediju sagatavotajā vēstulē minētās problēmas, kā arī pārrunāja citus būtiskus jautājumus.
Piedāvājam iepazīties ar daļu no dialoga ar Valsts prezidentu Egilu Levitu.

Cerot uz vēlētām pilsoņu pārstāvniecībām
Gaidāmo pašvaldību vēlēšanu priekšvēlēšanu process ir aktīvi sācies. Redzot, kā rīkojas vietējie partiju pārstāvji, lielas cerības tika liktas tieši uz vēlētāju apvienībām, kas no likuma izslēgtas. Vai ir cerība, ka kaut kas var mainīties un tās tomēr tiks pieļautas?
– Ir jāizstrādā jauna vēlēšanu kārtība saistībā ar jauno teritoriālo iedalījumu. Tur ir arī jautājums par vēlēšanām. Saeima ir jau akceptējusi man ļoti svarīgu priekšlikumu par vietējo kopienu vēlētām pārstāvniecībām – tas ir pagastu, līdzšinējo novadu, mazpilsētu, kā, piemēram, Rūjiena, Dundaga, līmenis, kur pēc līdzšinējās reformas ieceres nebija vairs nekādu vēlētu apvienību. Saeima to atbalstīja pēc ilgām sarunām un pārliecināšanas un pārejas noteikumos ierakstīja, ka tās būs vēlētas pārstāvniecības.

Tā dēvēto nulles līmeņa pašvaldību pārstāvniecības?
– Tas, manuprāt, ir muļķīgs jēdziens, es teiktu – vietējās kopienas pārstāvniecības. Katrā ziņā ir svarīga to kompetence un arī – kas tajās tiek ievēlēts. Zinu, ka ir arī alternatīvs priekšlikums, kas, manuprāt, nav tik pieņemams vai tik labs, – ka būtu tādas aktīvo pilsoņu līdzdalības iespējas pie pašvaldības [kā tagadējās konsultatīvās padomes]. Redziet, tur ir problēma ar demokrātisko leģitimāciju – tie, kas ir ieinteresēti, iet un runā, bet viņi runā savu domubiedru vārdā, jo leģitimāciju iegūst tikai vispārējās un demokrātiskās vēlēšanās. Un tas ir apsolīts, tas ir ierakstīts likuma pārejas noteikumos, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija strādā pie šiem projektiem, un man tuvākajā laikā būs tikšanās ar ministru Juri Pūci, kad to vēlreiz uzsvēršu, un man būs konkrēti priekšlikumi likuma izstrādes procesā. Tā ka – redzēsim, bet cerība ir.

Jūsu jautājums bija – vai būs vēlētāju apvienības? Domāju, ka tām noteikti vajadzētu būt, un par to arī iestāšos, ar ministru Pūci runājot, un arī Saeimā, jo, kā jau minēju, tie ir pagasti ar 500 iedzīvotājiem vai pilsēta ar pusotru tūkstoti iedzīvotāju, kur partijām dalīties nav jēdzīgi.Tur varētu būt vēlētāju apvienības ar septiņām vietām, un man šķiet, ka šajās vietās, kur cilvēki cits citu pazīst, varētu būt personālvēlēšanas – ka es balsoju par Jāni, Pēteri vai Astrīdu, nevis – par partiju. Un tad pirmie septiņi, kas visvairāk balsu saņem, ir ievēlēti. Man tas šķistu labāk.

Nauda jāiegulda gudri
Mūs sasniegusi pozitīva ziņa, ka Eiropas Savienība Latvijai sniegs lielāku finansiālo atbalstu, nekā bija cerēts. Kā šos līdzekļus vajadzētu izlietot, lai mēs pēc dažiem gadiem nesecinātu, ka viss ir ātri iztērēts un nekas ilgtermiņā no šī finansējuma nav palicis?
– Par šo jautājumu esmu nemitīgā kontaktā ar Ministru prezidentu. Doma ir tāda: mums bija septiņi miljardi eiro un tagad būs vairāk par desmit, tātad – vairāk nekā līdz šim. Šie septiņi miljardi eiro jau bija ieplānoti kārtējos projektos, infrastruktūrā un atbalstos, bet tagad pēkšņi mums ir vēl trīs miljardi! Ja ir vairāk naudas, tad, protams, ir visādas vēlmes. Un šajā gadījumā esmu teicis: esiet ārkārtīgi, ārkārtīgi stingri, jo nāks pie jums ar visādiem lūgumiem un vēlmēm, bet ir jābūt ļoti stingriem, lai šo naudu «neizklenderētu»! Tāpat arī ir jāsagatavo jēdzīgs plāns, kā šī nauda tiks izlietota, lai, atskatoties pēc pieciem gadiem, mēs redzētu – tas ir bijis pamatīgs grūdiens Latvijas ekonomikai. Šādu plānu sagatavot nav nemaz tik vienkārši. Tas ir kompetences jautājums, kā to izdarīt, lai tas būtu kaut kas stabils un lai papildu naudu ieliktu tur, kur būtu izaugsme, kur būtu jēga visai tautsaimniecībai, ne tikai dažām grupām, dažām firmām un kompānijām. Lai katrs no diviem miljoniem iedzīvotāju pēc pieciem vai desmit gadiem varētu teikt, ka šo daļu, kas tagad ir izaugusi, esam ieguvuši, pateicoties gudri ieguldītiem trīs miljardiem eiro 2020. gadā.

Ar sabiedrisko domu viegli manipulēt
Kā jūs redzat jēdziena «politiskā atbildība» realizēšanos pēc kaut kāda pieņemta lēmuma, pēc nepareizi pieņemta lēmuma – kā tam būtu jānotiek demokrātiskā valstī?
– Politiskā atbildība ir kompleksa lieta. Augstākais soģis, ja tā var teikt, ir vēlētājs. Ja viņš redz, ka viss ir aizgājis šķībi un greizi, viņš nākamajās vēlēšanās par šo politisko spēku vairs nebalsos. Bet, protams, arī opozīcija veido sabiedrisko domu, tāpat arī mediji, tāpēc sabiedriskās domas spiediens ir viens no instrumentiem, kā tiek īstenota politiskā atbildība. Protams, ņemot vērā to – un tas ir atbildīgam pilsonim jāredz –, ka ar sabiedrisko domu mūsdienās ir ārkārtīgi viegli manipulēt. Tas ir jāapzinās, un viens no stingrākajiem punktiem ir atbildīgi mediji. Tā kā principā šī politiskā atbildība ir vismaz tajā līmenī, kad vēlētājs izspriež tiesu nākamajās vēlēšanās; tas nav gluži kā tiesas process, bet veids, kā šo politisko atbildību īstenot. Pēdējā instance ir pilsonis.

Latviskumam ir arī drošības dimensija
Krievijas un Baltkrievijas pierobežā maz mūsu valsts iedzīvotāju runā latviešu valodā. Mazās skolas, kas likvidētas, bija latvietības pēdējie cietokšņi. Vai jums ir redzējums, kā latvietību pierobežā stiprināt? Varbūt, tāpat kā ārzemēs, varētu veidot dažādas kopienas, svētdienas skolas, un tam būtu valsts atbalsts, lai sekmētu latvisko garu pierobežā?
– Likumprojekts par latviešu vēsturisko zemi tam arī ir domāts: lai viens no galarezultātiem būtu programmas identitātes veidošanai, kas viss ir latviskuma sastāvdaļa. Doma par svētdienas skolām ir ļoti laba. Mēs zinām, ka tautieši, kas dzīvo ārzemēs, pēc zināma laika izjūt latviskuma trūkumu un paši veido šīs svētdienas skolas, un tas ir ļoti būtiski, bet arī valsts var to veicināt. Turklāt – par to vajadzētu runāt ne tikai pierobežā; par latviskuma jautājumu vajadzētu runāt visur tur, kur ir latvieši, jo, kā kolēģi saka, daudzi nemaz nezina savu vēsturi, tāpēc nav brīnums, ka Vidzemē uzliek tūrisma informāciju ar norādi «Zemgale». Kāds taču to ir darījis, kāds ir bijis tik dumjš, ka nav to sapratis!? Mazajām skolām no 1. līdz 4. klasei pamatā būtu šajās vietās jāpaliek. Nenoliedzami, tieši šis pierobežas jautājums ir arī drošības jautājums; jā, latviskuma elementam ir arī drošības dimensija.

Jūs arvien biežāk braucat uz novadiem. Vai izdodas aprunāties ar vietējiem cilvēkiem, ne tikai ar amatpersonām, un par kādām problēmām cilvēki laukos runā?
– Jā, man iznāk tikties ar cilvēkiem, un viņi uzdod jautājumus, izsaka savu sāpi, pauž uzskatus par dažādām tēmām. Man tas ir ļoti vērtīgi, lai es varētu labāk formulēt savu viedokli, jo prezidentam ir jābūt pietiekami atvērtam jaunām idejām, cilvēku uzskatiem un viedokļiem. Man šīs diskusijas daudz ko dod, tāpēc esmu pateicīgs visiem, kuri atnāk uz tikšanos un aprunājas. Līdz šim nekur neesmu ignorēts. Protams, man ir diskusijas arī ar amatpersonām; tās jau ir specifiskākas.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Augstākais soģis ir vēlētājs»

Kategorijas