Spēku rod skaistajā

2020. gada 14. augusts 00:00

Aizraušanās. Īslīciete Antoņina Zira pārsteidz ar rokdarbu daudzveidību

Kad «Bauskas Dzīve» norunātajā laikā ierodas Bauskas novada Īslīces pagasta Rītausmās, dzīvokļa durvis atver smaidīga kundze ar pērlēm ap kaklu. Nav viegli ticēt, ka Antoņinai Zirai rit jau 85. vasara.

Istabā paveras neticams skats, gandrīz vai gribas sev iekniebt, pārliecinoties, ka esam turpat, nevis kāda mākslinieka izstādē.

Izstādes vēriens
Saimniece apskatei izlikusi glezniņas, kas darinātas no otrreizējām izejvielām, arī dažādi dekori veidoti no jau reiz izmantota materiāla; īpaši dzīvas šķiet saulespuķes. Šiem darbiņiem līdzās – tapotas šallītes, adīti dūraiņi un dāmīgi tamborēti pirkstaiņi baltā un melnā krāsā; ikviena lēdija par tādiem būtu sajūsmā. Turpat glīti saliktas pašas apgleznotas zīda šallītes, pērlīšu rotaslietas, aptamborētu bumbiņu krelles, mezglotas rotas, kā arī jakas.

Kundze protot darboties ar mālu, tas būtu pieejams, tikai nav krāsniņas, kurā darbus apdedzināt. Dzīvoklī eksponētie apbrīnas vērtie mākslinieciski veidotie darbi tapuši 17 gadu laikā. Īslīciete iesaistījusies arī rožu gatavošanā Rīgas ielas dekorēšanai Bauskā. No auduma uzšuvusi 151 ziedu.

Antoņina nāk no sešu bērnu ģimenes Lietuvā, Saločos, 1947. gadā pārcēlušies uz Latviju, tepat, uz Īslīci. Gan mamma Anna, gan viņas māsa Marija, Antoņinas tante, bijušas rokdarbnieces. Tā jau mazotnē adīšana bijusi pašsaprotama lieta.

Vēlāk jau pieaugušā vecumā abas ar māsu izaudzinājušas trīs bez vecāku gādības palikušus bērnus. Naudas nebija daudz, tāpēc adītas jaciņas, biksītes un citas lietas. Prieks, ka ir meita Rasa un mazmeitiņas Samanta un Keitija. «Dzīvoju līdzi viņu gaitām, brīnišķīgas meitenes,» ar mīlestības pilnām acīm teic Antoņina.

Darba tikuma alga
No darba īslīciete nekad nav baidījusies, bijusi čakla dārza kopēja, arī pašlaik dzīvoklī skaisti zied orhideja un zaļo citi augi, apliecinot saimnieces prasmes tos aprūpēt. Antoņina darba mūžā gan veco krājkasi Bauskā sargājusi – pat pistole bijusi uzticēta, jo «skaitījusies zem policijas», taču šaut gan neesot sanācis, gan celtniecībā strādājusi – nesusi ķieģeļus, četrus gadus vadījusi autoceltni. Darba gadi nav bijuši viegli, tomēr interesanti. «Nekad neesmu saņēmusi aizrādījumus darbā, allaž centos, visu darīju laikā,» stāsta īslīciete, «grūta dzīve bija kopš bērnības, bet nebiju slinka. Veciem labprāt palīdzēju, viņi mani mīlēja. Sēdāmies bērni vecām tantēm blakus un klausījāmies teikas, bija interesanti.»

2003. gads ienesis sāpīgas pārmaiņas dzīvē, piedzīvots otrs insults, nomiruši divi brāļi. Veselības problēmas ieviesušas savas korekcijas. Lai neļautos drūmām domām, laiks veltīts rokdarbiem. Daudz apguvusi sieviešu invalīdu biedrībā «Bauskas novada Aspazijas», kad kājas vēl klausījušas turp doties uz nodarbībām. Dibinātāja Inta Lāce iemācījusi gatavot rotas no pērlēm. 78 gadu vecumā apguvusi tapošanu.

Rokdarbi prasa pacietību, rakstura stingrību. «Esmu spītīga pēc dabas,» sevi raksturo Antoņina. No invalīdu biedrības saņemot dziju, ko svētkos laipni dāvā SIA «Klippan-Saule» direktors Romualds Baikštis. Kundze rāda skaistu šķeteri, ko pēdējos gados saņēmusi. Ne visiem tāda iznāk, pacietīgākajiem iedalot maisiņu ar pavedieniem; tad gan vajadzīga rūpība un miers, lai krāsaino dzīparu murskuli padarītu lietojamu. Rokdarbniece neatsakās arī no tādas dzijas. Albumā īslīciete izveidojusi invalīdu biedrības arhīvu bildēs, ko uzņēmis Imants Pareizs.

Idejas pievelk kā magnēts
Vietējā bibliotēkā pēdējā mēneša ceturtdienā rīkotas tikšanās; kad spējusi, gājusi un daudz labu ideju guvusi arī tur. Ar internetu gan nav iemācījusies darboties. Arī acīm tas nepatiktu, šogad jau tā to dēļ rokdarbi vairs neesot tapuši, izņemot glezniņas no otrreizējiem materiāliem. Laiku Antoņina pašlaik cenšas kavēt, skatoties, vairāk gan klausoties, televizoru un radio. Neko lāgā jau neļaujot noskatīties: ««Iepīkstas», un tūlīt jau reklāmas norauj to «dziesmu» kā adīklim dziju.»

Ideju glezniņu darināšanai rokdarbniece aizguvusi no vietējā mākslinieka Roberta Trinska, kura darbu redzējusi pagasta pārvaldē. Tā pati sākusi no veca apģērba, aizkariem izgriezt ornamentu, citkārt ar akrila krāsu klājusi fonu, to «Aspazijās» iemācījusi Benita Šmite. «Vislielāko pacietību vajag ar pērlēm. Ja tur safušierējas, tad viss darbs cauri,» atzīst īslīciete.
Rokdarbi vairākkārt bijuši izlikti apskatei gan Bauskas kultūras centrā, gan Misā un citur.
Pirmā izstāde Bauskā sarīkota 2009. gadā.

Kad varējusi staigāt un kur braukt, pielasījusi akmentiņus, čiekurus un citas lietas floristikai. Dzīvoklī ir arī brīnišķas kompozīcijas ar saulespuķēm un putnu ligzdiņu. «Mani aizrauj jaunas nodarbes, un ir pacietība,» teic rokdarbniece.

Antoņina, sadzīvojot ar slimību un gadu nastu, spēj cilvēkus un dzīvi uztvert gaiši, māk jokot. «Saimniecei ir bullis traks, saimniekam tas visus pakšķus raks,» par dusmīgiem cilvēkiem joko saimniece.

Mīļā zilā kleita
Dažreiz arī ar kādu rokdarbu sanācis pavisam citādi, nekā iecerēts. Tā no gulbja iznācis «pusgulbis». «Jādara viens darbs, nevis vairāki uzreiz,» vainu atklāj Antoņina. Agrāk adītas arī kleitas un džemperi sev, bērniem un svešiem pēc pasūtījuma.

Rokdarbniece izņem no skapja brīnišķīgu zilu kleitu no pusvilnas dzijas. Tā izskatās vēl itin labi valkājama, tomēr vairs nederot. Kleita ir sirdij mīļš rokdarbs, tai jau 39 gadi. Bijusi klāt arī jaciņa, tā gan nonēsāta. «Toreiz biju lepna ar to kleitu. Redz, kā tagad jaunieši ar saplīsušām biksēm!» mūslaiku stilu komentē īslīciete.

Redzētais un uzzinātais rosina aizdomāties par to, ka bieži vien mēs nemaz nezinām, cik talantīgi un gaiši cilvēki dzīvo mums līdzās. Dzīves ceļā tādi iemirdzas daudz spožāk par pērlēm.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Spēku rod skaistajā

Kategorijas