Par sevi rūpējas un dārzu

2020. gada 14. augusts 00:00

Iecavniece Velta Stankeviča atzīmējusi 90. dzimšanas dienu

Velta Stankeviča dzimusi un bērnību pavadījusi Daugavpilī. Padomju okupācijas satricinājumi 1940. gadā ģimeni atveda uz Iecavu, kur arī aizritējuši dzīves astoņi gadu desmiti.

Sarunā ar «Bauskas Dzīvi» piedalījās arī jubilāres mazmeita Gunita. Viņa atzina, ka vecmāmiņa joprojām tiek galā ar savu mājas dzīvi, spēj par sevi parūpēties un ik dienu strādā dārzā.

Lepni sēdējusi līnijdroškā
Lai gan Velta ar vecākiem un brāli Vilni līdz desmit gadu vecumam dzīvojusi Daugavpilī, par pilsētas meitenes dzīvi atmiņu ir visai maz. Taču tās gana spilgtas par pavadītajām vasarām pie vecvecākiem Madonas apriņķī. «Vectēvam bija zeme un laba saimniecība – trīs zirgi, 12 govis un skaisti šķūņi. Es slaucu govis un braucu līdzi, kad kannas veda uz pienotavu. Vācām sienu uz lauka, pēc tam šķūņos to mīcījām pantā. Tur man ļoti patika,» par bērnībā laukos piedzīvoto stāsta Velta. Vāgūzī glabāta līnijdroška (zirga atsperu rati – ‘transporta līdzeklis cilvēku pārvadāšanai’ – red.), ar to vecaistēvs braucis pretī uz dzelzceļa staciju. «Kā man patika, ka varēju tā lepni sēdēt līnijdroškā!» atceras jubilāre.

Veltas tēvs dienējis Latvijas armijas jātnieku pulkā, Daugavpilī ģimene dzīvojusi dienesta piešķirtā mājā ar trim istabām. Bērnībā nereti vērojusi jātnieku treniņus un parādes, organizēti dažādi sarīkojumi, arī kopā ar ģimenēm. «Man patika iet pie jātniekiem. Tur pasākumos sanāca daudz bērnu, tad mēs arī dejojām,» atminas Velta. Kad ienāca krievu karaspēks, jātnieku pulku izformēja. Ģimene nolēmusi glābties, atstājot Daugavpili. Devās bēgļu gaitās un nonāca Iecavā. Tēvu tomēr mobilizēja krievu armijā un nosūtīja uz Liteni, kur bija nolemts nošaušanai. Taču viņam izdevies izglābties; lai arī guvis ievainojumu, rāpus pārvietojoties, izbēdzis no slaktiņa vietas. Pēc tam ģimene palikusi uz dzīvi Iecavā.

Darba mūžs vienā saimniecībā
Vidusskolā Velta mācījusies Rīgā, pēc tās beigšanas iestājusies Bulduru dārzkopības tehnikumā. Ieguvusi agronoma diplomu, bijusi priecīga atgriezties Iecavā uz dzīvi un darbu; sākusi strādāt padomju saimniecībā «Dartija» (vēlāk – «Progress» – red.).
Sovhozā aizritējis viss darba mūžs 36 gadu garumā. Iesākumā piķējusi stādus dārzniecībā, bijusi arī brigadiere. Sešus gadus strādājusi pie nobarojamo lopu audzēšanas, šī joma – saimniecības lepnums. Viņas pārziņā bijušas vairākas buļļu novietnes. Uz fermām parasti braukusi ar divriteni, bet uz attālāku saimniecības nostūri aizvesta ar auto. «Kad «Progresam» pievienoja Sudmaļa vārdā nosaukto kolhozu, saimniecībai bija ļoti liels skaits lopu – ap 3000,» atklāj Velta. Savulaik devusies uz Krāslavu, lai kādai saimniecībai nodotu «Progresa» buļļu audzēšanas pieredzi. Strādājot par lopu nobarošanas punkta vadītāju, neizpalika arī komandējumi, lai buļļus izrādītu dažādās izstādēs, būts arī toreizējās PSRS galvaspilsētā Maskavā. «Maskavā redzēju Ļeņinu, kā viņš tur guļ savā mauzolejā,» atceras jubilāre.

Strādājot saimniecībā, viņa turpinājusi izglītoties un 1965. gadā beigusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultāti. Pēc tam sākusi strādāt par «Progresa» galveno ekonomisti, un šajā amatā bijusi līdz aiziešanai pensijā 1985. gadā.

Dzīvē daudz redzēts
Iecavniece ir gandarīta, ka dzīvē daudz redzēts, ceļojot pa Padomju Savienību – gan braucot komandējumos, gan saimniecības organizētās ekskursijās. Visspilgtākie iespaidi gūti Gruzijā, Ļeņingradā (tagad – Sanktpēterburga – red.) un vistālākajā punktā, kur bijusi, – Baikālā. Padomju laikā izmantojusi iespēju uzlabot veselību sanatorijās arī ārpus Padomju Savienības – Vācijas Demokrātiskajā Republikā, Ungārijā un Dienvidslāvijā.

Kad vēl acu gaišums ļāvis, Velta daudz lasījusi. Īpaši tuvi bijuši V. Lāča romāni, R. Blaumaņa un A. Puškina daiļrade. Vēl tagad viņas mājās grāmatas stāv goda vietā. «Padomju laikā tikt pie jaunām grāmatām bija grūti, bet man bija paziņa grāmatnīcā,» noderīgos sakarus atklāj jubilāre.

Dzimta sakuplojusi
Iecavā Velta iepazinusies ar Česlavu, ģimeni dibinājuši 1954. gadā. Te arī sakuplojusi dzimtas lapotne – bērni un mazbērni ir tepat tuvumā.

Laulībā izaudzināti dēli An-dris un Guntis. Sākumā dzīvojuši Veltas tēva 1958. gadā celtajā mājā Iecavas centrā, bet vēlāk pārcēlušies uz sovhoza «Progress» piešķirtu dzīvokli jaunuzceltā mājā. «Daudz jaunu dzīvokļu uzcēla direktora Zaumaņa laikā. Arī vēlāk, pēc 1971. gada, kad saimniecību sāka vadīt Ilmārs Bents, gādāti dzīvokļi strādājošajiem,» atceras Velta.

Jubilārei ir četri pieauguši mazbērni – Gints un Zanda, Gunita un Gatis, sagaidīta arī mazmazmeitiņa Laura, kurai divarpus gadiņi.

Pirms pusgadsimta stādīts ozols
Veltas mūža aizraušanās ir puķes, kādreiz dārzā dēstītas ap 200 šķirņu dāliju. Arī tagad mazdārziņā ir daudz liliju, dāliju un citu krāšņum-augu. Puķes kopj pati, bet pārējo dārzā paveicot vedekla un mazmeita. «Mazdārziņā vecmāmiņa joprojām ir galvenā,» teic mazmeita Gunita. «Labi, ka varu aiziet dārzu. Tagad tur uzzied dālijas. Kā man patīk dārzs! Katru dienu jāiziet ārā pastaigāt; aizeju turp, paravēju kādu nezāli,» pauž jubilāre. Dārziņā uzņēmusies arī rūpes par pieklīdušu kaķenīti, tai ik dienu jāaiznes kāds mielasts.

Velta «Bauskas Dzīvei» izrādīja arī savu lolojumu – daiļdārzu, kas izveidots starp abu dēlu mājām. Dārzu rotā apjomīgi pašas stādīti rododendri un daudz citu košumaugu, tur arī vairāku nokrāsu neparastās budlejas, kas Latvijas dārzos ir maz sastopamas. Nevar nepamanīt ozolu, kas slejas aptuveni četru stāvu mājas augstumā. To jubilāre stādījusi tieši pirms 50 gadiem.

«Man ir labi dēli un mazbērni, uz viņiem varu paļauties. Ja ko vajag, piezvanu, vienmēr atbrauc un palīdz, aizved, kur vajag. Man arī čaklas vedeklas Malda un Ilze – allaž labi rūpējušās par bērniem,» savējos slavē Velta. Mazmeita Gunita teic, ka vecmāmiņa savos 90 gados ir vēl ļoti patstāvīga – iet uz tuvējo veikalu iepirkties, pati sakopj dzīvokli un tīra arī kopējo kāpņu telpu. Reiz pārsteigusi – atnākusi kājām uz divus kilometrus attālo dēla māju Iecavas centrā. «Viņa mūs arī izkomandē dārza kopšanas darbos, mudina visu paveikt laikus,» ar cieņu pauž Gunita. «Un viņi klausa un dara arī,» atzīst Velta, savukārt mazmeita smaidot piebilst, ka nemaz nevarot neklausīt – «citādi pati ņems lāpstu un raks».

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Par sevi rūpējas un dārzu

Kategorijas