Līdzībā ar bitēm

2020. gada 7. augusts 00:00

780

Enriko Podnieka daudzpusīgā darbība balstās uz jaunradi un prieku

Novadnieka Enriko Podnieka dzīves ritmu varētu salīdzināt ar bitēm. Abi ir ļoti līdzīgi – darbīgi, čakli. Bites šūnās noglabā to galveno izdzīvošanas avotu – medu, savukārt E. Podnieka būvētajās «Šuuna» mājās var dzīvot ģimenes. Būtu grūti Enriko aktivitātes nosaukt vienā vārdā, tāpēc iepazīsimies ar viņu tuvāk!

Atgriežas Bauskā – savā miera ostā
Enriko ir baušķenieks. Bērnību pavadījis, skraidot pa Bauskas vecpilsētas ielām, mācījies Bauskas pilsētas pamatskolā. «Atceros, ka kopā ar draugiem bērnībā spēlējāmies pie mājas netālu esošā ūdenstorņa, kas ir pie Bauskas slimnīcas. Ziemā devāmies uz pilskalnu traukties lejā no kalna ar ragaviņām,» atminas E. Podnieks.

Tagad, atgriežoties pēc vairāku gadu dzīvošanas Rīgā, ir sapratis, ka daba un dzīve laukos viņam ir daudz piemērotāka nekā pilsētas dzīve, tāpēc kopā ar ģimeni bieži vien viņu var sastapt savā mājā Bruknā Dāviņu pagastā.

«Sešstūra mājā Bruknā dzīvojam trešo gadu. Strādājot Rīgā, esmu sapratis, ka lauki tomēr ir mana miera osta, kur var atpūsties, izjust mieru un dzīvot harmonijā. Rīgā var iegūt draugus un labu izglītību, bet pienāk laiks, kad gribas doties atpakaļ uz laukiem. Ja dabā parādās kas jauns, tad tam uzreiz ir sava nozīme un vērtība,» pārliecināts ir Enriko. Viņam atmiņas par Bausku ir saglabājušās vislabākās, arī tagad nereti Enriko var sastapt Dzejas dienu pasākumos rudenī vai arī kādā pārgājienā.

Emocionālu spēku Enriko gūst no dabas. «Kamēr dzīvoju Rīgā, sapratu, cik lielpilsēta spēj «iztukšot», bet daba – «piepildīt». Spēku dod ģimene – sieva Anna Renāte un dēls Noa Teodors. «Uzlādēties» varu no tā, ko es daru; ja darbība balstās uz jaunradi un prieku, tad darbā nenogurst. Darbu saucu par «darbību», jo nodarbošanos varu pielāgot pēc situācijas,» teic 36 gadus vecais Enriko.

Rada savu «šūnu»
Enriko nodarbojas ar sešstūra māju «Šuuna» veidošanu. Ideju uzņēmējs ir aizguvis no biškopības, jo katra medus šūna ir sešstūrveida. Sākumā viņš domāja, ka namiņu varētu uzcelt, taču draugs ieteica, ka varbūt vajadzētu aprunāties ar uzņēmumu, kas jau nodarbojas ar koka māju ražošanu. Tā Enriko «satika» «Dores» – uzņēmumu, kura nosaukums saistās ar bitēm (red. – dore ir senatnē bitēm veidoti dobumi kokos).

Trīsdesmit sešus kvadrātmetrus lielajai mājai nav nepieciešama būvatļauja, bet tikai pirmā līmeņa saskaņojums, kas mājas veidošanas un uzstādīšanas procesu padara daudz vieglāku. «Galvaspilsētā strādāju, jo pie klientiem tā ir vieglāk nokļūt, bet Bruknā māju var apskatīt. Daudzus klientus interesē tieši ēkas forma, jo dzīvesvieta ar sešiem stūriem ir kas neredzēts un jauns,» stāsta Enriko, «ēku var papildināt ar piebūvēm, no 16 līdz 216 kvadrātmetriem māju var kombinēt, liekot kādas daļas klāt. Jāpiemin, ka šeit pavadīti rasaina rīta saullēkti un skaisti vakara saulrieti.»

Staigājot prāts atbrīvojas
Enriko ir projektu vadītājs fondā «1836». Fonda nosaukums simbolizē Latvijas robežas garumu. Savulaik nodibinājuma ideja bija kā dāvana Latvijai simtgadē, 1836 km garo Latvijas robežu atdzīvinot tūrisma ceļā. Aizvadītā gada vasaras saulgriežos ir degti ugunskuri, kas ir kā apliecinājums latviešu tautas spēkam dzīvot cauri laikiem. Šogad Latvijas pierobeža papildināta ar 100 ceļa stabiņiem, bet nesen noslēdzās akcija «Gaismas ceļš», kurā piecu dienu un pāris stundu laikā no lāpu iedegšanas Krāslavā notika skrējiens līdz Kolkas ragam ar divām lāpām – vienai ar skrējējiem dodoties līdzi pa valsts dienvidrietumu pusi, otrai – ziemeļaustrumu robežu.

«No dabas mums ir dots staigāt. To darot, cilvēks nonāk līdzsvarā, harmonijas izjūtā, prāts atbrīvojas. Mūsdienās laiks ir ceļā. Latviju var apmīļot. Vienu reizi mums pārgā-jienā līdzi nāca meitenes no Krievijas, viņas teica, ka mums ir liela laime savas dzīves laikā spēt apiet apkārt savai valstij. Tas ir iespējams, kaut arī nav viegli kājām doties 1836 kilometrus,» saka Enriko, kurš apkārt Latvijai nogāja divarpus gadu laikā, dodoties pārgājienos brīvdienās. Viņš atceras, ka daudz kur Latgalē cilvēkus vairs neredz, bija tikai tukšas mājas, taču tur, kur cilvēki ir, bija jūtama latgaļu viesmīlība.

Runājot par pierobežu Bauskas, Rundāles, Vecumnieku pusē, Enriko uzreiz piemin Imanta Ziedoņa sarakstīto «Leišmalīti». «Ziedonis savas grāmatas pirmajā lappusē uzrakstījis: «Kādreiz apkārt Latvijai būs tūrisma ceļš. (Tā ir jābūt!).» Šie vārdi ļoti iedvesmoja!» teic Enriko. Pa Mēmeli ceļotāji ar 80 laivām airējuši, brauciena noslēguma vieta bija Plūdoņa mājās «Lejeniekos»,» stāsta mūziķis.

«Ir tādi cilvēki»
«Līdz vidusskolas beigām, augstskolas sākumam biju klasiski izmācīts jaunietis, kurš dodas pa visiem zināmu ceļu no pamatskolas līdz augstskolas absolvēšanai, strādāšanai. Sākoties 2008. gada finanšu krīzei, mainījās ieceres, darbi, kurus pirms krīzes biju veicis. Sāku lasīt, uzdot jautājumus, satiku cilvēkus, no kuriem iemācījos daudz interesantu lietu, tagad sevi varētu definēt kā brīvmākslinieku, kas dzenas pēc sirdsbalss izjūtas. Daru to, ko vēlos. Tas, kāds es biju kādreiz un esmu pašlaik, – ir interesanta nomaiņa,» saka Enriko.

Viņš arī muzicē, spēlē ģitāru un ir radījis savu pirmo un, iespējams, ne vienīgo mūzikas albumu «Ir tādi cilvēki». «Ģitāru sāku spēlēt augstskolas laikā, bet mūziku dungoju gan automašīnā, gan dušā un citur. Dzīvesbiedre spēlē daudz labāk par mani, jo viņas mamma ir ģitārspēles pasniedzēja, kas labi iemācīja viņai šo mūzikas instrumentu, bet es ģitāru apguvu pašmācības ceļā. Sākoties projektam «1836» 2016. gadā, vienā jubilejā mans paziņa nolasīja Imanta Ziedoņa dzejoli «Ir tādi cilvēki». Man patika dzejolis, nofotografēju un, aizejot mājās, ar ģitāru izveidoju mūziku. Dziesma ir par cilvēkiem, kuri meklē I. Ziedoņa vārdos pateikto: «Kur ir tavs «mīlu», un kur ir tavs «gribu»? Kur ir tavs ceļš uz bezgalību?» Iespējams, es dziesmas rakstīšanas brīdī biju fokusēts uz savu «mīlu», uz savu sirdslietu. Mēģināju atrast savu «mīlu» un savienot to ar savu «gribu»,» atklāj E. Podnieks, kurš, apstaigājot Latviju, kopā ar draugiem radījis pārējās albuma dziesmas.

Enriko visiem novēl pieredzēt izsapņoto. «Drīz rīkosim bērnu nometnes ar nosaukumu «Dari, ko mīli!». Jauniešiem novēlu tiekties pēc saviem mērķiem, sapņiem. Vajag maksimāli turēties pie tiem, neskatoties uz apkārtējo spiedienu. Vecākiem derētu atcerēties bērnību un ļaut bērniem būt!» iesaka Enriko Podnieks.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Līdzībā ar bitēm

Kategorijas