Laiks ritējis strauji, un iets tam līdzi

2020. gada 7. augusts 00:00

135

Laiks ritējis strauji, un iets tam līdzi

Lilitai Škaparei Gailīšu pagastā – 50. dzimšanas diena
Jubilāre dzīvo Gailīšu pagasta Uzvaras ciemā, bet mūspusē viņu dzīves gaitas atvedušas no Latgales. Lilita Škapare dzimusi Preiļos, tur uzaugusi un beigusi pamatskolu.

Bērnība lauku mājās – stingrs pamats dzīvei
Visus skolas brīvlaikus pavadījusi laukos pie vecvecākiem. Viņa ir pārliecināta, ka bērnības laiks lauku mājās ir tas, kas devis stingru pamatu dzīvei – gan praktiskās lietās, gan cilvēku attiecībās. Tur izveidojusies saistība ar dabu, kas dzīves laikā nav zudusi. «Bērnībā liela nozīme bija vectēvam un vecmammai, no viņiem saņēmu noderīgas zināšanas dzīvei, arī emocionālu bagātību un kristīgo audzināšanu. Kopā ar vecvecākiem pastāvīgi gājām uz baznīcu, vecaistēvs dziedāja baznīcas korī. Vasarās viņi abi bija visa mana dzīve. Esmu laimīga, ka bija iespēja augt un veidoties laukos,» pauda L. Škapare.

Ģimenē Lilita uzaugusi kopā ar jaunākajiem bērniem – dvīņiem Anitu un Māri. Kad pirmo reizi jaundzimušie dvīņi atvesti uz laukiem, trīsgadīgā meitene bijusi izbrīnīta: «Kāpēc man atveduši tādas dzīvas lelles?» Bet vēlāk vasarās lauku mājās baudījuši kopīgas nodarbes. Kā jau vecākajai māsai pienākas, viņa bijusi rotaļu vadītāja. Pie dzīves laukos piederēja arī neiztrūkstošie lauku darbi. Vecvecākiem personīgai saimniekošanai piešķirtajā pushektārā zemes bijis viss – dārzs un pirtiņa, govs, cūkas, aitas, vistas un truši. «Vajadzēja daudz ravēt, tas bērniem ne visai patika. Taču siena vākšanas talkas bija jautras, patika tā ņemšanās pa sienu,» atceras jubilāre.

Lielas atklāsmes laiks
Mācoties pamatskolā, Lilita domājusi par divām profesijām – vēlējusies kļūt par ārsti vai skolotāju. Beidzot skolu, bijis jau izlemts, ka turpinās mācības tajā pašā Preiļu vidusskolā. Nejauši pamanījusi Jēkabpils sovhoztehnikuma sludinājumu par audzēkņu uzņemšanu grāmatvedības specialitātē. Tas ieinteresējis, un nodomājusi, ka izdevīgāk apgūt vidējo izglītību un arodu vienlaikus. Iespējams, pēkšņā izvēle nebija nejaušība, vēlāk atcerējusies, ka jau bērnībā paticis spēlēties ar «dokumentiem».

Pamatskolas atestātā Lilitai bijuši tikai labi un teicami novērtējumi, tāpēc uzņemta tehnikumā bez iestājeksāmeniem. Viņas kursam vēl iznācis strādāt padomju laikā ierastajās talkās lauku kopsaimniecībās – jāravē nepārredzami garās cukurbiešu vagas, rudenī jāstrādā biešu novākšanā. Mācījusies tehnikumā no 1985. līdz 1988. gadam, tur piedzīvojusi Atmodas vēsmas. Tas Lilitai bijis lielas atklāsmes laiks par Latvijas brīvvalsti. «Bērnībā mums neko par Latvijas laikiem nestāstīja. Man tas viss bija liels brīnums, sāku uzdot daudz jautājumu vectēvam un vecmammai,» atklāja jubilāre.

Patstāvība un sava dzīve
Tehnikuma laikā Lilita norīkota praksē uz Maksima Gorkija vārdā nosaukto kolhozu Preiļu rajonā, bet viņas kursabiedrene praktizējusies agrofirmā «Uzvara» Bauskas pusē. Meiteņu savstarpējās pieredzes apmaiņas par prakses vietās pieredzēto atklājušas milzīgu kontrastu, kas 80. gados pastāvējis starp dažādām lauku kopsaimniecībām. Draudzene stāstījusi, ka «Uzvarā» strādniekus pārvadā ar autobusu. «Manā prakses kolhozā mūs veda uz darbu smagās automašīnas kravas kastē, kur līdz bortam varēja uzkāpt pa pieslietām trepītēm. Atceros, kā uz mani skatījās, kad ar šauriem un īsiem svārciņiem centos pārkļūt pāri bortam,» smaidot stāstīja jubilāre.

Kopš bērnības Lilita tiekusies pēc patstāvības, gribējusi ātrāk tikt pie savas dzīves un savas naudas. Tehnikuma pēdējā kursā bijusi praksē kolhozā «Avangards» Jelgavas rajonā. No saimniecības vēlāk saņemtais pieprasījums tehnikumam ļāvis pēc absolventu sadales atgriezties darbā «Avangardā». Tur viņai ierādīta viena istaba četristabu dzīvoklī, kur pārējās istabās mita trīs ģimenes. «Mēs tur tā kupli dzīvojām,» ar smaidu stāstīja Lilita. Virtuve bijusi allaž aizņemta, bet nebēdājusi, jo labas pusdienas varējis paēst kolhoza ēdnīcā.

Sākumā apkārtējie Lilitas latviešu valodā pamanījuši latgaliešu akcentu. Kāds arī sacījis: «Ja tu gribi šeit dzīvot, tad tev no tā jātiek vaļā, citādi tevi par tādu čangali vien uzskatīs.» «Man bija pietiekami pašapziņas, un tādi izteicieni mani nesatrauca. Biju pārliecināta – ja būšu šeit ar savu darbu noderīga, tad izruna nebūs izšķirošā, pēc kā mani vērtēs,» atklāja Lilita. Viņa atzīst, ka Latgalē cilvēkiem ir vairāk kopības izjūtas, zemgalieši ir atturīgāki. Pēc vairāk nekā 30 gadu dzīves Zemgalē jubilāres latviešu valodā latgalisko akcentu vairs nevar manīt, bet latgaliešu valoda nav aizmirsta. «Arī tagad varu labi runāt un domāt latgaliski, tā sazinos ar radiem. Joprojām jūtu ciešu saikni ar dzimto pusi,» sacīja Lilita.

No skaitīkļiem līdz datorprogrammām
Grāmatvede «Avangardā» bija tikai pirmais gads un sākums grāmatvedes karjerai 32 gadu garumā. 1989. gadā Lilita pārnākusi darbā uz agrofirmu «Uzvara», šajā pusē arī palikusi uz dzīvi.

Pēc agrofirmas sadalīšanās bijusi grāmatvede vairākos un dažādu jomu uzņēmumos, bet kopš 2004. gada veic grāmatveža darbu ēdināšanas nozarē. «Man patīk šī profesija, ļoti interesants un dinamisks darbs. Ne visas paaudzes ir piedzīvojušas tādas milzīgas pārmaiņas; visu laiku jāseko līdzi tehnoloģijām un likumiem. Sāku darbu grāmatvedībā ar koka skaitīkļiem, tagad strādājam ar datorprogrammām. Skolojos pa vecam, bet jāstrādā jaunajos laikos,» pauda Lilita.

Darba dzīvē bijuši arī grūti posmi. Viņa uzskata, ka visā jāsaredz kas pozitīvs, cilvēkam pašam jābūt iekšēji mierīgam. «Tas reizēm atrisina šķietami neatrisināmas lietas. Ja pats nebūsi nikns un īgns, tas pozitīvi ietekmēs arī apkārtējos,» pārliecināta Lilita. Viņa atzina, ka grāmatvedībā svarīga precizitāte, kārtība un sistēma; ar to ir ļoti saradusi. «Esmu sevi pieķērusi, ka ne tikai grāmatvedībā, bet vispār dzīvē gribu visu sev apkārt sakārtot – gan lietas, gan cilvēku attiecības,» ar smaidu atzīst jubilāre.

Sirds velk uz Latgali
Kopdzīvē ar Raimondu uzaudzināts dēls Sandis, kuram šogad arī apaļa jubileja – 20. Lilita pastāstīja, ka ģimenes vajadzībām ir mazdārziņš, kur izaudzē dārzeņus pašu galdam. «Bet es neesmu tā, kas katru dienu čubinās puķes. Labāk palasu vieglu detektīvromānu vai žurnālu. Darbdienas mēdz būt saspringtas, tāpēc vajag atslodzi; man patīk likt lielās puzles, tās palīdz atslēgties no visa liekā,» atklāja jubilāre. Lilita labprāt lasa labus ceļojumu stāstus, kuros var gūt klātbūtnes izjūtas. Grāmatas ir tuvas kopš bērnības, patiku uz lasīšanu mantojusi no tēva, viņš lasīto mēdzis arī atstāstīt. Savukārt precizitāti un tiešumu attiecībās guvusi no mammas. Mamma sacījusi: «Tev pašai jābūt atbildīgai par visu, ko pateiksi un ko nepateiksi. Agrāk vai vēlāk nāksies šķetināt sarežģījumus, ja nebūs runāta skaidra valoda.»

Lilita ar aizrautību gatavo maltītes ģimenei, jo īpaši – konditorejas gardumus. Viņa prot cept īstas lauku kūkas, ko iemācījušas mamma un vecmamma. «Kad ir brīvs laiks, mēdzu izmēģināt arī jaunas receptes, un mājas vīrieši to novērtē. Iecienīta ir mana «siļķe kažokā», kurai kārtu secība ņemta no ēdiena receptes, kas bija gatavots manu vecāku kāzu mielastam,» stāstīja Lilita.

Viesojoties pie radiem 90. gados, Lilitai bijusi iespēja apceļot Kanādu, redzēts Niagāras ūdenskritums. Bet tagad atvaļinājumus labprāt pavada Latvijā, patīk pie jūras un, galvenais, – braucieni uz Latgali. «Sirds arvien vairāk velk atpakaļ uz dzimto pusi, kur patīk visos gadalaikos; tur atgūstu spēku. Tagad daudz braukšanas uz kapiem, ciemojamies ar tiem, kas jau aizgājuši,» atklāja jubilāre.

«Laiks ritējis strauji, un tam iets līdzi. Pašlaik vēl neesmu gatava ciparam 50, man vēl daži gadi līdz tam jādzīvo. Nejūtu, ka būtu noslēdzies kāds posms dzīvē, tāpēc šo jubileju neuzņemu kā svarīgu notikumu. Kopā ar draudzeni Elgu nolēmām, ka labāk šogad atzīmēsim mūsu pazīšanās 35. gadskārtu,» šī brīža izjūtas atklāja jubilāre.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Laiks ritējis strauji, un iets tam līdzi

Kategorijas