Zorģu trasē notiek čempionāts kanikrosā

2020. gada 4. augusts 00:00

291

Zemgales kinoloģiskais klubs Iecavas novadā organizē sacensības suņiem un to saimniekiem

Iecavas novada Zorģu motokrosa trasē šoreiz notika čempionāts, kam maz sakara ar motoriem, – biatlons ar suni jeb Latvijas čempionāts kanikrosā ar šķēršļiem. Sacensības pulcēja 80 dalībniekus no četrām valstīm – Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Krievijas.

Čempionātu, kas notika 1. augustā, organizēja Zemgales kinoloģiskais klubs un vadīja iecavniece Aina Korņejeva. Kopējā sacensību distance bija apmēram 2,7 kilometru garumā, ko, pārvarot dažādus šķēršļus, bija jāveic, sunim un tā saimniekam skrienot kopā.

Skarbi trīs kilometri
Trase it kā tikai trīs kilometru garumā, bet realitātē šie trīs kilometri ir diezgan skarbs pasākums.
Starts šajā disciplīnā bieži vien ir diezgan nervozs – suņi ir gatavi doties trasē, un saimniekiem bieži vien jāpieliek daudz spēka, lai savu mīluli noturētu. Starta koridors bija Zorģu motokrosa trasē, bet jau pēc otrā līkuma dalībnieki izskrēja tuvajā pļavā, kur ziemā notiek skijoringa sacensības.

Aptuveni pēc puskilometra pirmais pārbaudījums – gāzmaskas uzlikšana (to gan veic tikai cilvēks), rāpošana zem tenta kopā ar suni un gāzmaskas novilkšana un salikšana sākuma stāvoklī. Turpat blakus biatlona elements – šaušana. Par katru nesašauto mērķi – viens soda aplis. Un pēc brīža jau pirmā ūdenstilpe, šoreiz gara, bet ne pārāk dziļa – nedaudz pāri ceļiem –, un tūlīt jau granātu mešana mērķī. Tālāk distance atgriežas trasē un kļuvusi sarežģītāka – ar pakalniem. Šeit dalībnieki visvairāk izmantoja suņu atbalstu, kad dzīvnieks saitē velk savu saimnieku kalnā.

Nākamā ūdenstilpe jau bija līdz krūtīm, un drīz pēc tās sekoja virves. Pa apmēram četrus metrus garu virvi bija jāuzrāpjas augšā. Ne visi izmantoja šo iespēju, daudzas dāmas uzreiz skrēja garām. Citas mēģināja, un, ja nesanāca, tad dubulta vilšanās – ne tikai uzrāpties neizdevās, bet arī piecu minūšu sods.

Pēc virvēm vēl vairāki pakalni un dziļākā ūdenstilpe, kur jau jāpeld. Lielākā daļa suņu te jau arī bez spēka. Tālāk sekoja mucu ripināšana kalnā, tad rāpošana zem pārsega un tad jau finišs.

Mazs suns arī velk
Ar sacensību gaitu A. Korņejeva ir apmierināta. «Gribējām vairāk dalībnieku, bet daudzus izbiedēja trase. Par smagu. Esam pieraduši skriet pa laukiem, pa pļavām, mežiem, bet te pēkšņi tāda trase ar kalniem. Tomēr – tie, kas labi skrēja citās sacensībās, arī šeit to darīja labi,» stāsta organizatore.

Viņa sacīja, ka parasti par pirmajām vietām cīnās eirodogu un kurchāru partneri – šie suņi ir pietiekami lieli un ātri, lai pēc iespējas vairāk palīdzētu saimniekiem. Ir starp pirmajiem numuriem arī vācu aitu suņi, bet tie vairāk ir individuāli gadījumi. «Labajiem suņiem parasti šādās sacensībās ir divi starti, lai var pa vidu atpūsties. Ja suni labi trenē, viņam šī trase ir tikai tāds «pārgājiens» – treniņos šie suņi parasti skrien ar riteņiem, daudz lielākā ātrumā un garākā distancē,» skaidro A. Korņejeva.

Pieaugušo sacensībās ar suni Mori skrēja arī Bauskas novada pārstāvis Everts Janušauskis. «Suni uzticēja paziņas – viņš jau ir trenēts, sagatavots, skrējis trasē. Šī ir mana otrā reize, kad piedalos sacensībās, man šeit patīk daudzveidība – dažādi šķēršļi, suņa īpatnības, brīvā daba,» stāsta E. Janušauskis.

Ar mazo kucīti Gabiju bērnu vecuma grupā startēja Bauskas novada Uzvaras pārstāvis Roberts Geriņš, kuru trasē pavadīja Jānis Aizbalts. «Puika piedalījās pagājušajā minibiatlonā. Suns ir, un mamma pamudināja piedalīties. Bērns iespēju izmantoja un pirmajās sacensības izcīnīja pirmo vietu,» stāsta J. Aizbalts.

R. Geriņš teic, ka šis ir tas gadījums, kad mazs sunītis nāk tikai par labu. «Gabija velk ļoti labi – tieši tā, kā man vajag,» saka puisis. «Lielais suns varētu vilkt pārāk stipri, būtu grūti savaldīt. Bija bērniem rotveileri – nevar būrī dabūt. Mazo var pats ielikt,» smaidot teic J. Aizbalts.

R. Geriņam beigās otrā vieta.
Situāciju ar rotveileru smaidot skaidro A. Korņejeva, jo ar šo rotveileru Solo skrēja viņas dēls Ralfs Korņejevs: «Suns mani klausa, bērnu nedaudz ignorē.» Tomēr ar visu to R. Korņejevs bija tuvu uzvarai, trešā vieta.

No Iecavas novada startēja vēl daži sportisti. Reinim Nudienam debijā vīru grupā desmitā vieta, Artai Volkovai jauniešu grupā piektā vieta. Savukārt sporta grupā sievietēm uzvarēja Kate Monika Korņejeva.

Kad masa noder
Pieaugušo sacensībās gan suņa svaram ir nozīme. Jau četrus gadus ar kanikrosu nodarbojas Svetlana Andreicēna no Cēsu puses. Savulaik mēģinājusi startēt sacensībās ar iepriekšējo vācu aitu šķirnes kucīti, bet tā bijusi klasiski trenēta iet vai skriet pie sāniem – te vajag ko pavisam citu. Tad jauno suni trenējusi jau tieši šādām sacensībām.

«Suns ir labs, labi velk, galvenais – turēt līdzi. Te sunim jāskrien pa priekšu – viņu māca pavisam citādāk. Vispirms iemācīju komandu «uz priekšu» un tikai tad pārējās komandas. Šeit ir pilnīgi cita apmācība. Tomēr pamatlietas arī vajag, un to visu izdevās iemācīt apmēram mēneša laikā. Kauņā biatlonā izcīnījām pirmo vietu, bet tur sunim bija jādemonstrē arī paklausības prasmes. Ar suņu apmācību nodarbojos no 1985. gada. Savam sunim šajā jomā rītā un vakarā veltīju 15 minūtes – visu var iemācīt,» stāsta cēsniece.
Viņa vērtē, ka trasē suns par 50 procentiem «izvelk» saimnieku. «Kalnā viņš mani velk, es tikai kustinu kājas. Mazāki sunīši skrien centīgi, bet saimnieku nevar pavilkt. Manam sunim ir svars – izvelk uz masu. Citiem pārsvarā ir putnu suņi, kurus speciāli pērk kanikrosam. Tomēr jebkurš suns ir labs, mīļš. Viņš dara to, kas patīk man, un es daru to, kas patīk manam sunim,» tā
S. Andreicēna.

Skrien visi
Skrējējiem ir ļoti dažādas suņu šķirnes – trasē devās pat piecus kilogramus smags suņuks, bija arī amerikāņu kokerspaniels, mazie buldogi, Stafordšīras terjeri un citi.

Ar kurchāru – vācu medību īsspalvaino putnu suni – Barru trasē skrēja Iveta Lange. Viņa sacensībās piedalās jau piekto gadu. Lielākā uzmanība tomēr veltīta sagatavošanai – ar suni jāiet staigāt katru dienu, bet treniņi ir ik pēc divām vai trim dienām. Visbiežāk braucot ar riteņiem – gan paši minas, gan suni piesien, un viņš velk riteni. «Viņam tad ir labāks treniņš, jo cilvēks jau suni noskriet nevar,» saka I. Lange. Savukārt trase šoreiz esot bijusi liels izaicinājums – pierasts skriet pa mežiem un pļavām, bet te tādi līkumi un cita vide. «Tas ir labi, ka šādas sacensības, – tas ir kaut kas citādāks, jauns izaicinājums,» tā I. Lange.

Igaunis Aksels Veilers devās trasē kopā ar Beļģijas aitu suni, un viņš nebija vienīgais, kurš izvēlējies šādu partneri. Igaunis atzina, ka trase bijusi interesanta, bet diezgan smaga. «Tomēr tā bija smaga visiem,» tā A. Veilers. Atbraukt uz Latviju izvēlējies tāpēc, ka viņu šis sporta veids interesē un mūspusē sacīkstes labi organizē.

Sacensību rezultāti šonedēļ būs skatāmi mājaslapā zkk.lv.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Zorģu trasē notiek čempionāts kanikrosā

Kategorijas