Cerības sabradā sistēma

Projekts «Dzīve pierobežā – 2020»

2020. gada 31. jūlijs 08:06

3426

Bijusī domniece Karīna Andreika – par pašvaldību politiku, pagastu attīstību un pārvaldes stagnāciju

Pēdējās pašvaldību vēlēšanas 2017. gadā Bauskas novada domē iecēla vairākus jaunus deputātus, reizē arī jaunas vēsmas un idejas. Viena no šīm deputātēm bija no Latvijas Reģionu apvienības saraksta – Gailīšu pagasta Uzvarā dzīvojošā Karīna Andreika.

Partijas sarakstam iegūtās trīs vietas toreiz bija salīdzinoši nozīmīgs panākums. Tomēr trīs deputāti – kopā ar K. Andreiku domē iekļuva Aleksandrs Novickis un Aivija Kursīte – tā arī palika opozīcijā. Trīs gadu laikā domē ir notikušas daudzas deputātu maiņas, un pavisam nesen Karīna Andreika pameta domi, viņas vietā nāca Helvija Greiere. Nu jau bijušo deputāti K. Andreiku «Bauskas Dzīve» aicināja uz sarunu par piedzīvoto, pieredzi un pašvaldību politikas izvērtējumu.

Kā sākās tavs ceļš politikā? Kādas bija pirmās aktivitātes?

– Pirmā reize, kad iesaistījos aktivitātēs, – puika vēl bērnudārzā negāja. Gailīšu pagastā bija uztraukums par bērnudārzu, kad Valsts būvniecības kontroles biroja apsekojums it kā uzrādīja, ka ēka ir avārijas stāvoklī. Vecāki protestēja. Sākām pierādīt novada domei, ka tur viss nebrūk. Aicinājām speciālistus, zvanījām uz Valsts būvniecības kontroles biroju.

Cik līdz šim ir bijusi pieredze, nekur citur neesmu redzējusi tik pareizi uzbūvētu un piemērotu bērnudārza ēku kā Uzvarā. Negribēju to tā atstāt. Sāku iedziļināties un sapratu, ka pagasti atstāti novārtā, dzīve kūsā tikai Bauskā. Nolēmu iesaistīties politikā.

Kas noteica politiskā saraksta izvēli?

– Aleksandrs Novickis bija vienīgais, kas uzrunāja. Pāris reižu satikāmies. Viņš arī cīnījās par savu taisnību, savām lietām. Es tobrīd no politikas neko nesapratu.

Biju uzbūrusi savā prātā ainiņu, ka novads ir maza, nosacīta republika, ka nāksim visi kopā, spriedīsim par novada attīstību, nākotnes plāniem, domāsim, kur ieguldīt, kā sabalansēt naudas plūsmu starp pilsētu un lauku attīstību.

Skaistā ainiņa pamazām sabruka, jo nekas no tā nebija. Arnolds Jātnieks, kad kļuva par domes priekšsēdētāju, mēģināja sākumā kaut ko iedzīvināt, bet tas tāpat izgāzās.

Ko pozitīvu piedzīvoji deputātes darbā?

– Pozitīva ir jebkura pieredze, kurai tu ej cauri, kaut ko mācies. Ieraugi sevi citādākā skatā, saproti savas iespējas, robežas. Redzi citus cilvēkus. Pozitīvi vērtēju iespēju redzēt novadu plašāk – ja dzīvo vienā vietā, nezini, kas notiek citur. Bija iespēja apskatīt citus pagastus, saprast, kas notiek citviet.

Skatīt, kā veidojas pašvaldības budžets, bija interesanti. Tik vienu brīdi saproti, ka pašas lielā pieredze, par kuru likās, ka tā varētu būt novadam noderīga, nav vajadzīga, ka tā tas nestrādā un ir sistēma, kuru ļoti grūti lauzt.

Ko deputātes amatā neizdevās panākt?

– Mainīt kopējo sistēmu. Vienu brīdi piefiksēju, ka īsti nesaprotu, kam novadam vajag deputātus. Mēs aizejam uz visu gatavu. Deputāti nerunā par to, kur investēt, kā sadalīt. Izstrīdamies, vajag vai nevajag, bet nobalso tāpat. Viss ir nolikts priekšā, un atliek pateikt tikai «jā» vai «nē». Un gandrīz visi jautājumi tāpat uzreiz iziet cauri. Kāpēc uzturēt deputātus, ja īsti ietekmēt neko nevar?

Visu kontrolē priekšsēdētājs ar vietnieku un administrācija. Tāda neliela grupa. Viņiem ir katru nedēļu tikšanās, kur diskutē, kā un ko darīs. Ir dzirdēts, ka «izredzētajiem» ir speciāla grupa mobilajā aplikācijā, kur ir viedokļu apmaiņa, bet tā nav visiem. Arnolds Jātnieks sākumā mēģināja organizēt tikšanās deputātiem reizi nedēļā, bet īsti tas neaizgāja. Rodas izjūta, ka deputāti ir nomaļus no novada pārvaldes procesa, ka lēmējvara ir kaut kur citur, nevis deputātiem. Turklāt ir tādi deputāti, no kuriem visā laika periodā tā īsti nedzirdēju nevienu argumentu, nevienu komentāru.

Uzskatu, ka tā ir vadības problēma, – nav līdera. Mums biznesa apmācībās stāstīja, ka vecais vadības stils ir beidzies un tas ir jāmaina, ka nav «skaldi un valdi» vai ka viens viedoklis ir svarīgāks par visiem un visi darīs tā, kā viens liks. Nevar būt, ka saka: «Ja nedomā tā kā es, esi slikts.» Katram cilvēkam ir savs potenciāls, kas ir jāizmanto. Katrs atnāk ar savu zināšanu bagāžu, kas varētu būt noderīga, bet beigās jūti, ka pataisa tevi par muļķi.

Skatījos pēdējo domes sēdi, kad biju jau prom no domes. Sēde par sporta halli. Gatis Skurba kaut ko argumentē, bet Arnolds saka: «Gati, ko tu esi izdarījis sporta halles labā?» Kad problēmas sākās, Gatis bija gatavs nākt ar saviem speciālistiem, risināt situāciju, bet dome nepieņēma, un tagad iznāk, ka viņš ir tas sliktais.

Kā tu saskati – kādai jābūt sadarbībai domē?

– Pirmais un svarīgākais – reāls vadītājs, kas ir gatavs sadarboties. Arnolds Jātnieks it kā sasauca visus uz pārrunām, bet man saka: «Tu taču saproti, tev tāpat ir zīmogs sejā.» Tas bija domāts par to, ka esmu vienā sarakstā ar Aleksandru Novicki. Bet vadītājam būtu jāmāk sadarboties ar visiem. Strīdi ļauj nonākt pie kopsaucēja, bet te nevēlas pat iedziļināties.

Laba vadītāja izvēle nav vienkārša. Ir grūti lauzt administrācijā esošo sistēmu – tā kaut kā kustas un mainīties nevēlas. Lielajā novadā pats svarīgākais būtu labs vadītājs ar deputātu komandu, kas ir gatava palīdzēt veikt pārmaiņas. Viens nevar veikt visu.

Kāpēc beigās izlēmi tomēr aiziet prom no domes?

– Kopējais fons, kura dēļ aizgāju, bija vilšanās sistēmā. Personīgi man arī bija grūti enerģētiski pieņemt tās negācijas, kas valdīja domes sēdēs, kad visu laiku esi negatīvajā enerģijā. Grūti pieņemt, ka nav sadarbības. Visu laiku ej uz sēdi kā nosacītu cīņu. Tu vari piedāvāt pozitīvu ideju, tev pretim saka, ka atbalstīs, bet jūti, ka pretestība ir visu laiku.

Man jāatvainojas tiem cilvēkiem, kas mani ievēlēja. Bet vienu brīdi saproti, ka arī gads no manas dzīves ir gads, kamēr nervu bojāšana domes sēdēs ir diezgan liela. Turklāt zināju, ka manā vietā var nākt spēcīga deputāte, un uzskatu, ka Helvija Greiere var dot ieguvumu deputāta amatā, un viņa arī piekrita. Ja aizmugurē nebūtu spēcīga kandidāta, varbūt arī gadu vēl turpinātu.

Vai šajā laikā domes darbībā kaut kas ir mainījies attiecībā uz pagastiem? Viens no programmas punktiem, ko savulaik aizstāvēji, bija tieši lielāks finansējums un attīstība pagastos.

– Nav šaubu par to, ka Bauska ir centrs un ir jāattīsta. Tomēr tas, ko redzu, – pagasti strādā izdzīvošanas režīmā, nav motivācijas censties attīstīt pagastu, lai būtu vairāk iedzīvotāju. Ja budžetu sadalītu, ka vismaz pusi finansējuma atvēlētu pagastiem, ka katru gadu ir pagastam kāda nauda attīstībai, tas dotu motivāciju pagastu vadītājiem cīnīties. Tagad aizej uz pagastu parunāt, viņi noplāta rokas un saka: «Mēs tāpat neko nevaram!»

Piedalījos trīs budžetu apspriešanā – pirmajā gadā bija kaut kāda rezerve, ko sadalīja pagastu attīstībai, bet pārējos divos gados naudu neiedeva – tikai lai segtu kārtējos izdevumus. Pagasti reāli dotē pilsētu. Kad cīnījāmies par bērnudārzu, izpētīju visus budžetus, sarēķināju, cik ienes budžetā Gailīšu pagasts katru gadu un cik mēs iztērējam, – pagasts saņem mazāk, vairāk paliek Bauskai.

Vai šī sistēma neveidojas saistīti ar Eiropas Savienības (ES) fondiem, jo pašvaldībai ir primāri piesaistīt līdzfinansējumu, bet šie projekti pārsvarā palīdz pilsētai? Piemēram – daudzi miljoni, kurus ieguldīja Bauskas skolās, nevis lauku izglītības iestādēs.

– Jā, vairāk aiziet uz pilsētu. Pagastiem nauda no šī finansējuma ir daudz mazāka. Grūti saprast, kāds ir ES mērķis. Visus sadzīt pilsētās, laukos lielas saimniecības, mazos iznīdēt? Nevienam nevajag mazus pagastus, visus sadzen lielā komūnā? Izskauž mazās skolas, paliek tikai lielākās? Viss ved uz maksimālu centralizāciju. Grūti saprast, kāda ir kopējā vīzija. Tomēr kurš tagad būs gatavs iestāties pret un pateikt Eiropas Komisijai, ka būtu jāievēro vienlīdzības principi?

Ir ne tikai pozitīvais, bet arī negatīvais – šie projekti sadārdzina būvniecības izmaksas. Uzņēmēji dzenas pēc pašvaldības projektiem. Tieši ES fondu ieguldījumiem ir termiņš, tie jāpaveic ātrāk, un tas dzen uz priekšu – prasa gan pašvaldību budžetu naudu, gan sadārdzina būvniecības izmaksas.

Palielinās tendence, arī ņemot vērā pandēmijas ietekmi, kad daudzi darbinieki un arī uzņēmumi saprot, ka darbs no mājām arī ir iespējams. Daudzi pārkārtojas, nav pašlaik svarīgi, kur tu dzīvo. Aizvien vairāk cilvēki sāk no pilsētas braukt ārā, izvēlas iegādāties lauku īpašumu, tāpēc ir svarīgi, lai lauki nav novārtā. Novada pašvaldībai tāpēc būtu jāapzinās, ka spēcīgs atbalsts pagastiem palīdzētu piesaistīt cilvēkus, kas pārceļas uz laukiem.

Kā vērtē administratīvi teritoriālo reformu un lielāka novada ideju?

– Tas veicinās nevienlīdzību – jo esam lielāki, jo vairāk mazos pagastus atstāj novārtā. Pagastiem pilnīgi noteikti naudas būs mazāk. Tas uztrauc visus pārējos. Turklāt Bauskas novads, aizņemoties lielas summas, ir uzcēlis lielas būves un tieši Bauskā, bet maksās visi kopā – Rundāle, Iecava, Vecumnieki. Viņiem būs jāmaksā par projektiem, par kuriem esam aizņēmušies miljonus.

Ko nākotnē vēlētos sagaidīt no jaunās Bauskas novada domes?

– To, ko neredzēju šeit, – kopēju vīziju. Ja katrs velk deķi uz savu pusi, nav vienlīdzības principa. Jaunajai novada domei vajadzētu spēt šo kopējo mērķi atrast, piemēram, nekad nebūs tā, ka visiem labi, bet lai ir vienlīdzības princips, kuru ievēro pret visiem iedzīvotājiem. Ar ko gan tas cilvēks, kas dzīvo Brunavā, ir sliktāks par to, kas dzīvo Bauskā?
Pagaidām gan neizskatās reāli, ka to varētu izdarīt. Rodas izjūta, ka visam ir jāsabrūk, un tad kaut ko labāku varēs uzbūvēt no jauna. Skarbi teikts, bet tā laikam jānotiek.

Vai plāno kandidēt uz novada domi nākamajās vēlēšanās?

– Pašlaik saku, ka nedomāju kandidēt. Izskatītos arī savādi – tagad aiziet un atkal kandidēt. Tomēr garantēt nevaru – kas to lai pasaka, kas būs pēc gada. Ar izjūtām saku, ka ne, bet, kas būs pēc gada, – ej nu sazini!

Kas tagad aizņem tavu ikdienu?

– Pandēmijas laikā, kad mūs visus «nostopē», sāc pārdomāt, cik tu daudz vari. Reizēm tu dari, dari, un vienalga – tiem, kas neko nedara, tu esi sliktais. Un tad sāc domāt, kas no tā visa ir tā vērts, lai to darītu.

Tomēr neesmu malā sēdētāja. Vasaru atpūšamies, bet rudenī aktīvi sākšu darboties skolas padomē. Ieguvums ir pozitīvā enerģija, piemēram, bērnu nometnes, kuras organizējām. Bērni bija priecīgi, vecāki teica, ka jauniešiem var pamanīt pozitīvas pārmaiņas.
Mūsu kafejnīca Rīgā atsāk darbu, bet apgrozījums nav tādā pašā līmenī. Tirdzniecības centrā «Rīga Plaza» notiek renovācijas darbi, ceram, ka dzīvībai rudenī vajadzētu atgriezties. Ja nebūs otrais pandēmijas vilnis, un tas ir ļoti atkarīgs no valdības.

Tagad varu vairāk laika veltīt ģimenei, savām prioritātēm.

KARĪNA ANDREIKA

Dzimusi 1977. gadā Bauskā, dzīvo Uzvarā Gailīšu pagastā. Audzina trīs bērnus.
1995. gadā pabeidza Uzvaras vidusskolu. Darbojas Uzvaras vidusskolas vecāku padomē.
Uzņēmuma «Nordic Homes» finanšu direktore, SIA «Garuda Foods» valdes locekle.
2017. gada pašvaldību vēlēšanās kandidēja uz Bauskas novada domi Latvijas Reģionu apvienības sarakstā. Partija domē ieguva trīs vietas, un trešā sarakstā ar 220 plusiem bija Karīna Andreika.
Bija sociālo, izglītības, kultūras un sporta lietu komitejas vadītāja, darbojās arī finanšu komitejā. 2020. gada vasarā nolika deputātes mandātu, viņas vietā nāca Helvija Greiere.
Ir viena no veģetārās kafejnīcas «Garuda food» dibinātājām. «Jau desmit gadus uzturā vairs nelietoju gaļu. Sākumā tas nāca veselības problēmu dēļ. Pēc laika, lai saprastu, kā tālāk dzīvot, piedalījos mācībās, apguvu kursos kulināriju. Strādāju Rīgā, bet veģetārietim īsti nebija, kur ēst. Un kādā brīdī saproti, ka varētu idejas vārdā gandrīz hobija līmenī mēģināt atvērt kafejnīcu. Kopā ar paziņām 2012. gadā atvērām veģetāro kafejnīcu. Sākums bija grūts, bet pieprasījums bija. Klientu kļūst aizvien vairāk, cilvēki sāk domāt par veselīgu dzīvesveidu. Nāk jau ne tikai veģetārieši,» stāsta K. Andreika.

VIEDOKLIS

Pārdomas par lauku skolu: vai mums valstī un novadā kādu interesē cilvēks kā indivīds, un vai bērni mums ir vērtība?

Vienā no 2017. gada priekšvēlēšanu perioda publikācijām lapā atklatibauskai.lv Karīna Andreika rakstījusi:
– Šogad Lielajā talkā bija iespēja aizbraukt piedalīties Mežgaļu skolas apkārtnes sakopšanā. Es sen nebiju redzējusi tādu komandas dar-
bu – kopā lieli un mazi, skolotāji, vecāki un bērni apvienojās, lai paveiktu lielus darbus. Mani fascinēja vide ap skolu. Tā, koku ieskauta, ar plašu teritoriju, sakopta un tīra vide – ideāla vieta, lai bērni augtu un mācītos drošā un veselīgā vidē.

Mežgaļu skola – viens no Bauskas novada izglītības optimizācijas plāna upuriem, kuru 2019. gadā plānots pārveidot par sākumskolu. It kā viss loģiski, bērnu skaitam ir tendence samazināties, to es visu saprotu. Bet man kā cilvēkam, kas visu mūžu rēķina, aprēķina un analizē, nav skaidrs, kur ir ekonomiskais ieguvums un pamatojums?

Kāpēc bija jālikvidē abas novada lauku vidusskolas – Uzvaras un Īslīces, kuras joprojām spēj nodrošināt labu izglītību, ierindojoties skolu reitingos augstāk kā Bauskas skolas? 1995. gadā, kad pati pabeidzu Uzvaras vidusskolu, skolā mācījās ļoti daudz Bauskas bērnu, kas uz lauku skolu brauca no pilsētas.

Vai mums vispār interesē, kā jūtas mūsu bērni? Ne visi spēj iedzīvoties pilsētas skolā. Pilsētniekiem tu tāpat esi no laukiem – ir, ko apcelt un pasmieties, jo tev nav «Iphone» un «pareizie» zābaki kājās. Man izskatās, ka novadam ir svarīgāk ievilkt ķeksīti, ka mēs realizējām lielus optimizācijas plānus. Mēs esam gatavi taupīt uz bērnu fizisko un emocionālo veselību, lai pēc tam atkal tērētu naudu fiziskās un garīgās veselības uzlabošanai.

Es esmu pret lauku iznīcināšanu. Mēs dzīvojam brīvā valstī, un katram ir tiesības izvēlēties, kur dzīvot. Ir jādomā par optimizāciju, bet rūpīgi plānojot un analizējot ne tikai materiālos ietaupījumus.

Novadam vairāk jādomā, kā attīstīt uzņēmējdarbību un atbalstīt novada uzņēmējus, lai nauda paliek novadā un atnāk atpakaļ novada budžetā, nevis jādara viss, lai lēnām iznīcinātu to, kas ir ārpus Bauskas. Likvidējot skolas, lēnām arī lauku teritorijas iznīks. Tāda ir patiesība...

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild SIA «Bauskas Dzīve».

#SIF_MAF2020

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Cerības sabradā sistēma

Kategorijas