«Esmu zemnieka meita – tas man gēnos»

2020. gada 31. jūlijs 00:00

769

Baušķeniece Ausma Saukuma šodien atzīmē 85. dzimšanas dienu

Jubilāre ar gaišām atmiņām apvīto bērnības laiku līdz 1949. gadam pavadījusi dzimtas mājās «Bieķenos» Vecsaules pagastā. Tēvam bijusi pirmrindas lauku saimniecība, kurā audzēti šķirnes lopi; godā turēti zemes kopēju tikumi un naturāla saimniekošana – teju visu saimniecības vajadzībām saražoja paši. «Esmu zemnieka meita – tas man gēnos. Daudz laika bērnībā pavadīju kopā ar tēvu, esot līdzās lauku darbos. Svētdienās, kad tēvs devās aplūkot laukus, vienmēr gāju līdzi; sēdēju viņam klēpī arī pļaujmašīnā,» atceras Ausma.

Brālis Edmunds jau kopš bērnības ļoti aizrāvies ar grāmatu lasīšanu. Tēvs licis cerības uz meitu kā nākamo saimnieci un reiz sacījis: «Viņš vairāk ar tām grāmatām – tas jau saimnieks nebūs.» Mamma bijusi audēja, darinājusi tautastērpus; arī Ausma stellēs sēdējusi kopš bērnības. Sākumā gan ļauts tikai skatīties. Bijusi priecīga, kad vēlāk uzticēts aust maisus saimniecības vajadzībām. Kā liels notikums bērnības mājās meitenei bijusi amatnieku, speciālistu ierašanās, kas izpildīja saimniecības pasūtījuma darbus. Sedlinieks izgatavojis zirglietas, skroderis – šūdinājis kažo-kus no aitādām, bijis interesanti vērot viņu darbu.

Trauksmes pilni mirkļi

«Bieķenu» mājas bija no retajām apkaimē, kurās pirms 1940. gada bija radio un ar vēja rotora palīdzību ražota elektrība. Lai gan, krievu karaspēkam ienākot, bija vien piecu gadu vecumā, Ausma spilgti atceras trauksmes un baiļu piepildītos mirkļus. Viņu sūtīja skriet uz kaimiņu mājām un saukt cilvēkus klausīties ziņas radio. Mājas atradās ceļa Skaistkalne–Bauska malā; meitene savām acīm redzējusi krievu tanku kolonnu, kas virzījusies ar biedējošu troksni un nepieredzētiem putekļu mākoņiem. «Cilvēki pameta iesāktos darbus, visapkārt valdīja satraukums un šausmīgas bailes. Nesapratu, kas īsti notiek, bet jutu, ka tas ir kaut kas briesmīgs,» stāstīja jubilāre.Kara laiks atlicis skolas gaitas, un meitene sākusi iet Vecsaules skolā deviņu gadu vecumā. Tagad ar smaidu jubilāre atceras, ka bērnībā licies dīvains pašas uzvārds – Tardenaks, jo citiem skolēniem tādi latviski uzvārdi bijuši. Vēlāk no baznīcas grāmatām uzzinājusi, ka Vecsaulē tāds uzvārds nav bijis retums. Skolā mācīties Ausmai ļoti paticis; brīvstundās labprāt spēlējusi komandu spēli tautas bumba. Lai gan skolā bijis pieejams internāts un arī ēdināšana, gribējusi dzīvot savās mājās. Ceļā uz skolu un atpakaļ ik dienas kājām nogājusi 11 kilometru.

Vieglāk, ja savējie tuvumā

1949. gadā uz tā paša ceļa – no skolas uz mājām – viņu arī paņēma, lai vestu uz Sibīriju. Pirms tam, kad krievu karaspēks atgriezās Latvijā 1944. gadā, tēvs sacījis: «Man nav, ko baidīties, es esmu tikai godīgi strādājis uz savas zemes.» Izrādījās – tieši tas bija iemesls izsūtīšanai. Ausma stāstīja, ka toreiz līdz ar viņas ģimeni izsūtīja visu trīs kilometru rādiusā esošo 13 māju iemītniekus. Ģimene savās mājās, kas savulaik izpirktas no muižas un kurās dzimta dzīvojusi vairāk nekā simt gadu, uz dzīvi vairs nekad neatgriezās. Kopā ar daudziem citiem Bauskas apkaimes ļaudīm viņus nometināja Omskas apgabala sādžās. «Bija vieglāk izturēt, ja tuvumā bija savējie, arī tuvi kaimiņi. Pirmais gads sādžā bija ļoti grūts, trūka visa kā. Tur mājām jumtu gandrīz nebija, lielākoties – pa pusei sabrukušas. Arī mūsu mitekli klāja tikai griesti, ziemā bija ļoti auksti. Vienā istabā dzīvojām divas ģimenes – katra savā telpas pusē. Apkārtnē lielu koku nebija; tēvs no tieviem bērziņiem izgatavoja nāras, kas mums bija gultu vietā. Naktīs gulēšana bija briesmīga – nebija glābiņa no blakšu kodieniem; tās krita virsū gan no sienām, gan griestiem. Pirmajā gadā katram strādājošajam pārtikai deva tikai 300 gramu no pabirām ceptas maizes, kas bija jādala ar bērniem,» nožēlojamos dzīves apstākļus aprakstīja jubilāre.

Izglītībai liela nozīme

Kad Ausma sākusi iet skolā Sibīrijā, krievu valodu gandrīz nav zinājusi. Matemātikas pārbaudījumu nokārtojusi teicami, bet krievu valodas atstāstījumā saskaitītas ap 70 kļūdu. «Sapratu labi tikai vienu vārdu «parašuķist» (krievu val. – ‘izpletņa lēcējs’),» atceras jubilāre. Sestajā klasē nācies mācīties vēl vienu reizi. Skola atradusies 17 kilometru attālumā. Sestdienās septiņos vakarā pēc otrās maiņas mācībām Ausma kājām devusies mājās, bet svētdien ap pusdienlaiku – atpakaļ uz skolu. Trīs stundu garais ceļš mājup pilnīgā tumsā bijis biedējošs. «Man bija ļoti bail, viegli varēja nomaldīties, un ceļu bieži šķērsoja vilki. Es lūdzos mammai, lai nelaiž mani skolā,» stāstīja Ausma. Bet mamma sacījusi: «Bērniņ, tev nav citas izejas! Ja neiesi skolā, tad atliks tikai strādāt kolhozā, un sādžā arī paliksi.»Pateicoties brāļa uzņēmībai un izcilām sekmēm mācībās, visai ģimenei vēlāk izdevies izkļūt no sādžas. Pēc vidusskolas beigšanas rajona centrā Saldatkā Edmunds uzaicināts tur strādāt par skolotāju. Vispirms Ausma, pēc tam arī vecāki pārcēlušies pie viņa. «Tur dzīve kļuva labāka, pilsētā mājas jau izskatījās pēc mājām,» atzina jubilāre.

Mamma vēlējusies, lai pēc vidusskolas beigšanas meita studē par zobārsti. Devusies mācīties uz 300 kilometru tālo Omsku, bet, baidoties par atzīmi sacerējumā krievu valodā, lielā konkursa dēļ zobārstniecības specialitātē pieteikties neuzdrošinājusies. Ausma veiksmīgi iestājusies zobu tehniķu kursā medicīnas tehnikumā. «Eksāmenā sacerējumu rakstīju par Majakovski, tas nāca par labu satura novērtējumam,» ar smaidu atceras jubilāre.

Labie gari stāvējuši klāt

Omskā izdevies satikt kādu latviešu meiteni, kura palīdzējusi tikt pie mitekļa. «Man visur labie gari stāvējuši klāt. Viņa ielaida mani apmesties kādā sporta nama matraču noliktavā,» ar pateicību pauda Ausma. Mācoties apgabala centrā, Omskas drāmas teātrī bijusi iespēja noskatīties daudz izrāžu.

1956. gadā ģimene atgriezās Latvijā. Ausma turpināja apgūt zobu tehniķa izglītību medicīnas skolā Rīgā un bijusi ļoti priecīga, ka «pēc sadales» darbā nonāca tieši Bauskā. Zobu tehniķa profesija jubilārei bijusi mūža darbs – nostrādājusi tajā 46 gadus līdz pat aiziešanai pensijā.

«Man prieks, ja viņiem prieks»

Bauskā satikusi arī dzīvesdraugu Kārli, ar kuru laulībā tagad apritējis jau 61 gads. «Mums bija daudz kas kopīgs, viņš arī bija nācis no laukiem. Kārlis mani iedrošināja jaunajai dzīvei Latvijā, jutos kā viņa paspārnē,» atklāja Ausma. Laulībā uzaudzināti bērni Ilze un Uģis, bet tagad jubilāre bagāta ar pieciem mazbērniem – Robertu, Mārtiņu, Rūdolfu, Unu un Signi.

«Lai arī kā bijis, par dzīvi nevaru sūdzēties. Mums ir labi bērni un mazbērni, vecākie jau izgājuši augstskolas,» atklāja jubilāre. Viņa priecājas, ka abi ar vīru daudz laika varējuši būt kopā ar mazbērniem – gan viņus auklējot mazotnē, gan vēlāk daudz braukuši kopā ekskursijās un arī tālākos ceļojumos uz ārzemēm. «Gribējās, lai viņi daudz ko iepazīst, redz un mācās. Mums reiz jautāja: «Kāpēc tos bērnus ņemat līdzi, viņi taču traucē?» Bet man tas nebija traucēklis, – man prieks, ja viņiem prieks,» pauda vecmāmiņa.

Ar puķēm kopš bērnības

Ģimenes savrupmājā, ko apdzīvo trīs paaudzes, Ausmas dienas rit rosībā un ikdienas pienākumos. «Visu laiku gribas darboties, man tāda daba. Domāju, ka pēc aiziešanas pensijā daudz lasīšu, bet vasarā tam nesanāk laika. Jāvāc ogas, gatavoju sulu un konservēju. Arī dārzā vienmēr var atrast, ko darīt.»

Jubilāre labprāt lasa literatūru par vēsturi un grāmatas par ievērojamu cilvēku dzīvi. Bet viņas lielā aizrautība un ikdienas lolojums ir puķes un izkoptais daiļdārzs ap māju. 2004. gadā konkursā «Bauskas rota» piešķirta uzvarētāja balva par sakoptāko īpašumu. «Puķes patīk kopš mazotnes, atceros, kā uzmanīju pirmo tulpīti uzplaukstam. Mammai «Bieķenos» bija dārznieka projektēts daiļdārzs,» stāstīja Ausma. Īpaši mīļas jubilārei ir peonijas un flokši, jo tie rotājuši arī viņas bērnības mājas. Saimniece lolo arī retāk redzētus košumaugus. Jubilejai tuvojoties, ar krāšņu un iespaidīgu ziedu pušķi apbalvojusi dienvidzemju puķe juka.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Esmu zemnieka meita – tas man gēnos»

Kategorijas