Vecumniekiem ir savs brunču raksts

Projekts «Kultūrvide novados-2020»

2020. gada 27. jūlijs 21:36

844

Amatierkopu dalībniece Bārbelē: «Tautastērps – tā ir mana identitāte, stāja, latvietības kods, piederība valstij, novadam, pagastam un savām mājām»

Latviešu tautastērps ir īpaša un savdabīga kultūras mantojuma daļa, latviskās identitātes vizuāla izpausme un viens no nacionālajiem simboliem.

Kultūrvēsturisko novadu tautastērpu atšķirību visbūtiskāk raksturo daudzkrāsainie brunči. Līdz mūsdienām saglabātie audumu paraugi, kas pārsvarā ir 19. gadsimta nogales materiālās liecības vai to atdarinājumi, ļauj secināt, ka audumu krāsa, raksts un materiāls nepārtraukti mainījās pat vienas nosacītās lokālās teritorijas robežās. To ietekmēja vairāki apstākļi – dominējošais mākslas stils, pilsētas modes tendences, kas parādījās apģērbā, iespēja dabiskās organiskās krāsvielas aizstāt ar košākām ķīmiski iegūtām u. c.

Nav jābaidās tērpa sastāvdaļas apvienot Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā ir plaša 19. gadsimta otrās puses Zemgales brunču audumu kolekcija – vairāk nekā 260 vienību. Pa kādam nozīmīgam paraugam glabājas arī citos mūspuses muzejos.

Etnogrāfe Dr. hist. Aija Jansone, kura pētījusi Zemgales kultūrvēsturiskā apgabala apģērbu attīstību 19. gadsimtā, konstatējusi, ka šajā teritorijā bijusi liela brunču audumu dažādība: 51 strīpains, 40 – rūtaini, 34 – vienkrāsaini, 49 – rakstainie-galdainie un 86 – t. s. rozīšu. Daudzkrāsu strīpainie goda brunči populāri kļuvuši ap 1860. gadu. Starp «strīpainīšiem» ir arī Vecumnieku bruncis. Savs auduma musturs ir Bauskai, Iecavai, Mežotnei, taču, kā «Bauskas Dzīvei», viesojoties Rīgā, uzsvēra Anda Neimane, tautastērpu centra «Senā klēts» pārdevēja-konsultante, daudz ir tādu vietu, kam nav sava brunču raksta. Tad jāizlīdzas ar to, kas tuvākajā apkaimē pieejams un vislabāk patīk jeb, kā vēl precīzāk pauž etnogrāfe Ilze Ziņģīte, «jāiegulda tērpā, kas palīdzēs veidot savu tēlu un radīs pašam valkātājam tīkamu kopskatu».

Muzeju krājumos nav materiālu, kas ļautu rekonstruēt tieši Vecumnieku apkaimē valkātas goda drānas un darināt tautastērpa komplektu ar šaipusei zīmīgiem apģērba gabaliem, tāpēc Vecumnieku bruncim tiek pieskaņota noteiktam laikposmam un kultūrvēsturiskajam novadam raksturīga blūze, josta, ņieburs, villaine, sakta un citi aksesuāri. Trūcīgas ir ziņas par Zemgales vīriešu apģērbu, jo turīgie zemgalieši ātrāk sāka tērpties pilsētas apģērbā, taču pēc retajām liecībām var spriest, ka, piemēram, bikšu piegriezuma attīstība bijusi līdzīga visā Latvijas teritorijā. Speciālisti iedrošina, ka reģiona robežās nav jābaidās tērpa sastāvdaļas apvienot, jo pilna apģērba komplekta no katra ciema vai pagasta gluži vienkārši nav, taču tuvākajā apgabalā saglabājušās lietas ļauj izprast, kāds bijis konkrētās apdzīvotās vietas tērps.

Katrs audums – unikāls
«Vēsturiski etnogrāfiskais novads ir teritorija, kur pastāvēja līdzīgas pazīmes apģērbā un visā pārējā. Cilvēki satikās, kontaktējās, līdz ar to arī diezgan līdzīgi domāja un darīja, tāpēc gan tērpā un citās lietās, gan pašu celtajās mājās ir kopīgas galvenās pazīmes, kas noteiktā teritorijā dzīvojošos atšķīra no citiem,» radošās apvienības «Dzīvotprieks» organizētā lekcijā «Tautastērps laiku lokos» uzsver I. Ziņģīte. Vienlaikus viņa atzīmē, ka divu vienādu lietu nav bijis. Nav vienā pagastā uzausti divi vienādi brunči, arī vienai sievietei katrs apģērba gabals bijis citādāks – ar savu niansi un tāds tikai viens vienīgs. A. Neimane teic, ka tolaik nemaz nav bijis iespējams dziju nokrāsot vienādi, tāpēc katrs audums bijis unikāls, turklāt meitas nemaz nav vēlējušās, lai svārki visām būtu izrakstīti ar vienas krāsas dzīpariem. Katrā tērpā atspoguļojās skaistuma izjūta, māka salikt toņus un amatniecības prasmes.

Brunču mustura motīvu un krāsas izvēli ietekmēja konkrētā laika posma materiālās un tehniskās iespējas, modes un rokdarbu tendences, etniskā piederība, gaume un dziju krāsošanas attīstība. Jāpatur prātā arī etnogrāfu izteiktie pieņēmumi, ka jau 19. gadsimta sākumā bijuši brunči ar ielasītu rakstu. 1929. gadā vēsturnieks Jānis Niedre atzinis, ka «Zemgales brunčos stipra leišu ietekme».

Ar patiku un iedvesmu
SIA «Muduri» darbnīcā Rīgā top tautastērpi, ko izvēlas gan individuālie pasūtītāji, gan tautas mākslas kolektīvi. Vija Goba, tekstilmāksliniece un uzņēmuma vadītāja, «Bauskas Dzīvei» rāda «Zemgales plauktā» sameklētus Vecumnieku brunču auduma atgriezumus, aicinot pievērst uzmanību krāsu atšķirībām un materiāla struktūrai. «Šis ir smalkāks, bet šis – mazliet biezāks, te pamattonis košāk zaļš, lai uzmirdz dejā un krāsa skatuves apgaismojumā «nepazūd», bet te toņu izvēle līdzinās grāmatā «Latviešu tautas tērpi» publicētajam paraugam. Arī senčiem, kad auda, svarīgi bija ielāgot tehniku, bet krāsa vienmēr atšķīrās,» teic V. Goba.

Izmantojot Vecumnieku raksta motīvu, pie sava tautastērpa tikusi sieviešu kora «Via Stella» dalībniece valliete Anta Zvirbule. Svārkus audusi Valentīna Kalnbērziņa no Medemciema Olaines novadā. Sarunā ar «Bauskas Dzīvi» meistare sevi dēvē par amatieri, lai gan deviņu gadu laikā noaudusi 47 brunčus, t. sk. divus Vecumnieku.

«Esmu beigusi «Rotā» aušanas kursus pie Aijas Krūmiņas. Kādus piecus gadus tautas lietišķās mākslas studijas dzīvē nepiedalos, jo veselība vairs neļauj uz Rīgu braukāt; darbojos ar patiku un iedvesmu uz savu roku. Man ļoti patīk darināt brunčus, lai gan aust sāku pirms deviņiem gadiem, kad man bija 70, un tagad brīnos, kā es līdz šim bez sēdēšanas pie stellēm esmu dzīvojusi. Mani sajūsmina šis process; viena lieta ir vērot dejotāju krāšņos tērpus televīzijā, pavisam cita – pašai piedalīties to darināšanā,» atklāj rokdarbniece, kura, uzvelkot savu tautastērpu, jūtoties «kā princese». Viņa ir gandarīta, ka ar «pašai savu tautastērpu» ideju aizrāvusi radu un paziņu meitenes, noaudusi visām tērpa svarīgāko daļu – brunčus.

Vairāki «Bauskas Dzīves» uzrunātie vietējie iedzīvotāji atklāj, ka nemaz nav zinājuši par Vecumnieku brunčiem. Ieraugot audumu, citiem tas uzreiz iepatīkas, bet kāds goda svārkus salīdzina ar kalponītes brunci, jo musturs esot pārāk vienkāršs pretstatā zemgaliešu krāšņajam rozīšu motīvam. Citādāk to vērtē amata meistari. «Izsmalcināts zaļais tonis, elegants skujiņas raksts,» audumu raksturo V. Goba. Savukārt V. Kalnbērziņa atzīst, ka «Vecumnieku «strīpainītim» musturs ir ļoti skaists un «žiperīgs», vītais diedziņš un skujiņa rakstu atdzīvina; uz to skatoties acis mirgo».

Pie tradīcijām jāradina no mazotnes
Līdz ar dejas un dziesmas kultūras attīstību Latvijā laikam līdzi dzīvo arī tautastērpi. «Pateicoties Dziesmu svētkiem, tautastērps tiek celts godā un ir vajadzīgs; ja nebūtu dziedātāju un dejotāju, nez vai cilvēkus etnogrāfiskie tērpi interesētu,» spriež I. Ziņģīte.

Vecumnieku novadā tradīcijām neļauj izzust tautas mākslas kolektīvi izglītības un kultūras iestādēs, kas vienlaikus saglabā latviskā mantojuma nemateriālo un materiālo daļu.

Astrīda Celmiņa, deju kopu «Valle» un «SenValle» vadītāja, teic, ka abu kolektīvu dejotājām Zemgales brunču raksta motīvs atrodams «tautastērpu grāmatā», audums izvēlēts pēc patikšanas un pieskaņots vestēm. Sarmīte Vēvere, Vecumnieku tautas nama vidējās paaudzes deju kolektīva «Vēveri» vadītāja, atklāj, ka dejotājām ir krāšņais Džūkstes bruncis, pirms tam bijuši rozīšu svārki.

Piederību savam apvidum, tērpjoties Vecumnieku brunčos, kopš 2010. gada apliecina Bārbeles tautas nama jauniešu deju kolektīva «Rakari», krietni senāk – Vecumnieku tautas nama senioru deju kopas «Ozols» dalībnieces, bet vidējās paaudzes kolektīva «Bārbele» sievām no laiku laikiem bijuši Zemgales rozīšu brunči. ««Rakariem» ir pēc Bārbeles ņiebura parauga pieguloša tautastērpa augšdaļa; arī puiša apģērbs veidots pēc mūspusē uzietiem paraugiem,» atklāj kolektīvu vadītāja Agita Seglicka. Pavisam viņa strādā ar trīs pieaugušo deju kopām – «Rakari», «Bārbele», «Ozols» –, sešiem skolēnu kolektīviem un trim pirmsskolas dejotāju grupām Vecumnieku vidusskolā.

«Vecumnieku bruncis ir gan man, gan meitai. Pie sava tērpa tiku šogad, bet Rūta to kāzu dāvanā saņēma pērn. Svārkus mums abām auda mana kursabiedrene Aina Ļebedeva no Atašienes. Jāņos savās lauku mājās Bārbeles pagasta «Ziemeļos» abi ar vīru Jāni ciemiņus sagaidām goda drānās,» teic A. Seglicka.

Viņa uzsver, ka tērps iezīmē piederību konkrētam apvidum, un jaunieši labprāt vēlas to ģērbt un lepoties arī tad, ja ir kāda iešana vai darīšana bez dejošanas. «Viņi šajā apģērbā jūtas cēli un nes to atbildīgi un lepni, jo tas ir Vecumnieku tautastērps,» uzsver «Rakaru» vadītāja. Viņa ar dejotājiem strādā 25 gadus un ievērojusi, ka svarīgi ar bērniem sākt darboties jau no mazotnes – tikai tad var ieaudzināt dejas mīlestību, cieņu pret tradīcijām un tautastērpu. «Jo agrāk bērnu radina pie šīm kultūras vērtībām, jo paliekošāk tas ir, un arī pieauguši viņi cels godā latvisko mantojumu,» pieredzē balstītā atziņā dalās A. Seglicka. Viņas teiktajam piekrīt Valija Vaina, Misas vidusskolas deju pedagoģe. Viņa vada vairākas «Spriguļu» grupas un Vecumnieku zaļais bruncis ir gan 1. – 2., gan 5. – 6. klašu deju kolektīviem. To godā ceļ arī Misas tautas nama sieviešu vokālais ansamblis «Vēja meitenes».

Ieva Mediņa, Bārbeles tautas nama vidējās paaudzes deju kolektīva «Bārbele» un kapelas «Savējie» dalībniece atzīst: «Tautastērps – tā ir mana identitāte, stāja, latvietības kods, piederība valstij, novadam, pagastam un savām mājām. Tas ir latviskās kultūras simbols, kas manai ģimenei ir ļoti svarīgs, tāpēc arī saviem bērniem Matīsam un Emīlijai mācām lepni nest tautastērpu, un viņi jau zina, ko tas nozīmē.»