Dzīvo saskaņā ar dabu!

2020. gada 24. jūlijs 00:00

397

Mežotnieks Edvīns Strazdiņš atceras jaunības dienu aizraušanos ar gleznošanu un stāsta par savu loloto ābeļdārzu

Daba, Mežotne un darbs! Šie ir trīs vārdi, kas saistās ar mežotnieku Edvīnu Strazdiņu. Bērnības laika aizraušanās, negaidītas satikšanās, vēlāk iegūtā pieredze, strādājot par galdnieku, mīlestība pret dabu ir tas, ko septiņdesmit piecus gadus vecais dārzkopis Edvīns mums katram vēlas pastāstīt.

Pateicas Teodoram Karašam
Edvīna Strazdiņa jaunības dienu aizraušanās bija gleznošana. Ja būtu iespēja atsākt no jauna, viņš nedomājot to darītu. «Tā kā manā bērnībā mammai bija pazīstama gleznotāja Teodora Karašas sieva, viņas bija draudzenes, iepazinos ar mākslinieku. Avīzē «Bauskas Darbs» bija sludinājums par Teodora Karašas izstādi 1972. gadā. Man skolā bija iepaticies gleznot, liecībā bija vērojamas piecas balles. Par izstādi pateicu mammai, bet viņa par to jau bija uzzinājusi no draudzenes un saņēmusi ielūgumu, un tas bija vēl papildu iemesls doties uz Bauskas muzeju, lai vērotu gleznas. Skolotāji bieži mani aicināja uz skolotāju istabu, tur dažādi mākslinieki pārdeva savas gleznas, man bija iespēja tās paskatīties,» atceras E. Strazdiņš.

«Šī izstāde bija viens no iemesliem, kāpēc es sāku gleznot.» Edvīns stāsta, ka muzeja telpās gleznas bijušas pie visām sienām. «Ziedoši ceriņi, ābeles, bija ļoti skaistas gleznas!» vēl tagad jūsmo Edvīns.

Pēc šī notikuma Edvīns devies pie Teodora Karašas uz mājām Īslīces pagasta «Brūveros» Ādžūnu pusē. Edvīns uzskata, ka Teodors dzīvojis diezgan trūcīgi – vienā jumta istabiņā. «Viņš mēģināja mani atrunāt no ciemošanās, bet es jau esmu īsts lauku puisis, un gulēšana uz grīdas man nav bijusi problēma,» teic E. Strazdiņš. «Atceros, ka tas bija pavasara šķīdoņa laiks. Viņš parādīja savas gleznas, kas stāvēja pie sienām un daudzviet citur. Arvien biežāk braucu pie mākslinieka, jo gleznošana ļoti interesēja,» atceras mežotnieks. Edvīnam pašam mājās bijis pāris eļļas krāsu. Viņš pateicīgs
T. Karašam par to, ka iedevis nepieciešamo gleznošanai.

Kopā ar Uldi Braunu uz plenēru Kuldīgā
«Kādā dienā, kad es biju «Brūveros» pie Teodora, atbrauca Rīgas kinodokumentālisti. Kinorežisors Uldis Brauns visu safilmēja, pie reizes nofilmēja arī mani kā Teodora Karašas mācekli. Tad jau Teodors bija dabūjis jaunu dzīvokli no kolhoza. Vadība bija paziņojusi dokumentālistiem par Karašas darbu, jo, lūk, amatieri, gleznotāji, arī var strādāt kolhozā, vajadzēja taču reklamēt notiekošo,» stāsta E. Strazdiņš.

Karaša Braunam stāstījis, ka ir uzaicināts uz mākslinieku plenēru Kuldīgā. Edvīns to padzirdējis un Teodoram lūdzis ņemt viņu līdzi. Ar Uldi Braunu sarunājis, ka no Rīgas viņu aizvedīs uz Kuldīgu, kur viņam vajadzējis filmēt. «Man nekā cita kā interese par gleznošanu nebija, Teodors Karaša iedeva man gleznošanas kartonu. Pusnedēļu bijām Brocēnos, pēc tam Kuldīgā, kad man arī bija iespēja gleznot kopā ar profesionāļiem. Atceros, ka no Mākslas akadēmijas bija atbraukuši pasniedzēji paskatīties, kas notiek. Toreiz profesionāļi parādīja mākslu darboties ar špaktelīti. Noskatījos un nodomāju, ka materiālu viņiem laikam daudz, ka tā var ķēpāties. Pamēģināju, un pasniedzēji novērtēja, kaut kas jau bija izdevies,» atceras E. Strazdiņš.

Vērtības atceras tad, kad cilvēka vairs nav
Edvīns stāsta, ka viņa dzimtajā Mežotnes pusē dzīvojis gleznotājs Jēkabs Bullītis. «Viņš rīkoja izstādi Mežotnes pilī, un es biju pirmais, kas viņa vārda dienā izstādes laikā pasniedza ziedus,» atmiņu stāstos dalās Edvīns. «Daudzi tai laikā gleznošanu neatzina un mākslu un mākslinieka darbu parasti apbrīnoja tikai tad, kad mākslinieks ir «aizgājis citā saulē»,» vērtē mežotnieks.

Visvairāk Edvīna gleznās ir vērojamas ainavas. Viņš jūt saikni ar dabu. Gleznot Edvīns pārstājis, kad padomju laikos vajadzēja doties dienēt armijā. «Mākslas akadēmijā netiku, iestājos Saulaines skolā, devāmies vasaras talkās, saslimu, tā arī gleznošana tika aizmirsta, taču, ja tagad būtu iespēja un varēšana, noteikti otu ņemtu rokās un gleznotu,» ir pārliecināts Edvīns.

Piedalījies Mežotnes pils restaurācijas procesā
Ilgus gadus Edvīns ir piedalījies Mežotnes pils restaurācijas procesā. «Strādāju par galdnieku, taisīju radiatoriem restītes, kas tagad ir izmestas. Veidoju kājlīstes, durvis eņģēju, atslēgas taisīju, logus liku. Pateicoties diviem jauniem lietuviešu arhitektiem, kupola zāles kolonnu krāsa izskatās tik labi. Tad, kad restauratori tās nokrāsoja, krāsa bija ļoti nepievilcīga un lietuviešu kolēģus nozākāja par neprofesionalitāti. Pateicoties laikam (lai krāsa nožūtu, vajadzēja divas nedēļas), tagad ir tik pievilcīgi,» prāto Edvīns.

Sargā ozolus
«Drauga Edmunda Šulca iedvesmots, pašmācības ceļā iemācījos spēlēt akordeonu. Par armijā sapelnīto naudu iegādājos šo mūzikas instrumentu. Tagad vairs paspēlēt nevaru, jo pirksti neļauj, bet mans mērķis vienīgo un pēdējo reizi ir Mežotnes pilskalnā nospēlēt valsi un «Trīs vītušas rozes»,» savus plānus pauž E. Strazdiņš.

«Tagad cīnos par dabas aizsardzību. Septiņdesmitajos gados rīkojām talkas Mežotnes pilskalnā, kopā ar Egonu Fridrihsonu izveidojām taku no Mežotnes pilskalna līdz Vīna kalnam. Man netālu ir Mežotnes ozoldārzs. Ozolus sargāju, jo tie ir ļoti vērtīgi koki, mūsu lepnums,» uzskata Edvīns.

Pārņem tēva arodu
Ar augļkopību Edvīns sācis nodarboties, jo tēvs bijis dārznieks. «Tēvs mācījās Bornsmindes vietējā skolā Ulmaņlaikos. Kara laikā ābeles aizauga, tēvs karā «nolika galvu», māte audzēja ziedus, tad rūpi par ābelēm pārņēmu es. Mājās tagad ir daudz darba, ābeļdārzs ir liels. Pats potēju, audzēju. No tēva mantojumā palika augļu koku potēšanai paredzētais potnazis. Pašmācības ceļā potēt mācījos trīs gadus,» stāsta augļkopis.

Tagad Edvīns jaunajiem augļkopjiem ierāda labākos potēšanas principus. «Potzariem ir jābūt nebojātiem, pamatā grieztiem rudenī, jāstāv mitrā pagrabā, mitrās sūnās zem sniega. Ir jāievēro laiks, kad potēt. Kā sāk koks sulu dzīt un pumpuriem dot barības vielas, tad jāsāk potēt, tās parasti ir aprīļa beigas. Potzaru grieztie pumpuri nedrīkst būt plaukuši. Potēšanas laikā jāsakrīt kambija (zemmizas) slānītim – potzaram ar potcelmu,» laikrakstam pastāstīja Edvīns.

E. Strazdiņam ļoti patīk ‘Antonovka’, ‘Signe Tilliš’, ‘Ničnera zemeņu’ ābolu šķirnes. «Savā divu hektāru lielajā ābeļu dārzā saražotos augļus pārdodu tirgū Rīgā, izspiežu sulā, atdodu meža dzīvniekiem,» sacīja augļkopis.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzīvo saskaņā ar dabu!

Kategorijas