Ar Dieva vārdu trāpīt dvēselē

2020. gada 21. jūlijs 00:00

420

Priestera un paulīniešu mūka Jāņa Vīlaka dzīves svarīgākās izvēles

Skaistkalnes paulīniešu klostera namiņā ar Tēvu Jāni sarunājāmies viņa dzimšanas dienā 16. jūlijā. Ik pa laikam zvana tālrunis, jo daudzi vēlas apsveikt jubilejā, apliecināt cieņu un pateicību.

Skaistkalnes draudzes floriste Gita Grīnberga izcepusi mākslas darbam līdzīgu kūku, ogu dekoru sakārtojot tādās kā ampīra stila vijās. Tēvs Jānis ar viesmīļa eleganci torti sagriež. Esam vienīgie ciemiņi, jo priestera jubilejas plašās svinības draudze nolēmusi rīkot
19. jūlijā.

Esmu vairākkārt jūs intervējusi, bet par bērnību un jaunību gan nerunājām. Tagad, šķiet, ir piemērots brīdis.
– Aizpute ir mana dzimtā vieta. Mamma Veronika tur dzīvo, tēvs Gunārs ir miris. Man ir vecāka māsa Irēna. Mācījos Aizputes vidusskolas matemātikas novirziena klasē, kurā otrs galvenais priekšmets bija latviešu valoda un literatūra. Mana lieliskā matemātikas skolotāja Dace Šmite joprojām strādā Aizputē. Biju priecīgs, ka viņai tika pasniegts Izglītības un zinātnes mnistrijas Goda diploms, ko piešķir Latvijas izcilākajiem pedagogiem. Skolā biju sportisks, vislabāk man padevās šaušana mērķī ar pistoli. Biju Latvijas junioru čempions. Izklausās mazliet dīvaini: mūks un pistole, bet tā ir laba metafora. Tagad man ir jātrāpa nevis fiziskā mērķī, bet cilvēku dvēselēs ar Dieva vārdu.
Lauksaimniecības universitātes Mežsaimniecības fakultāti izvēlējos apzināti. Biju motivēts students, Aizputes sadzīves pakalpojumu kombināta (SPK) stipendiāts. Pēc studijām saņēmu norīkojumu darbā uz šo uzņēmumu. Kad atbraucu, jau bija sācies SPK likvidācijas process, jauns inženieris vairs nebija vajadzīgs. Mans ceļš pēkšņi kļuva brīvs no saistībām. Tovasar iestājos Rīgas katoļu garīgajā seminārā.

Tas bija pēkšņs vai pārdomāts lēmums?
– Pārdomāts nevis racionāli, bet visu laiku apziņas dzīlēs klātesošs. Varbūt tas ir ģimenes ticības mantojums? Mana vecmāmiņa – poliete, kura dzīvoja Tukumā, bija dziļi ticīgs cilvēks. Viņa gāja svētceļojumā uz Čenstohovas paulīniešu klosteri, lai izlūgtos svētības. Poļiem Čenstohova ir tas pats, kas latviešiem Aglona. Pieļauju, ka viņa varēja lūgt, lai kāds no ģimenes tiktu aicināts priesterībā. Nekad neesmu saticis vecmāmiņu, viņa nomira gadu pēc manas piedzimšanas. Mamma ievēroja katoļu rituālus, tēvs bija luterānis. Pusaudža vecumā mans pirmais garīgais tēvs bija Aizputes katoļu priesteris Antons Aglonietis, pie viņa gāju iesvētes mācībā. Reiz, puika būdams, prātoju, kura sieviete ir visskaistākā, un pats sev atbildēju – Dievmāte Marija.

Studiju laikā sāku apmeklēt Jelgavas katoļu katedrāli, vēlāk kļuvu draudzes jauniešu grupas vadītājs. Tāpat kā daudzi, piedalījos pirmajos svētceļojumos uz Aglonu.

Augstskolā iemīlējos meitenē, un, kad attiecības beidzās, man bija salauzta sirds. Lūdzu Dievu un vaicāju, kas notiks tālāk? Tad apziņas virspusē it kā iznira neizdibināma balss, apgalvojot: būsi priesteris! Tā nebija vienīgā zīme no augšienes. Rīgas Katoļu garīgajā seminārā pavadīju tikai vienu gadu, jo sapratu, ka vēlos kļūt par mūku un iestāties noviciātā, kas atrodas Polijā.

Kas jūs pamudināja izdarīt radikālu pavērsienu visnotaļ harmoniskajā dzīvē?
– Tikai jaunībā iespējams veikt izvēli, balstoties uz viena cilvēka domām. Andrejs Mediņš, kurš mācījās semināra pēdējā kursā, bija apmeklējis paulīniešu mūkus Čenstohovā, un viņam radās vīzija par paulīniešu klostera nodibināšanu Latvijā. Mūs, semināra trīs pirmkursniekus, šī ideja ļoti aizrāva. Rīgā vērsos pie lielas garīgas autoritātes – mariāņu Tēva Viktora Pentjuša, pastāstīju par savu nodomu. Viņš mani iedrošināja doties uz Poliju. Tovasar Andrejs Mediņš mūs, trīs entuziastus, aizveda uz Skaistkalnes baznīcu. Atceros, kā stāvēju pie Dievmātes svētgleznas ar vienkāršu lūgsnu: «Ļauj man iestāties un pabeigt noviciātu!» Šo lūgšanu Dievs uzklausīja neizmērojamā dāsnumā, jo pēc studijam Krakovā mani atveda uz Skaistkalni, lai kopā ar ticības brāļiem mēs veidotu klosteri – garīgās dzīves centru. Paldies Dievam un poļu kolēģim Tēvam Staņislavam, kurš uzņēmās jaunā klostera priekšnieka pienākumus. Eiropā un arī Latvijā ir dažādi kristīgie mūku ordeņi, bet funkcija visiem viena – ārstēt dvēseli. Katram ordenim raksturīgs atsevišķs novirziens. Paulīniešiem tā ir Dievmātes Marijas godināšana un grēksūdze. Esam mūki, kuri nododas ne tikai lūgšanām, bet iet cilvēkos, piedalās pasākumos, vada svētceļojumus. Mēs nedzīvojam tikai savā kopienā.

Pastāstiet par dzīvi noviciātā un studijām Krakovas Augstākajā garīgajā seminārā!
– Noviciāts ir klostera dzīves skolas pirmais pakāpiens. Lūgšanas, fizisks darbs un kopienas dzīve ir trīs pīlāri. Valda ļoti stingrs režīms – jāiztiek bez telefoniem, televīzijas, pat vēstules drīkst rakstīt tikai reizi mēnesī. Regulāri bija jādodas garos, nogurdinošos pārgājienos, lai trenētu izturību. Mums, latviešiem, papildus vajadzēja apgūt poļu valodu. Atbraucot nezināju ne vārda. Man izdevās bez īpašām grūtībām iekļauties noviciāta bezierunu kārtībā. Nākamais solis bija sešu gadu studijas Krakovā. Divus gadus apguvām filozofiju, četrus – teoloģiju, mācījāmies senebreju, grieķu, latīņu valodu, lai sakrālos tekstus varētu brīvi lasīt un saprast. Papildus notika kopīgas lūgšanas, rīta Svētā Mise, vakara noslēguma lūgšana. Svētdienās iesaistījos kalpošanā – ik rītu ar tramvaju braucu uz pansionātu, lai cilvēkus ratiņkrēslos aizvestu uz svētbrīža vietu. Tā atradās tālu. Kalpošana cilvēkiem man vienmēr sniedz piepildījumu. To biju radis darīt vēl bērnībā, pēc skolas apmeklējot radinieci, kurai palīdzēju ienest malku, izravēt zemenes.

Brīvajā laikā semināristiem obligāti bija jāapmeklē simfoniskās mūzikas koncerti, izstādes, muzeji. Vēl katram mūkam vajadzēja veikt noteiktus pienākumus, es tiku norīkots par savas grupas fotogrāfu.

Fotografēšana jums ir vaļasprieks. Cilvēkiem ir patīkami redzēt jūsu darbus izstādēs. Pašlaik tāda ir skatāma Bauskas Centrālajā bibliotēkā.
– Interesi par fotografēšanu varbūt netieši veicināja manas mammas profesija. Ilgus gadus viņa Aizputē bija kinomehāniķe. Kad, mācoties vidusskolā, pirmo reizi braucu ekskursijā uz Pēterburgu, mamma uzdāvināja fotoaparātu «Smena». Turpināju bildēt, arī studējot Jelgavā, kursa biedriem rīkoju diapozitīvu vakarus. Daudz apguvu pašmācībā no grāmatām, iemācījos attīstīt un kopēt filmiņas. Mani nevilina portreta žanrs, visvairāk fotografēju dabu, ikdienas norises, arhitektūru. Pirms dažām dienām biju Siguldā un Saulkrastos bildēt saulrietu. Tagad strādāju ar lietotu digitālo kameru. Mūkiem nekas nepieder. Automašīnu, datorus, telefonus un citas ierīces Čenstohovas klosteris, kas ir paulīniešu ordeņa centrs, mums ir nodevis lietošanā.

Paulīniešu mūkus var viegli pamanīt pēc baltā, plīvojošā tērpa.
– Tērpa nosaukums ir habits. Pirmo reizi to uzģērbu, mācoties noviciātā. Habits obligāti jānēsā, vadot liturģiju, kristījot, laulājot, pavadot mūžībā, pieņemot grēksūdzes, piedaloties oficiālos baznīcas un laicīgos pasākumos. Balts tērps radina pie kārtības – allaž jāseko, lai tas būtu nevainojami tīrs. Ikdienā valkāju parastas drēbes. Izstāstīšu komisku, bet aizkustinošu gadījumu. Tērpies habitā, ieskrēju lielveikalā nopirkt maizi. Pēkšņi kāds mazs bērns skaļā balsī iesaucās: «Mammu, mammu, re, kur Dievs! Viņš pērk maizi!»

JĀNIS VĪLAKS
priesteris, Skaistkalnes paulīniešu klostera Tēvs Jānis
- Dzimis 1970. gadā Aizputē.
- Beidzis Aizputes vidusskolu, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Mežsaimniecības un meža tehnikas fakultāti. Kvalifikācija – meža tehnikas inženieris.
- Vienu gadu mācījies Rīgas katoļu garīgajā seminārā.
- Pieņēmis lēmumu iestāties klosterī. Vienu gadu uzturējies noviciātā ( klostera dzīves skolā) Polijas pilsētas Ļešņovas paulīniešu klosterī.
- No 1994. līdz 2000. gadam studējis Krakovas Augstākajā garīgajā paulīniešu seminārā, ieguvis teoloģijas maģistra grādu.
- Pēc mūka svētsolījuma nodošanas 2001. gada 6. jūnijā Čenstohovas klostera bazilikā ordinēts par katoļu priesteri.
- 2001. gada 31. augustā kopā ar paulīniešu tēviem Staņislavu Hodunu un Juri Krisūnu sācis kalpošanu jaunizveidotajā paulīniešu ordeņa Skaistkalnes klosterī un draudzē. Klostera dibinātājs ir Čenstohovas paulīniešu mūku ordenis.
- Aktīvi piedalās reģiona sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Kristīgās mācības skolotājs Skaistkalnes vidusskolā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar Dieva vārdu trāpīt dvēselē

Kategorijas