Ar svētbrīdi piemin aizgājējus

2020. gada 14. jūlijs 00:00

Vecumnieku novadā mirušo atdusas vietās notiek kapusvētki

Vecumnieku novadā gan luterāņu, gan katoļu draudzes ik vasaru uztur dzīvu īpašo latviešu tradīciju – kapusvētkus. Mazākā vai kuplākā pulciņā mirušo atdusas vietas apmeklē tuvinieki, lai pieminētu aizgājējus, vienotos mīļās atmiņās, pabūtu dzimtajā vietā un satiktu radus.

Tiesa, agrāk cieņā turētais paradums ciemoties pie savējiem laika ritumā mūspusē no dienaskārtības sācis izzust.
Katru gadu ar kapusvētku dievkalpojuma programmiņām svētbrīža dalībniekus Vecumnieku pagasta kapsētās sagaida vietējās evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Roberts Otomers, draudzes priekšniece Dita Starta un kāds no ticīgo kopas, kam uzticēta ziedojumu vākšana. Vienmēr padomāts arī par reliģiskā rituāla muzikālo daļu. Līdzīgs scenārijs ir arī citos pagastos organizētiem sarīkojumiem.

Par dzīvību un nāvi
«Bauskas Dzīve» sestdien, 11. jūlijā, apmeklēja brīvdabas dievkalpojumu divās kapsētās Misas pusē – Lejzemnieku un Griķu kapos. Mācītāja Roberta Otomera sprediķis, lasījums no Svētajiem rakstiem, lūgšana un dziesmas vienoja visus, kuri bija nākuši pieminēt aizgājējus. Ar sirsnīgām melodijām iepriecināja Iveta Lavrinoviča (sintezators) un Zane Jurēvica (flauta).

«Šis gads, kopš iepriekšējās tikšanās kapusvētkos, bijis citādāks, jo kovidlaiks daudziem apstādinājis ierasto ikdienas skrējienu, licis domāt par to, kas sagaida pēc dzīvības un nāves robežas. Laikā, kad cilvēki var tik viegli saslimt un nomirt no jaunas un nezināmas slimības, ne vienu vien pārņēma sajūta, ka nāve ir daudz tuvāk nekā iepriekš šķitis,» sacīja R. Otomers. Savā sprediķī viņš atgādināja, ka visi mirušie reiz augšāmcelsies un stāsies Dieva tiesas soģa priekšā un ne katram būs lemts nonākt Debesu valstībā.

Mācītājs ikvienam pateicās par klātbūtni, vēlēja jauku atlikušo vasaru un ar rokasspiedienu deva Dieva svētības novēlējumu katram, kurš tam ļāvās.

Skolotāju kalniņš
Sakoptajā Lejzemnieku kapsētā svētbrīdī piedalījās tikai daži aizgājēju tuvinieki.

«Daudz nekad neesam, bet šoreiz pavisam maz sabraukuši,» secināja Misas ciema iedzīvotāja Ārija Nēringa. Viņa kapusvētkos piedalās katru gadu, tāpat kā Veneranda Ozoliņa, kurai te apbedīts dzīvesbiedrs Harijs.

Ārija atklāj, ka visu nakti lūgusi Dievu, lai laiks būtu skaists, un tā arī ir. «Solīja lietu, briesmīgu vēju un negaisu, kas lauzīšot kokus. Visu nakti lūdzos, lai kapusvētkos spīdētu saule; pēc tam, lai notiek, kas notikdams. Nebija velti, lūgšana uzklausīta,» viņa teic.

Skolotāju kalniņā, kā to nodēvē Ārija, apbedīti viņas vecākais dēls Dzintars, meita Harita, vīrs Egons un pirms pusotra gada arī znots Juris. Egons Nērings, Misas vidusskolas skolotājs, bija ciema dvēsele – allaž enerģisks, sirsnīgs un sabiedrisks, liels dabas un sporta mīļotājs; tādu viņu vēl aizvien atceras laikabiedri. Tieši Egons bija iniciators Lejzemnieku kapsētas sakopšanā. Viņš to mīļi mēdza saukt par dvēselīšu dārzu. Jau astoņi gadi aizritējuši, kopš skolotājs atdusas kapu kalniņā.

Atkal skan zvans
Griķu kapsētā «svētbrīža komandu» sagaidīja ap 20 dievkalpojuma dalībnieku.
Sarīkojums sākās ar jaunā zvana iesvētīšanu, kas tornī celts kapu-svētku dienas rītā. Mācītājs vēlēja, «lai zvans dod svētību visiem un lai ļaundari nemet uz to aci». Notikumu iezvanīja vietējais iedzīvotājs, z/s «Bogdani» īpašnieks Zigmunds Alekšūns. Ar viņa neatlaidību, darbotiesgribu un spēju ideju īstenošanā iekustināt arī citus kapsēta nomaļajā vietā atdzimusi, tornī atkal kārts zvans un pirms trim gadiem atsākušies kapusvētki.

«Zvanam naudu vācām divus gadus, līdz šim saziedoti 247 eiro. Ap 30 kg smagais zvans izliets Rīgā, tas izmaksāja 380 eiro, neskaitot pievienotās vērtības nodokli,» atklāj Zigmunds. Starpību piemaksājis pats, taču pa mazumiņam cilvēki ziedo, un arī šoreiz kapusvētku apmeklētāji ko atvēlēja mērķa labad. «Zvans tornī visus karus bija nostāvējis, tas pazuda ap 2008. – 2009. gadu. Varenie metāla plēsēji bija aiznesuši arī krustus, mēģinājuši drupināt vārtus. Tiekšanās pēc naudas – laikam šis viltus dievs zagļus bija paņēmis savā varā,» sprediķa caurviju motīva iespaidā notikušajam izskaidrojumu rod Zigmunds.

Alekšūnu ģimene pirms vairākiem gadiem sāka iniciatīvu pavasara un rudens talkā pulcināt kopā Griķu kapos apbedīto piederīgos, lai sakoptu plašo teritoriju – novāktu lapas un zarus. «Ir daži, kas iesaistās, ir tādi, kuri sakārto tikai savu tuvinieku kapu kopiņas,» teic Zigmunda dzīvesbiedre Daiga. Dienu iepriekš un arī kapusvētku rītā gan ļaužu bijis ka biezs, visi centušies savu placīti post un ziediem rotāt. «Atnāk sakopt un tad pamūk. Kāpēc cilvēki izvairās no svētku dievkalpojuma?» neizpratnē bija kāda sieviete. Draudzes pārstāvji teic, ka līdzīga uzvedība vērota arī citur.

Glābj no pamestības
Pērn novada pašvaldības rīkotajā projektu konkursā «Iedzīvotāji veido savu vidi» Griķu kapos atjaunoti senie, 18. gadsimtā būvētie vārti, kas brukuši kopā, un zvana tornis, kā arī izgatavots ziņojumu dēlis. Zigmunds lēš, ka zvana tornim, kas uzsliets no sarkanajiem ķieģeļiem, ir vismaz 200 gadu, un tas ir ļoti labi saglabājies, savukārt jaunie vārti, kā vēsta virs tiem iestrādātais gadskaitlis, atnācējus sagaida kopš 1908. gada.

«Kapos tiek veikti apbedījumi, taču vienubrīd te nevarēja iebraukt, un tad šī vieta aizgāja tādā kā pamestībā. Panācām, ka ar pašvaldības atbalstu kaut cik sakārtots ceļš. Kapsēta ir sena, no bērnības atceros, ka toreiz, kad mans tēvs te mainīja zvana tornim jumtu, atradām krustu, ko rotāja uzraksts 1735. gads,» stāsta Zigmunds.

Viņaprāt, vienam jāuzņemas vadība un «kas cits darīs, ja ne es». Zigmundam Griķu kapos atdusas vecvecāki, mamma, tēvoči un tantes. Viņš nāk no Mucenieku saimes, kam tepat netālu bijušas dzimtas mājas. Daiga atklāj, ka pēc kapu-svētkiem plānots pabūt kopā ar radiem: «Tā sagadījies, ka šodien pie mums notiek arī neoficiāls dzimtas saiets. Katru gadu cenšamies sanākt kopā jūlija otrajā sestdienā.»

Uzziņai

Griķu kapsēta, kas pieminēta Latvijas valsts vēstures arhīva dokumentos 18. gadsimtā, ir viena no vecākām kapsētām Iecavas-Lambārtes draudzē (Iecavas puses kapsētas pētītas 2002. gadā un toreiz Griķu kapi bija piederīgi Iecavas-Lambārtes evaņģēliski luteriskajai draudzei – red.).

Griķu kapsētā ir daudz apbedījumu, jo apkārtnē bijušas daudzas zemnieku saimniecības un citas mājas, kas kolhoza laikā tika iznīcinātas. Lejzemnieku, Kāravu, Lauciņu, Žūžu, Vecbrāļu, Lambārtes baznīcas kapsēta, kas ir netālu no Griķu kapiem, norāda, ka šī vieta bijusi biezi apdzīvota. Savulaik te gājis tirdzniecības ceļš no Rīgas uz Skaistkalni un tālāk, kas veicinājis lauku saimniecisko darbību un attīstību.

Griķu kapsētas zvans ir ar ierakstu «GRIKKA 1859 – J. SEEB?E»; priekšpēdējais burts rakstā nav salasāms.

Avots: Ēvalda Kivilanda izdevums «Iecavas novada kapsētas».

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar svētbrīdi piemin aizgājējus

Kategorijas