Dzīves filozofija – miers

2020. gada 10. jūlijs 00:00

570

Baušķeniece Dagnija Gasūna atzīmējusi 65. dzimšanas dienu

«Es nāku no savas bērnības, no paša vasaras viduča, kad gribas pārtapt par raibraibu tauriņu tumšsārtā begonijas ziedā. Manai bērnībai vienā saujā sārtas, sulīgas meža zemenes, tik lielas kā īkšķi, otrā – naktsvijoļu pušķis, kas smaržo kā pasaules lielākais brīnums,» šie dabu un cilvēka bērnību slavinošie vārdi lasāmi jubilāres dzejoļu pieteikumā Bauskas literātu apvienības 2001. gadā izdotajā dzejas krājumā «Akmeņi zied». D. Gasūnas dzejoļi publicēti arī grāmatās «Trešais vārds» (2011) un «Sirds dzirde»(2013).

Novadnieks komponists Mārcis Kalniņš radījis mūziku vairāk nekā 30 viņas dzejoļiem. Daļa no melodijām publicētas dziesmu krājumā bērniem. Viņas dzeja pārbagāta ar dabu un dzīvi, tur ir viss – smildziņa, bite, sīksīkais ziediņš, grieze, tur arī sapņi, mīlestība, sāpes, piedošana, zeme, saule un Dievs.

«Bērnība skraida Mūsas palienas pļavās»
Kur smēlusies vārdos aprakstīto dabas mīlestību Bauskas pilsētā uzaugusī meitene? Dagnija dzīvo savā bērnības mājā Mūsas krastā, kur vecāki pārcēlušies uz dzīvi reizē ar viņas nākšanu pasaulē. Bijusi jaunākais bērns ģimenē, uzaugusi kopā ar vecāko māsu Brigitu. Vecākiem katram bijis savs priekšlikums meitas vārdam, tēvs vēlējies saukt par Anitu, bet mamma uzvarējusi – dots vārds Dagnija. «Tēvs bija apveltīts ar labu intuīciju, iespējams, viņa izvēlētais vārds man būtu piestāvējis labāk,» prāto Dagnija. Skolas laikā biežāk saukta par Daci, bijusi arī iesauka Dadzis.
«Bērnībā dzīvojām gar upi un pa upi. Puķes un putni bija mani draugi. Krasta pļavas un vecais skolas ābeļdārzs, kuru saucām par brikšņiem, ļāva būt pastāvīgā saiknē ar dabu,» stāstīja Dagnija. «Mana bērnība skraida Mūsas palienas pļavās,» šie vārdi lasāmi viņas dzejā. Kad bijusi pusaudze, kopā ar draudzeni braukušas naktīs ar ūdens velosipēdiem pa upi, bet ar riteņiem apbraukāts daudz Bauskas rajona ceļu.Vecāki nākuši no laukiem, un vasarās meitene daudz laika pavadījusi pie radiem tēva dzimtajās mājās Brunavā. Dagnija teic: «No turienes arī dzejā pārvērtušās naktsvijoļu pļavas un meža zemeņu plači. Esmu uzaugusi laukos.»

«Traka uz lasīšanu»
Vecākiem mājās bijusi grāmatu bagātība, abi daudz lasījuši. Tāpēc nav brīnums, ka lasīšanas kāre radusies arī Dagnijai kopš agras bērnības. Kad vēl pati nepratusi, mamma lasījusi priekšā. «No viņas lasītā daudz zināju no galvas. Lai padižotos lielāku bērnu klātbūtnē, četru gadu vecumā paņēmu grāmatu un izlikos, ka lasu,» stāstīja Dagnija. Mājās bijis daudz dzejoļu grāmatu, tie meitenei īpaši patikuši.
Vēlāk, būdama skolniece, lasījusi ļoti daudz. «Abas ar draudzeni Āriju kopš pirmās klases bijām trakas uz lasīšanu. No bibliotēkas nesām mājās grāmatas pilnām somām. Iespējams, ka no tā dzima interese pašai rakstīt dzeju,» atzīst dzejniece. Dagnija piemin arī latviešu valodas skolotājas, kuras nenoliedzami ieinteresēja par literatūru, – Marija Dāboliņa, Māra Eņģele un Astrīda Pavasare. «Kad skolā bija jāmācās no galvas dzejoļi, es mē-dzu tos pārveidot vietās, kuras šķita uzlabojamas. Vēlāk tas traucēja uzstāties daiļlasīšanas konkursos, jo tur bija jārunā autora vārdiem,» par radošām izpausmēm bērnībā atklāja dzejniece. Kopš astotās klases nopietni pievērsusies dzejošanai. Tagad savus jaunībā rakstītos dzejoļus viņa gan sauc par rīmēm.

Profesijas – bez dzejas
Pēc vidusskolas beigšanas Dagnijas izvēle izglītībai profesijā neveda pa literatūras ceļu. Iestājusies jauno filologu skolā, bet ātri sapratusi, ka tā nav viņai piemērota – tur bijis daudz lieka. Jau skolā Dagnija bija darbojusies foto un kino interešu pulciņā. Profesijas izvēle nosliecās par labu fotogrāfa specialitātei, diemžēl profesionālajā skolā uz šo kursu tobrīd visas vietas bijušas jau pilnas. Tēva iedrošināta, izmācījusies pulksteņmeistara specialitātē. Pēc skolas beigšanas ne dienu nestrādājusi ar pulksteņiem, kursos apguvusi fotogrāfes darbu – tas bijis īstais.
Bauskas sadzīves pakalpojumu kombināta fotodarbnīcā aizritējuši vairāki darba gadi. Dagnija atceras, ka tolaik cilvēki daudz izmantojuši fotosalona pakalpojumus. Nereti veidojušās rindas uz fotografēšanos; darba slodze bijusi liela. Kādu laiku strādājusi arī skaitļošanas stacijā. «Visas tādas tehniskas profesijas, kas neiet kopā ar dzeju,» atzina jubilāre.
Bet Dagnijas dzīves lielākais veikums bijis – būt par mammu. Kopā ar vīru Aļģirdu uzaudzināti četri bērni – Artis, Ilva, Reinis un Līva. Tagad vecmāmiņu priecē septiņi mazbērni – Kristaps, Toms un Eduards, kuri jau skolēni, un jaunākie – Patriks Toms, Gustavs, Lauris un Megija. Izņemot jaunāko meitu Līvu, kura dzīvo Vācijā, pārējie ir Latvijā un tuvumā.

Pieraksta to,
kas pats atnāk
Dagnija ar dzeju kopā ir visu dzīvi, ražīgākiem periodiem mijoties ar pārtraukumiem; arī pašlaik domas dzejā neraisās. Viņas dzeja ir gan liriska, gan tur rodamas dramatiskas noskaņas un filozofiskas pārdomas par dzīvi un pasaules kārtību. «Man dzeja atnāk pati, kā bērns iesēžas klēpī. Neesmu profesionāle, es tikai pierakstu to, kas atnāk pats. Ienāk galvā divas rindas – pierakstu, pēc tam uzrodas turpinājums. Ja neatnāk, nerakstu,» pauda dzejniece. Sižeti dzejoļiem rodas dažādi, reizēm no pašas piedzīvotā, citreiz – no nezināma impulsa. Dzejolis mēdz rasties arī no kaut kur lasītā vai dzirdētā. Senāk pārsvarā rakstījusi garus dzejoļus, gadiem ejot, vairāk ir īso. Savu dzeju Dagnija pieraksta kladē, bet pārrakstīšanai vēl tagad izmanto padomju laika rakstāmmašīnu.
Dzejniece uzskata, ka dzeju nevar un nevajag analizēt vai skaidrot. Reiz gan lūgta stāstīt, kāpēc uzrakstījusi tik pesimistisku dzejoli, kur sižeta pamatā ir vārdi: «izkrita no greizajiem ratiem.» Izrādās, ideja radusies, mierinot mazbērnu, kurš nokritis un guvis punu pierē. «Arī skumjas var būt skaistas un aprakstīšanas vērtas,» uzskata Dagnija. Savām acīm redzējusi dabā dzērvju deju, tad arī tapis dzejolis «Deja». Dažas rindas no tā:
«Saules rietā dzērves dejo,
it kā aicinot sev līdz,
it kā zinot, ka pēc brīža
Jāņuguns kāps debesīs,
it kā ticot, ka vēl ilgi
vasara tās mīļi skaus,
pirms pa rasas pļavu brienot,
dzērvju zābakus tās aus.»

Būt izredzētiem
Dzejniece atklāja, ka viņai bijis arī viens pasūtījuma dzejolis, un tas bija par Bausku. Saistībā ar pilsētas jubileju 90. gados viņa aicināta runāt dzeju Latvijas radio. Raidījuma veidotājs Reinis Ādmīdiņš pieteicis – vienu dzejoli veltīt Bauskai. Arī tam dzejniecei iedvesmas netrūcis. «Toreiz vēl Bauskas vidū bija dīķis ar ūdensrozēm. Pilskalns ir mana bērnības un jaunības vieta,» stāstīja dzejniece. Garo dzejoli autore beidz ar vārdiem: «lai vēju šaustīta un saules glausta, uz mūžiem upju ielokā stāv mūsu BAUSKA.»
«Arī šodien Bauskā ir tik daudz skaistu vietu; pastaiga gar upes krastu uz Ķirbaksalu ir brīnišķīga. Mēs esam izredzētie – dzīvot tik skaistā vietā,» sacīja jubilāre.

Atšķirt, par ko uztraukties,
par ko – nē
Starp Dagnijas mīļākajiem grāmatu autoriem joprojām ir Džeralds Darels. «Viņa rakstīšanas veids un humors ir tik ļoti man tuvs, ka šķiet – esmu pati viņa grāmatā «Mana ģimene un citi zvēri»,» stāstīja jubilāre.
«Mana dzīves filozofija ir mans miers. Ja tu esi gatavs pieņemt mieru, tad tev tas būs. Esmu iemācījusies šķirot, par ko uztraukties, par ko – nē. Ja nevari ietekmēt apstākļus, maini savu attieksmi. To cenšos iestāstīt arī saviem bērniem,» pauda jubilāre. Viņa atklāja, ka šai pārliecībai ļoti ietekmējusies, izlasot Ennas Vilsonas Šefas grāmatu «Noslēpums». Jubilāre uzskata, ka bailes cilvēkam ir vislielākais vīruss, un par to saka: «Jo vairāk no kaut kā baidīsies, jo vairāk iespējams, ka to dabūsi. Ja tev ir kaut kas nolikts, no tā neizbēgsi. Šajā ziņā esmu fatāliste.»

Mieru pauž Dagnijas Gasūnas dzejolis:
«Laiks apstājies
majestātiskā mierā
manu grēksūdzi uzklausīt.
Bite nolaižas
manos matos un
viegli noskūpsta
pieri – ir piedots.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzīves filozofija – miers

Kategorijas