Ar sportisku azartu – uz priekšu

2020. gada 3. jūlijs 00:00

617

Majors Elmārs Popakuls stāsta par militāro karjeru un ģimenes atbalstu

Kopš 13. jūnija Zemessardzes 1. Rīgas brigādes 53. kājnieku bataljonam ir jauns komandieris – majors Kaspars Kokins. «Bauskas Dzīve» piedāvā sarunu ar iepriekšējo komandieri Elmāru Popakulu.

Lūdzu, mazliet pastāsti par savu bērnību!
– Piedzimu 1981. gadā Rīgā, no piecu sešu gadu vecuma dzīvoju Vecumnieku novada Misā. Esam divi brāļi, brālis ir vecāks par mani. Mamma bija šefpavāre, Olainē arī vadīja restorānu. Mājās gardu ēdienu netrūka. Tētis strādāja par ugunsdzēsēju un akmeņkali.

No mazām dienām mana lielā aizraušanās bija sports, Misas vidusskolā visas dienas apmeklēju treniņus, paldies skolotājam Jurim Orinskim un arī Jānim Vizulim, viņi tajos allaž bija līdzās.

J. Orinskis «pacēla» basketbolu citā līmenī, ieguvām pat otro vietu Latvijā, augsti panākumi bija arī meitenēm. Labas attiecības ar skolotājiem ir joprojām, grūti viņiem bija ar mums, bet tomēr par cilvēkiem izaudzināja.

Mīļākais mācību priekšmets skolā bija sports, algebras un ģeometrijas mājas darbus arī pildīju, bet latviešu valodā slinkoju un literatūrā ne īpaši veicās.

Kā kļuvi par profesionālu karavīru? Kā attīstījās karjera?
– 2000. gadā absolvēju Misas vidusskolu tagadējā Vecumnieku novadā. 80% biju pārliecināts, ka iešu pa sporta «līniju». Bet man patika arī militāras nodarbes, bērnībā spēlējām «kariņus». Draugi ieteica stāties Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, uz to startēja vairāk nekā 400 jauniešu, tikām 104. Bija fiziskie pārbaudījumi, domraksts un iestājeksāmens matemātikā. Pēc tam sekoja trīsarpus gadu ilgas studijas. Pirmajā kursā mācības bija pat sešas dienas nedēļā, ģimene mani gandrīz neredzēja.

2003. gada decembrī skolu absolvēju kā kājnieku vada komandieris ar leitnanta pakāpi. No 2004. gada dienēju Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienestā. 2007. gadā es kļuvu par jaunāko virsnieku Valsts prezidenta drošības dienesta štāba mācību daļas apmācību nodaļā. 2009. gadā Drošības dienestu apvienoja ar Militāro policiju, tad es biju apmācību daļas priekšnieks. Savukārt 2010. gadā pabeidzu jaunāko štāba virsnieku kursus Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, iegūstot kapteiņa pakāpi. 2012. gadā kļuvu par štāba rotas komandieri. 2014. gadā braucu mācīties uz Amerikas Savienotajām Valstīm – tas bija kapteiņa karjeras loģistikas sešu mēnešu kurss. 2015. gadā pārgāju dienēt uz Sauszemes spēku 1. kājnieku bataljonu – biju apgādes daļas priekšnieks. 2016. gadā biju Afganistānā «Resolute Support» misijā apvienotajā štābā Kabulā, šajā gadā arī ieguvu majora pakāpi. Tas bija ļoti labs militārās pieredzes laiks – pusgads sadarbībā ar multinacionālajiem NATO partneriem. Savukārt 2018. gadā kļuvu par Zemessardzes 1. Rīgas brigādes 53. kājnieku bataljona komandieri. Šajā gadā apmeklēju armijas štāba komandieru kursus Lietuvā.

Tagad turpināšu izglītoties, augustā došos uz Baltijas Aizsardzības koledžu Tartu Igaunijā, pēc mācībām atgriezīšos Ādažos Sauszemes spēku Mehanizēto kājnieku brigādē. Ģimene – sieva Sajana un meitiņa Arina – paliks Latvijā, jo mazā sāks iet bērnudārzā, regulāri braukšu mājās. Ar Sajanu iepazinos 2009. gada 1. janvārī, apprecējāmies 2012. gada augustā, un 2018. gadā nāca pasaulē meitiņa.

Kas Zemessardzes 53. kājnieku bataljona komandiera amatā sagādāja prieku, kāds bija šis laiks?
– Sākumā štābs bija Iecavā. Sacīju puišiem, ka mums ir tā unikālā iespēja atjaunot bataljonu – kā atjaunosim, tāda arī būs tā tālākā attīstība. Tas bija ļoti liels izaicinājums, sākumā instruktori bija tikai trīs profesionālā dienesta karavīri. Liels prieks, ka izveidojās civilmilitāra sadarbība ar policiju, lieliski sadarbojāmies ar Valsts policijas Bauskas iecirkņa priekšnieku Ainaru Stankevicu, ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu, Bauskas daļas komandieri Vadimu Kuzmiču, Bauskas novada domi, īpaši atvērto un cilvēciski vienkāršo un sirsnīgo domes priekšsēdētāja vietnieku Voldemāru Čaču un laikrak-stu «Bauskas Dzīve». Interesanta pieredze bija Ēnu dienās un citos pasākumos. Paldies arī Bauskas kultūras centram, tā vadītājam Jānim Dūmiņam. Tad vairāk bija darbs, prieks ir tagad, atskatoties uz to, kas izdevies. Paldies visiem zemessargiem, ar ko pavadīju šos gadus, par to pieredzi, ko ar viņiem guvu, un par tām emocijām, ko viņi man dāvāja. Novēlu to labāko viņu ģimenēm, viņi ir īstenie Latvijas patrioti un aizstāvji.

Pašlaik te zemessargiem centrālais jautājums ir infrastruktūras izveide, bāze. Problēma ir tā, ka nav pietiekami daudz zemessargu, gribētu, lai viņu būtu vairāk. Primārā mūsu darbā ir valsts aizsardzība un atbalsts sabiedrībai. Apmācību procesu pamainījām, tas dod rezultātu – to saka paši zemessargi. Instruktors, rotas virsseržants Lauris Šūba darbojas ar entuziasmu, grib nodot savas zināšanas zemessargiem. Paldies seržantam Raivim Naumovam no Jaunatnes centra Bauskas nodaļas, kas kā instruktors atbalsta bataljonu taktiskajās mācībās. Jaunajam komandierim Kasparam Kokinam novēlu, lai bataljonam atrod mājas tuvākā gada laikā, lai turpina attīstību. Lai komandieris ar savu profesionālo darbību un personīgo piemēru iegūst uzticību savu padoto un zemessargu sirdīs!

Kāda ir Zemessardzes kā Nacionālo bruņoto spēku (NBS) sastāvdaļas nozīme Latvijā?
– Zemessardze ir skaitliski lielākais spēks. Tehniski ar katru gadu pilnveidojamies, nāk klāt jauna tehnika. Zemessargi un viņu instruktori katru gadu papildina savas zināšanas kvalifikācijas kursos, kļūst aizvien profesionālāki, ko uzsver arī sabiedrotie mācībās.

Tomēr Bauskas reģionā par maz cilvēku iesaistījušies Zemessardzē. Par dalību mācībās zemessargi saņem arī atlīdzību un iegūst noderīgu pieredzi, kas palīdz pašiem un ir vajadzīga valstij. Arī autovadītāju kursus zemessargiem apmaksā. Notiek arī Nacionālo bruņoto spēku un Zemessardzes spartakiādes, ir iespēja tikt uz militārajiem pasaules čempionātiem. Kaujas šaušana varētu patikt puišiem.

NBS ir militāra struktūra, kur jāpakļaujas komandām. Kur beidzas komanda un sākas cilvēciskums?
– Es esmu komunikabls. Tā ir arī dzīves pieredze – pats esmu izvirzījies no komandējamā līdz komandierim. Katram ir jāatrod sava pieeja, cilvēkam ir arī jāpaskaidro, nevis tikai jādod komandas. Svarīgi saprast uzdevumu, kam tas vajadzīgs. Nav nekas slikts kļūdīties, galvenais to ņemt vērā nākamajā reizē, no kļūmēm ir jāmācās.

Vai arī mājās tu esi tas, kas nosaka kārtību, komandieris?
– Mājās «priekšniece» ir meita, tur es mēģinu atbrīvoties. Īsti nesanāk, jo reizēm sieva pārmet – atstāj darbu aiz durvīm! Mazā Arina ir «tēta meita», ar manu raksturu, ļoti aktīva. Meitai esmu «tas labais», mamma ir «tā bargā». Sieva ir malacis, visu laiku atbalsta, jo nereti esmu te Rīgā, te Ādažos, te citur.

Sieviete ir ģimenes gaisotnes, mājīguma uzturētāja. Armijnieka sievai daudz kam jāiet cauri, jāpaliek vienai un jātiek ar visu galā. Savukārt Zemessardzē mums arī dāmas ir malaces, izpilda tos pašus uzdevumus, ko vīri.

Tagad atvaļinājumu pirms došanās uz mācībām pavadu kopā ar ģimeni, sportoju, lai uzturētu sevi formā. Jāatsāk spēlēt futbolu.

Viedokļi
Dzīvesbiedre Sajana: «Bataljona komandiera laiks bija liels izaicinājums, jo tieši tad mūsu ģimenē ienāca meitiņa. Darba specifikas dēļ daudz kas gulstas uz maniem pleciem. Elmārs māk «bīdīt lietas», stress viņu mobilizē, tad viss vēl labāk padodas. Ja kaut kas nav tā, kā vajag, ātri var «uzkurināties», tad nedrīkst turēt to iekšā, citādi «uzsprāgs». Visu vīrs grib izdarīt pēc iespējas ātrāk, turpretī man gribētos vēl padomāt. Tā mēs viens otru līdzsvarojam.

Ko iesāk, vienmēr izdara līdz galam, ir ļoti spējīgs – starptautiskās mācības taču nebija dzimtajā valodā. Bet laika trūkuma dēļ nereti cieš ģimene. Pašlaik kopā izbaudīsim laiku. Vīrs ļoti mīl meitiņu, gatavs par viņu nolikt galvu.»

Mārīte Ozola, klases audzinātāja Misas vidusskolā no 5. līdz 12. klasei: «Mani pirmie audzināmie, «millenium» klase, jo vidusskolu beidza 2000. gadā. Elmārs jau no 5. klases, kad kļuvu par klases audzinātāju,
ir bijis aktīvs, izdarīgs, sabiedrisks, apķērīgs, ar ātru un asu domāšanu. Viens no klases līderiem. Neviens skolas vai klases sarīkojums nebija iedomājams bez Elmāra piedalīšanās. Viņš visu paspēja un izdarīja labā kvalitātē. Basketbols, tautiskās dejas, dramatiskais pulciņš. Es Elmāru vienmēr atceros, kad viņš žetona vakara izrādē dziedāja dziesmu «Man visi radi dzīvo ārzemēs». Tik azartiski un artistiski viņš to izpildīja!

Pagājušajā gadā skolas salidojuma iecerētais vakara sarīkojuma vadītājs sporta spēlēs sastiepa kāju. Zibenīgi vajadzēja atrast citu vadītāju. Ko mēs izvēlējāmies? Protams, Elmāru! Viņš nekavējoties piekrita un kopā ar otru vakara vadītāju lieliski tika galā.

Mēģināju atcerēties kādus Elmāra nedarbus. Gan jau kaut kas bija, jo Elmāram ir laba humora izjūta, priecīga daba, kaut kādi joki tika izstrādāti, bet tas ir pagaisis no atmiņas. Atmiņā palicis Elmāra
personības kodols.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar sportisku azartu – uz priekšu

Kategorijas