Galvenais – lai ģimenei viss labi

2020. gada 3. jūlijs 00:00

766

Baušķeniece Iulita Stumbre rīt atzīmēs 60. dzimšanas dienu

Jubilārei dzīve rit gan Bauskā, gan ģimenes mājās «Jaunkalēji» Dāviņu pagasta Lambārtē. Viņa sacīja: «Vasarā «ar abām kājām» vairāk esmu laukos, jo tur jārūpējas par sakņu dārzu, apkārtnes kopšanu un tomātiem siltumnīcā.»

Ganu dienas Baltkrievijā
I. Stumbres ģimenes saknes rodamas Baltkrievijā. Vēlāk mamma devusies mācīties uz Karēliju, tur pasaulē nākusi Iulita. Neparasto vārdu jubilārei izvēlējušās viņas tantes – šķirstot baznīcas grāmatas, ieraudzījušas Svētās Iulittas vārdu. «Tagad ir grēciniece Iulita,» smej jubilāre.

Jau piecu mēnešu vecumā mazulīte aizvesta dzīvot pie vecvecākiem Baltkrievijā. Tur arī aizritējusi agrā bērnība līdz skolas vecumam vecvecāku Annas un Iosifa gādībā un audzināšanā. Savās bērnības atmiņās tieši viņiem Iulita piešķir svarīgāko nozīmi; tuvās attiecības nav zaudētas arī vēlāk.Vasaras brīvlaikus meitene allaž pavadījusi viņu mājās, tur arī guvusi rūdījumu lauku darbos.

Baranoviču rajona Počapovo ciemā ļaudis kooperējušies personisko govju ganīšanā kopganībās. Arī Iulita gājusi ganu gaitās, vispirms līdzi vectēvam, bet, kad paaugusies, darījusi to patstāvīgi. Ganos nebijis jāiet katru dienu,bet, kad bija ganu diena, tā bijusi gara – no pieciem rītā līdz deviņiem vakarā. Govis ne vienmēr bijušas rāmas un viegli valdāmas. Reizēm tās mēdza aizbēgt, bijis jāzina katrai vārds, lai varētu sasaukt noklīdušo. «Kad dunduri kož, govis sāk bizot, tad vajadzēja savaldīt, bija ko noskrieties. Bet, kad tās apgūlās, varēja atpūsties,» ganu dienas atceras Iulita.
Ik dienu meitenes pienākumos bijis ar rokām samīcīt barību rukšiem. Lai dabūtu no kolhoza sienu govs barošanai ziemā, kopā ar vecmāmiņu nācies kolhoza laukā izkaplēt paprāvu gabalu biešu.

No Karēlijas uz Latviju
Kad bija jāsāk skolas gaitas, meitene atgriezusies pie mammas un 1. klasi pabeigusi Karēlijā. Jubilāre atzīst, ka atmiņas par īso dzīves laiku netālu no Ladogas ezera Krievijā ir diezgan padzisušas. Iulita atceras, ka dzīvojusi vietā, kur bijis daudz mazāku un lielāku ezeru. Dzīvesvieta atradusies teritorijā, kur bijušas izvietotas PSRS karaspēka bāzes ar slēgtām teritorijām. Bērnam bijis zināms, ka tām tuvoties nav vēlams. Pilsētā trotuāri būvēti no koka dēļiem. Skolā rakstīšanai tur vēl izmantots spalvas kāts ar metāla spalvu, kura rakstot bieži bija jāiemērc tintes pudelē.

«Kad 1968. gadā pārcēlāmies uz dzīvi Latvijā, 2. klasē Bērsteles skolā bija liels brīnums – rakstīšana ar tintes pildspalvu,» atceras jubilāre. Mamma bijusi skolotāja, strādājusi Dāviņu pamatskolā. Dāviņos Iulita dzīvojusi kopš trešās klases līdz 19 gadu vecumam. Lielākā daļa skolas laika – kopš 4. klases – aizritējusi Bauskas 2. vidusskolā, līdz vidusskolas beigšanai. Jubilāre atceras labos skolotājus un divus pienākumus, kas ļoti nepatikuši. Allaž centusies izvairīties no biešu novākšanas talkām Īslīces sovhozā, kur bija jāpiedalās kopā ar klasi. «Teicu – man nav zābaku. Bet lapu grābšana parkā aiz pils man patika, tad man zābaku netrūka,» smaidot atklāj Iulita. Otra netīkamā lieta bijusi dalība obligātajās demonstrācijās PSRS valsts svētkos. «Tad man sāpēja galva, tad – vēders, vai bija cita vaina,» stāsta jubilāre. Viņa arī atzīst, ka no skolas vadības tomēr žēlota, īpašu piespiešanu iet demonstrācijās nav izjutusi.

Jūtas dzīves lutināta
Kādā deju vakarā Dāviņu klubā, kad Iulitai bija septiņpadsmit, viņa satikusi Andri. Izveidojusies draudzība pēc diviem gadiem vērtusies laulībā, kurai nu jau rit 42. gads. «Es toreiz zināju divus ar pusi vārdus latviski, viņš – divus ar pusi krieviski, bet kaut kā labi sapratāmies,» atceras jubilāre. Tagad Iulita brīvi runā un arī domā latviski. Laulībā izloloti divi dēli – Andris un Oļegs. Zēni pieauga laikos, kad ģimenes rocība nevarēja bērniem sniegt visu kāroto. Puiši jau no 10 gadu vecuma brīvlaikos piepelnījušies celtniecībā palīgdarbos.

«Deviņdesmitajos gados, kad ienākumi ģimenei bija paknapi, vasarās kopā ar bērniem ravējām bietes; ņēmām hektāru un uz priekšu! Viņi kaplēja cītīgi,» atceras jubilāre. Tomēr abi dēli dzīvei izvēlējušies pavisam citu nodarbošanos – dienestu Nacionālajos bruņotajos spēkos. «Šobrīd man ir viens majors – dienē sauszemes spēkos Ādažos, un otrs – bocmanis kara flotē,» ne bez lepnuma saka mamma. Iulita tagad ir seškārtēja vecmāmiņa – mazbērnu pulciņā ir Jana, Andra, Marks, Jēkabs, Ēvalds un Māra. Viņa priecājas, kad mazbērni atbrauc ciemoties lauku mājās Lambārtē. «Man ir ļoti labs vīrs, ar ko dzīvē ir paveicies. Visu mūžu bijis strādīgs, gādājis par ģimeni. Jūtos lutināta, dzīvē nav bijis slikti, lai arī nācies smagi strādāt. Ja bērniem viss ir labi un pašiem arī, tad tas ir galvenais, kas jānovērtē,» pārliecināta Iulita Stumbre.

Iepazīti dažādi arodi
Pēc vidusskolas beigšanas Iulita ceļu uz īsto nodarbošanos gājusi, iepazīstot darbu dažādos arodos. Sākusi ar kurinātājas pienākumiem Dāviņu skolā, pēc tam izmēģinājusi strādāt skaitļošanas stacijā un konservu ražošanas cehā, taču šie darbi nav saistījuši uz ilgu laiku.

Pavisam cita lieta bija konduktores (red. – biļešu kasiere sabiedriskajā autobusā) darbs ATU-28, ko jubilāre atceras ar patiku. Tas interesantākais bijis ceļš ar pastāvīgi mainīgo apkārtnes ainavu, vērotu pa autobusa logu. Vēlāk strādājusi par biļešu kasieri arī autoostā. Iulita izstāstīja kādu anekdoti no dzīves, ko noklausījusies pasažieru sarunā autobusā. Pie Iecavas putnu fabrikas iekāpis kāds vīrs ar lielu olu iepakojuma «grēdu» rokās. Kāda cita pasažiere sacījusi: «Tev būs jāmaksā bagāžas biļete par savām olām.» «Vai tad man lielākas nekā citiem?» jautājis vīrs.

Kad Patērētāju biedrība izsludinājusi pārdevēju kursus, Iulita ieinteresējusies par pārdevējas profesiju. Ar teicamām sekmēm ieguvusi apliecību un profesiju iepazinusi, strādājot par pārdevēju piena veikalā. Tur varējis labāk nopelnīt, 220 rubļi – tā 80. gados bijusi laba alga. Taču darbs bijis diezgan smags gan fiziski (pārdevējām bija jācilā 40 litru krējuma kannas), gan spriedzes dēļ, ko radīja pastāvīgās pircēju rindas un tukšie veikala plaukti.

Vienmēr pie zemes
Gan padomju laikā, gan vēlāk un arī pašlaik ģimene allaž novērtējusi iespēju gādāt ienākumus, strādājot zemes darbus. Pielāgojoties pārdošanas iespējām, laikiem mainoties, audzētas dažādas kultūras – kāposti, mārrutki, cukurbietes un gurķi. «Kaut kā bija jāizdzīvo,» saka I. Stumbre.

Tagad lauku mājās ir aprūpējams sakņu dārzs ģimenes iztikai, bet lielajā siltumnīcā nu jau 15 gadus Iulita audzē tomātus pārdošanai. «Man patīk darbs ar tomātiem. Kad ir ražas laiks, manas dienas aizrit šādi – nolasu tomātus, tad uz tirgu Bauskā, atkal nolasu, atkal uz tirgu. Pircēji pērk labi, parasti visu iztirgoju,» stāsta Iulita. Pēc viņas sacītā radās iespaids, ka tieši tomātu audzēšana ir jubilāres īstais aicinājums. «Vislabāk jūtos no marta līdz oktobrim, kad ir darbs. Novembrī atpūšos, ziemā gaidu martu, kad atkal varēs sākt rosīties – sēt tomātus,» pauž jubilāre.

Pārdomās par dzīvi un vecumu Iulita atklāj: «Pagaidām nejūtu, ka tuvu 60 gadi. Kad palika 30, tad izraudāju asaras par to, ka kļūstu veca, bet tagad vecums ļoti labs.» Jubilārei ir arī mājas mīlule – bruņurupucīte Čepa, ar kuru kopā dodas no Bauskas uz mājām Lambārtē un atpakaļ. Laukos Čepa izbauda pastaigas zaļā zālītē un ūdens peldes. «Čepai ir tikai desmit gadu, tāpēc man vēl vismaz simt gadu jādzīvo. Kas tad par viņu rūpēsies?» ar optimismu pauž Iulita Stumbre.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Galvenais – lai ģimenei viss labi

Kategorijas