Pa «Geparda» pēdām no Sicīlijas – Vecumniekos

2020. gada 26. jūnijs 00:00

145

Pa «Geparda» pēdām no Sicīlijas – Vecumniekos

Satiekas ar Spekku dzimtas vairākām paaudzēm, kuru devums ierakstīts Latvijas vēsturē

Iespēja ielūkoties notikumos un likteņos, kas saista sicīliešu rakstnieka Džuzepes Tomazi di Lampedūzas romānu «Gepards» ar Latvijas kultūras vēsturē nozīmīgo Spekku dzimtu Vecumniekos, bija ikvienam, kurš apmeklēja sarīkojumu «Viens tulkojums, trīs dzimtas».
To organizēja Dantes Aligjēri biedrības Latvijas nodaļa sadarbībā ar Vecumnieku pagasta novadpētniecības centru.

Vecumnieku tautas namā 16. jūnijā satikās ļaudis, kurus vieno mīlestība pret Itāliju, saista māk-sla un kultūra. Programmas pieteikums bija ieinteresējis vairākus novada iedzīvotājus, kuplā skaitā sarīkojumu apmeklēja Dantes Aligjēri biedrības (DAB) Latvijas nodaļas pārstāvji – pazīstami mākslinieki, itāliešu kultūras mīļotāji, uzņēmēji un sabiedriskie darbinieki. Ieradies bija arī Itālijas Republikas vēstnieks Latvijā Stefāno Taliani de Markio.

Sarīkojums norisinājās trīs daļās. Klātesošo uzmanību piesaistīja Vecumnieku pagasta novadpētniecības centra (iepriekš – muzeja) krājuma glabātājas Ritas Kovalas un bijušās ilggadējās vadītājas Aloidas Baķes sagatavotais materiāls par Spekku dzimtu «Ar dzimtas saknēm Vecumniekos». Stāstījumā «Pa «Geparda» pēdām» bibliogrāfe Ilze Lecinska atklāja romāna tulkotāja Andreja Spekkes un Džuzepes Tomazi di Lampedūzas gaitas Eiropā un Latvijā. Savukārt izstāde «Pa «Geparda» pēdām Sicīlijā» bija DAB Latvijas nodaļas mākslinieku veltījums Džuzepes Tomazi di Lampedūzas romānam «Gepards» un Lukīno Viskonti slavenajai filmai ar tādu pašu nosaukumu.

Īpašu noskaņu radīja muzikālie priekšnesumi čellistes Māras Lagzdiņas un pianistes Renātes Kurtišas izpildījumā.

Izzina divu valstu kultūrpieredzi
«Atskatoties uz Latvijas valsts tapšanas ceļu, nedrīkst aizmirst, ka Itālija bija pirmā, kura atbalstīja Latvijas neatkarības centienus un aicināja arī citas valstis darīt to pašu. Tas pavēra ceļu Latvijas starptautiskai atzīšanai 1921. gadā. Itālijas atbalsts lika pamatus draudzīgai sadarbībai politikas, ekonomikas un kultūras jomā starp Latviju un Itāliju. 1933. gadā Arnoldu Spekki iecēla par Latvijas Republikas sūtni Itālijā ar diplomātiskā pārstāvja pilnvarām arī Grieķijā, Bulgārijā un Albānijā, un viņš pārcēlās uz dzīvi Romā. Pēc gada Latvijā izveidojās Itālijas draugu apvienība (biedrība), kuras vadītāji uzturēja kontaktus ar sūtni Romā. Arnolds Spekke vislabāk jutās itāliešu kultūras darbinieku aprindās un daudz stāstīja par savu skaisto dzimteni. Pēc Latvijas okupācijas viņš atstāja sūtņa amatu un līdz Otrā pasaules kara beigām strādāja par skolotāju, bibliotekāru un tulku Milānā un Romā, kā arī uzrakstīja grāmatu «Latvijas vēsture». Savukārt Arnolda Spekkes dēls Andrejs Spekke jau agri pievērsās literārajai darbībai un publicēja recenzijas par grāmatām, teātra izrādēm un arī savus dzejoļus. Pēc izsūtījuma viņš tulkoja darbus no franču un itāliešu valodas. Džuzepes Tomazi di Lampedūzas romāna «Gepards» tulkojums ir ierindojams starp visskaistākajiem un valodnieciski meistarīgākajiem izdevumiem latviešu grāmatniecībā,» teic māksliniece Raimonda Strode, biedrības pārstāve.

Viņa uzsver, ka reizi mēnesī tiek organizēta tikšanās ar brīnišķīgus iespaidus guvušiem cilvēkiem, norisinās lasījumi par mākslas un sabiedriski nozīmīgām tēmām. Šoreiz Itālijas un Latvijas kultūrpieredze atklāta, uzzinot ko vairāk gan par «Geparda» autoru, gan tulkotāju un dzimtām, kas ar viņiem saistītas.

Vēstnieks – sava veida skolotājs
DAB Latvijas nodaļas mākslinieki un viņu atbalstītāji Vecumnieku novadā ieradās jau priekšpusdienā, lai dotos ekskursijā uz Valli, Bārbeli un Skaistkalni. Viesiem bija iespēja Vecumniekos apskatīt piemiņas akmeni vietā, kur bijusi Vecmuižas pirmā pamatskola, un Sarkano skolu, kur bērnību pavadījis Arnolds Spekke. A. Baķe ciemiņus aizveda arī līdz Spekku – Arnolda un viņa dzīvesbiedres Aleksandras – atdusas vietai kapsētā pie baznīcas, kur 2007. gadā abu pīšļi pārapbedīti. Pēc īsas vizītes Mūzikas un mākslas skolā bija laiks doties uz sarīkojumu tautas namā.

Sanākušos uzrunāja Guntis Kalniņš, Vecumnieku novada domes priekšsēdētājs. Viņš atzīmēja, ka apkaimē nav daudz personību, kas ierakstījušas savu vārdu valsts un novada vēsturē, taču pamatots iemesls ir lepoties ar novadnieku Arnoldu Spekki, kurš Latviju izdaudzinājis tālu pasaulē.

Ar savas asistentes un tulces Ievas Baltužes starpniecību pie klātesošajiem vērsās Itālijas Republikas vēstnieks Latvijā Stefāno Taliani de Markio. Viņš pateicās par sirsnīgo uzņemšanu un diplomāta Arnolda Spekkes piemiņas un atstāto pēdu saglabāšanu novadā. Lasot Spekkes dziļos un izsvērtos ziņojumus un ņemot vērā politisko režīmu, kas tolaik valdīja, vēstnieks secinājis, ka diplomāts daudz darījis, lai stiprinātu Latvijas un Itālijas sadarbību, lai aizstāvētu Latviju un blakus esošās valstis no «kāda liela un draudīga kaimiņa». «Spekke mums ir nozīmīgs tāpēc, ka palīdzēja ārvalstīs popularizēt itāliešu valodu un kultūru. Vēstnieks ir sava veida skolotājs, un es ceru, ka turpināšu šo tradīciju un stiprināšu Latvijas un Itālijas draudzību,» pauda Stefāno Taliani de Markio. Viņš atklāja, ka šī esot pirmā reize, kad devies ārpus Rīgas, «jo vēstniekam jāzina visa Latvija, arī novadi». Augstais viesis pauda apņēmību veicināt draudzību pašvaldību līmenī un likt lietā diplomātiskos sakarus, lai papildinātu un izveidotu ekspozīciju par Spekki Vecumnieku pagasta novadpētniecības centrā.

Apgāda «Jumava» valdes priekšsēdētājs, DAB Latvijas nodaļas prezidents Juris Visockis atzina, ka ir patīkami būt Vecumniekos, vietā, «kur Latvija un Itālija tikusies», tāpat ir nozīmīgi izpētīt patiesības, kas saista abas valstis, un viena no tām ir «Gepards».

Politikā «ievelk» Virza
Saistošs bija A. Baķes stāstījums par Spekku dzimtas trim paaudzēm. Tajā izgaismojās atziņa, ka arī no maza pagasta, novada un valsts izaug lieli un slaveni ļaudis, kas ieraksta Vecumnieku vārdu Latvijas, Eiropas un pasaules vēsturē. Tāds bijis Spekku dzimtas zināmākais pārstāvis Arnolds Spekke (1887–1972) – latviešu filologs, vēsturnieks, diplomāts. Arī viņa dēls Andrejs Spekke atstājis nozīmīgu devumu Latvijas un Itālijas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā, 1964. gadā latviski pārtulkojot sicīliešu rakstnieka Džuzepes Tomazi di Lampedūzas romānu «Gepards». Savukārt Arnolda tēvs – arī Andrejs, bet Speķis, kura pēcnācēju uzvārds vēlāk vāciskots un burts «ķ» aizstāts ar diviem «k», – bijis 1889. gadā atvērtās tautā par Sarkano skolu sauktās Vecmuižas pamatskolas dibinātājs un pārzinis.

Zīmīgi, ka tēva pēdās gājis arī Andreja un Dorotejas Speķu jaunākais bērns Arnolds Spekke, kurš pēc studijām Maskavas Ķeizariskajā universitātē 1919. gadā nodibināja Liepājas reālģimnāziju, bet gadu vēlāk – Rīgas 1. valsts ģimnāziju. 1922. gadā viņš pārgājis darbā Latvijas Universitātē, bija pieprasīts lektors arī ārvalstīs, pārvaldīja desmit valodas.

Politikā savu radinieku Arnoldu Spekki «ievilcis» dzejnieks Edvarts Virza – sievas, atzītās pianistes Aleksandras Stērstes māsas Elzas Stērstes vīrs. 30. gadu sākumā veiksmīgi attīstījās Latvijas un Itālijas sadarbība, un 1933. gadā Arnolds sāka diplomāta karjeru, Romā nostrādājot līdz 1940. gadam, kad tiek zaudēta Latvijas neatkarība. 1954. gadā viņš nonāca diplomātiskajā dienestā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Vašingtonā.

«Arnolds Spekke vienmēr akcentējis mazo tautu nozīmi pasaules tautu vēsturē, jo viņu jau bērnībā kaitinājusi «lielvalstisko vēsturnieku nicīgā vai vismaz nevīžīgā nostāja pret tā saucamajām mazajām tautām, parasti viņu uzvarētām»,» izcilās personības skatījumu atklāj A. Baķe. Viņa uzsver, ka Arnolds Spekke no mazās Latvijas ierindots starp pasaulē nozīmīgām personībām un to nenoliedzami veicinājusi viņa nemitīgā izglītošanās un zinātkāre, spēja būt patiesam un godīgam, pastāvīgais darbs ar sevi, pacietība, izturība un citi raksturlielumi.

Arnoldam un Aleksandrai Spekkēm bija divi bērni – tulkotājs Andrejs Spekke (1915–1984) un gleznotāja Vija Spekke da Sako (1922–2006).

Gudri un raksturā rūdīti
Pētnieces Ilzes Lecinskas stāstījums ļāva iepazīt Arnolda Spekkes dēla, romāna «Gepards» tulkotāja Andreja Spekkes personību un likteni, jo par viņu neviens nav rakstījis. Notikumi un piedzīvotais nav tikai fakti literāta biogrāfijā; tie skar daudzus latviešu inteliģences pārstāvjus un ir sava veida laikmeta raksturojums.

«Pārdomājot viņa dzīvi, nāk prātā padomjlaika atjautības uzdevums. Cik augstskolas vajadzētu beigt izcili inteliģentam cilvēkam? Atbilde – trīs. Jā, ar noteikumu, ka vienu beidzis vecaistēvs, otru – tēvs, bet trešo tu pats. Tas attiecināms uz Andreja Spekkes dzīves ceļu, jo ar viņa tēva biogrāfiju viss ir pateikts,» sacīja lektore.

Likumsakarīgi, ka nākamais tulkotājs mācījies Rīgas Franču licejā. Kad tēvs kļuva par diplomātu un ģimene pārcēlās uz Romu, viņš bija pilngadīgs un palika Rīgā, jo izvēlējās Latvijas Universitātē studēt tautsaimniecību. Skarbus likteņa pavērsienus atnesa laiks, kad Latvija tika okupēta, Otrais pasaules karš un čekas modri uzraudzītais «mierlaika» periods.
19. latviešu divīzijā Andreja Spekkes uzticamākais draugs bija dzejnieks Andrejs Eglītis. Viņš savās atmiņās rakstīja, ka Andrejs kara gaitas pārdzīvojis ar lielu mugursomu un tajā bijis tēva Arnolda Spekkes grāmatas «Latvijas vēsture» manuskripts, ko esot ņēmis līdzi arī izsūtījumā. Viņš deportēts divas reizes, un «tikai mazliet trūcis», lai izsūtītu trešo reizi, jo bija paredzēts Andreju arestēt arī 1983. gadā. Pēc atgriešanās no izsūtījuma gan tulkojis, gan strādājis vienkāršus darbus.

Atklājot Andreja Spekkes dzīves dažādās epizodes, I. Lecinska uzsvēra, ka Spekkes un Stērstes visas peripetijas, kas šīs dzimtas skārušas, varējuši pārdzīvot, jo ļoti turējušies kopā un bijuši gudri un raksturā rūdīti.
Stāstītāja ironizē – lai juceklis ar Spekkēm būtu vēl lielāks, Andrejs savu dēlu nosauca par… Andreju. Zēns uzauga ASV, izskolojās par vēsturnieku un strādāja raidorganizācijā «Amerikas balss», viņu stingrībā un mīlestībā uzaudzināja vecaistēvs Arnolds Spekke. Savukārt šim Andrejam ir dēls Andrejs Arnolds un meita Aleksandra, kuri dzīvo ASV.

Saistība ar Rīgu un Stāmerienu
Andrejs Spekke Latvijas Valsts izdevniecības uzdevumā dažādu autoru darbus tulkojis no 1958. līdz 1970. gadam. Klātesošajiem bija reta iespēja pārcilāt šīs grāmatas, jo darbi nav pieejami.
Par «Geparda» autora Džuzepes Tomazi di Lampedūzas (1896–1957) dzīvi un saistību ar Latviju ir gana plaša informācija, tāpēc pētniece atklāja interesantākās epizodes.

Starp rakstnieku un viņa slepus Rīgā 1932. gadā apņemto sievu – vācbaltiešu izcelsmes baronesi no Stāmerienas (Gulbenes novads) Aleksandru Alisi fon Volfu – visu mūžu stāvējusi Džuzepes māte – skaista, izglītota un valdonīga. Viņa savu vienīgo dēlu mīlējusi pastiprināti, un psihoanalītiķe Aleksandra tajā saskatījusi pat zināmu patoloģiju. Pat par precībām 36 gadus vecais Džuzepe mātei neuzdrošinājās stāstīt, lai gan izredzēto pazinis jau septiņus gadus. Laulības bija jāmaskē ar «paceļošanu pa Eiropu».

Daļēji autobiogrāfiskajā romānā liela vērība pievērsta priekšmetiskajai pasaulei, dzimtas ģerbonim, kurā atainots dejojošs gepards. Džuzepe dzimis Sicīlijā, Palermo, ļoti bagātā un ietekmīgā ģimenē, pēc tēva nāves mantojis firsta titulu, tāpēc savā mūžā nebija strādājis nevienu dienu. Savu vienīgo romānu senās sicīliešu aristokrātu dzimtas pārstāvis sācis rakstīt, būdams krietni pāri pusmūžam, valdonīgās sievas Aleksandras mudināts. I. Lecinska pieļauj, ka, iespējams, šī daiļdarba nebūtu, ja autora dzīvesbiedre neuzstātu pie tā strādāt. Spožais darbs tapa divu gadu laikā, kad Džuzepi jau bija skāris plaušu vēzis.

Lai gan romāns nav rakstīts Stāmerienā, daļa ieceres tomēr tur iznēsāta, pieļauj pētniece, jo Džuzepe mēdzis uzturēties sievas īpašumā. Sarīkojuma apmeklētājiem bija iespēja aplūkot Stāmerienā 1927. gada beigās tapušu fotogrāfiju, kurā saskatāms, ka topošajam rakstniekam rokās ir dūraiņi ar tipisku latviešu vilnas cimdu kompozīciju. Lasot «Gepardu» un zinot autora saistību ar Rīgu un Stāmerienu, protams, ir vēlme starp rindiņām rast kādu atspulgu par Latvijā pavadīto laiku. I. Lecinska to saskatījusi Salinas prinča, kas ir autora vecvectēva prototips, prātojumā par Panteleonu pils griestu gleznojumu, kura «zeltījums ir bāls kā ziemeļu zemēs meiteņu mati», ko autors, domājams, novērojis Stāmerienā. Vai tā bijis vai ne, nav zināms, taču svarīgākais, ka ar šo vietu saistīts Džuzepe Tomazi di Lampedūza – rakstnieks, kuru zina visā pasaulē.

Mūžu mūžos jābūt lepniem
Pirms izstādes atvēršanas DAB Latvijas nodaļas pārstāve Raimonda Strode pateicās visiem, kuri šo dienu vērtuši par svētkiem. «Esam apreibuši no Latvijas skaistuma, cilvēku mīlestības un izcilām personībām, kas pratušas savu valsti mīlēt, cienīt, godāt un par to pastāvēt ar augstu paceltu galvu. Tāds bija Arnolds Spekke, un Vecumnieku ļaudīm par to mūžu mūžos ir jābūt lepniem. Savukārt Dantes Aligjēri biedrība lepojas ar to, ka viņš ar savu stāju un zemes mīlestību bija Latvijas sūtnis Itālijā,» pauda māksliniece.

Viņa pievērsās sarīkojuma «varonim» – «Gepardam», kas Latvijā pieredzējis jau četrus izdevumus. Ikviens varēja iegādāties par intelektuālu bestselleru dēvēto daiļdarbu, kas 2017. gadā atkārtoti nācis klajā apgādā «Jumava», un saņemt DAB mākslinieku autogrāfus. Romāna noformējumā izmantotas Laines Kainaizes, Dzintara Adieņa, Sarmītes Caunes, Raimondas Strodes, Mairas Veisbārdes ilustrācijas un Jāņa Strupuļa veidotas medaļas attēls, un visi šie mākslinieki bija sastopami Vecumniekos. Ekspozīcijā ir arī citu autoru darbi, kurus iedvesmojusi «Geparda» tēma, – Alekseja Naumova, Lienes Ūlandes, Andra Bērziņa, Vijas Dzintares un Laumas Palmbahas. Izstāde tautas nama mazajā zālē būs apskatāma līdz 30. septembrim.

Par «Geparda» pēdām savā dzīvē pastāstīja gleznotājs, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Aleksejs Naumovs. Taču vispirms viņš pateicās A. Baķei un I. Lecinskai par interesanto stāstījumu, kas ļāvis uzzināt daudz iepriekš nedzirdēta. Mākslinieks dalījās atmiņās par braucienu uz Palermo, kur pirms pāris gadiem kopā ar studentiem apmeklējis zinātnisku konferenci, kas veltīta rakstnieka Džuzepes Tomazi di Lampedūzas un viņa sievas, Itālijas psihoanalīzes asociācijas dibinātājas Aleksandras Alises fon Volfas profesionālajai darbībai. Studenti bija izpētījuši vietas, kur «Geparda» autors staigājis, kafejnīcas, kur viņš mēdzis uzkavēties un ļāvies bohēmai; šie objekti atspoguļoti gleznās. «Interesanti, ka di Lampedūza ar sievu pārsvarā sazinājās, rakstot viens otram vēstules. Tas tāpēc, ka viņa vakaros agri gāja gulēt, savukārt rakstnieks pie miera devās agri no rīta,» atklāj A. Naumovs. Arī viņš Palermo ļāvies radošām izpausmēm. Viens tur tapušais lielformāta darbs pašlaik atrodas izstādē ASV, Čikāgā.

Latvieši – Dieva nezāles
Māksliniece Laine Kainaize ir izlasījusi grāmatu «Gepards», noskatījusies filmu un «kā tūriste izskrējusi cauri Itālijai, Sicīliju ieskaitot». «Literārais darbs ir ļoti gudrs un dziļš, grūti noticēt, ka tas ir autora pirmais un vienīgais romāns,» viņa sacīja. «Lasījumi bija brīnišķīgi, izstādē varēju iepazīt kolēģu interpretēto «Gepardu», bet ekskursijā pa Vecumnieku novadu atklāju, kauns atzīties, ka Valle atrodas šaipusē. Latvija ir vienreizēja, turklāt, ja parokas zemslānī un uzzina ko jaunu, ir pavisam interesanti.»

Latvijas un sabiedrības inteliģences pārstāves Ingrīdas Meierovicas dzimta nāk no Valles puses, savukārt mātes senči dzīvojuši Stelpes un Bārbeles apkaimē. Viņai sarīkojums šķitis «ārkārtīgi interesants», jo personības, par kurām runāja, ir vairāk vai mazāk pazīstamas – gan Stērstu, gan Spekku dzimta. Viņa beidzot apjautusi visu Spekku paaudžu sakarību, ko nezinātājam nav viegli atšķetināt. Dzīvojot Vašingtonā, pazinusi Andreju Spekki, kurš bija sūtņa Arnolda Spekkes mazdēls, taču viņa domājusi, ka tas ir diplomāta dēls. I. Meierovica uzsvēra, ka viņu vienmēr fascinējusi apziņa, cik spēcīgi, izglītoti, zinoši un atvērti ir mazās Latvijas ļaudis, ko apliecina Čakstu, Spekku, Stērstu un citu dzimtu ievērojamākie pārstāvji. Viņa teic: «Tas ir apbrīnojami, ņemot vērā mūsu valsts vēsturi un piedzīvotos notikumus! Trāpīgi reiz sacījis Andrejs Eglītis, ka mēs, latvieši, esam Dieva nezāles, ko īsti nevar ne izravēt, ne iznīcināt.»

Uzziņai

Itālijas draugu apvienība (biedrība) Latvijā bija izveidota jau 1934. gadā un aktīvi darbojās līdz 1940. gadam. To ilgus gadus vadīja vēsturnieks Kārlis Straubergs, kurš bija lielā draudzībā ar Arnoldu Spekki. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas latviešu kultūras inteliģence vēlējās apvienot tos, kurus interesēja kultūras sadarbības iespējas ar Itāliju. 1995. gadā kinorežisore Laima Žurgina ar domubiedriem atjaunoja biedrību kā Dantes Aligjēri biedrības (DAB) Latvijas nodaļu.

DAB Latvijā pašlaik apvieno vairāk nekā 50 itāliešu kultūras mīļotājus, speciālistus, māksliniekus un interesentus, ar savu darbību sekmējot sabiedrības interesi par Itālijas kultūru, Itālijas un Latvijas sadarbības formām, kultūrpieredzes apmaiņu un perspektīvām.

DAB 2005. gadā nodibināja un jau desmit reizes ir pasniegusi «Gada Lielo balvu» izcilām personībām Latvijā un Itālijā, kas devušas vislielāko personisko ieguldījumu un ar savu darbību sekmējušas Latvijas–Itālijas kultūras sakaru stiprināšanu.

Biedrība sadarbojas ar Itālijas vēstniecību Latvijā un katru gadu organizē izstādes un konferences Itāliešu valodas nedēļas pasaulē kultūras programmas ietvaros.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pa «Geparda» pēdām no Sicīlijas – Vecumniekos

Kategorijas