Lauksaimniecība – gan darbs, gan dzīvesveids

2020. gada 26. jūnijs 00:00

872

Lauksaimniecība – gan darbs, gan dzīvesveids

65. dzimšanas dienu atzīmējis Ilgvars Markevičs Gailīšu pagastā

Jubilāram vasarā brīvu brīžu maz, jo ģimenes prioritāte zemnieku saimniecībā allaž ir saistīta ar neatliekamajiem darbiem lauksaimniecībā. «Bauskas Dzīve» ar Ilgvaru sarunājās karstā vasaras dienā, kad lielās tveices dēļ darbi uz lauka jāpārtrauc.

Bērnībā sabiedrotā – vecmāmiņa
Ilgvars dzimis Ludzā, taču kopš divu gadu vecuma uzaudzis un skolojies Zemgalē. Arī mūža darbs lauksaimniecībā ieguldīts šeit – Bauskas apkaimē. Vecāki bijuši piensaimnieki – vadījuši pienotavas. Kad vecāki pārcelti darbā uz Jaunsvirlauku, zēns agros bērnības un pirmos četrus skolas gadus dzīvojis pie vecmāmiņas tagadējā Īslīces pagastā. Viņa arī bijusi galvenā sabiedrotā agrajā bērnībā, visur ņēmusi līdzi.

Vēl šodien Ilgvaram esot spēkā vecmāmiņas mācītais, ka «šķīvis jā-izēd tukšs, uzliec tik, cik vari apēst».
No savas tantes un onkuļa bērnībā guvis interesi par akordeona spēli, ko vēlāk izkopis pašmācības ceļā un muzicējis arī skolas orķestrī. «Pie laba garastāvokļa varu uzspēlēt arī tagad,» teic jubilārs. Lauku zēnam īpaši notikumi bijušas ciemošanās pie onkuļa Rīgā, tad vests arī uz Zooloģisko dārzu.

Līdz 4. klasei mācījies Bauskas 1. vidusskolā, par toreizējo skolēnu pats saka: «Nekāds teicamnieks nebiju, puikām vairāk patika braukāt ar riteņiem un dauzīties.» Taču, kad nākamos četrus pamatskolas gadus mācības turpinājis Vircavas vidusskolā, sekmes bijušas labas. Jubilārs secina, ka Bauskas vidusskolā valdījušas augstākas prasības un vairāk bija jāpiepūlas, lai tiktu pie augstām atzīmēm.

Tīkamā «ņemšanās ar dzelžiem»
Kad vecāki zēnu paņēma pie sevis, kopā ar māsu Ingrīdu Ilgvars uzauga «Jačūnās», toreizējā Jelgavas rajonā, kur vecāki strādāja pienotavā. Ģimenei bijusi piemājas saimniecība, kur darbs allaž atradies arī bērniem. Vasarās, kad gribējies baudīt brīvību, vispirms nācies paveikt uzdoto. Ilgvars atcerējās – pirms uzlēkt uz riteņa un aizbraukt pie draugiem uzspēlēt bumbu vai «paslēpes», vajadzējis ar stumjamo rokas arkliņu izstumt vagas biešu laukā.

Vircavas vidusskola atradusies 12 km no mājām. No rīta parasti uz skolu braukuši ar autobusu, bet puteņiem bagātajās ziemās ne reizi vien nācies mājup doties kājām. Tā kā mājupceļš veikts, ejot bariņā un dauzoties, tas nemaz tik garš nav šķitis. Skolā Ilgvars iesaistījies dejošanā un dziedājis ansamblī, patikusi matemātika, fizika un darbmācība. Kopš pamatskolas laikiem aizrāvusi «ņemšanās ar dzelžiem». Kad mācījies 8. klasē, jau braukājis ar tēva motociklu, tautā sauktu «āzītis».

Izravē no abiem galiem
Pēc pamatskolas beigšanas 1971. gadā Ilgvars iestājās Saulaines sovhoztehnikumā mācībām jaunatvērtajā automehāniķu specialitātē. Pirms apgūt mehāniķa arodu, bijis jāiepazīst darbs lauksaimniecībā dažādos veidos – vajadzēja skaldīt malku, pārdzīt lopus un ravēt bietes «bezgalīgi» garajās vagās. Reiz puiši izdomājuši, kā padarīt biešu vagas īsākas: «Izravējām no abiem galiem, vidu atstājot nekaplētu,» atklāja jubilārs. Taču brigadieris aizsoļojis palūkoties, kā ravēts vagu vidusdaļā… Bijis vien jāpadara darbs, kā nākas. Bet tagad Ilgvars saka: «Visa mana dzīve ir lauksaimniecība.»

Jubilārs pieder pie tehnikuma audzēkņu paaudzes, kas mitinājušies tagad brūkošās Kaucmindes muižas pakavveida ēkā. «Tur bija laba dzīvošana, dažkārt gan bija jābēg no stingrās komandantes,» stāsta Ilgvars. Arī tehnikumā nodevies muzicēšanai – orķestrī spēlējis elektriskos taustiņinstrumentus. Taču lielo interesi par motociklu nekas neaizstājis. Motocikla vadītāja tiesības varēja iegūt no 16 gadu vecuma, un tēvs sacījis: «Ja nokārtosi eksāmenu un tiksi pie tiesībām, būs tev «Jawa».» «Jawa» puišiem bija prestiža lieta. Ilgvars pirmais no kursa ieguvis kāroto moci. Taču drīz vien arī līdzbiedri tikuši pie spēkratiem, un motociklistu «zvaigžņu» braucieni pa Latviju varēja sākties. Pašam bijis kāds solo paraugdemonstrējums – izrādot savas prasmes, uzbraucis pa kāpnēm pie tehnikuma ieejas. Taču apbalvojums nav sekojis; motocikla vadītāja apliecība uz mēnesi iegūlusi direktora seifā, bet audzēknim viņš sacījis: «Tagad tev laiks padomāt, kur var braukt, kur nē!»

Par tehnikuma laiku Ilgvars teic: «Šķiet, ka bijām velna pilni puikas.» Taču bijusī mācību daļas pārzine Aloida Baķe par pirmo mehāniķu izlaiduma kursu reiz sacījusi: «Jūs bijāt visforšākie zēni.»

«Ja saliksi, varēsi braukt»
Saņēmis tehniķa - mehāniķa diplomu 1974. gadā, Ilgvars nosūtīts darbā uz Iecavas kolhozu, kas palika arī vienīgā darbavieta līdz kopsaimniekošanas sabrukuma laikam. Sākumā dabūjis kārtīgi «izbaudīt» ņemšanos ar dzelžiem – bijis jāatdzīvina galīgi sabrucis auto. «Bobiks» vairāk gan atgādinājis detaļu kaudzi, bet motivācijai sacītais: «Ja saliksi, pats varēsi ar to braukt,» iedvesmojis. To paveicis, kopā ar «Bobiku» vēlāk braukuši pat pāri Latvijas robežām.

Vēlāk Ilgvars «uzdienējis» par kolhoza priekšsēdētāja šoferi. Astoņus gadus pieskatījis saimniecības glaunākos braucamos – jauno «Bobiku» VAZ 4696 un šefa parādes auto «Volga» GAZ 24, vizinājis leģendāro priekšsēdētāju un Sociālistiskā darba varoni Aleksandru Riekstiņu. «Volgai» bijis īpašs numurs, kas ļāvis neievērot dažādus satiksmes ierobežojumus. «Strādājot par šefa šoferi, esmu dzīvojis līdzās tā laika rajonā valdošajai elitei, daudz par to zināju,» par privileģētā šofera dzīvi atklāja Ilgvars. Toreiz priekšnieki uz saietiem ne vienmēr ņēmuši līdzi šoferus – paši dzēruši, paši braukuši. Jubilārs atceras kādu šefa padomu: «Pirms dzer, apēd kārtīgu sviestmaizi, tad var labāk turēt alkoholu.» Bet, nopietni runājot, jubilārs atzina: «Esot līdzās Riekstiņam, daudz no viņa mācījos, kā saimniekot. Tas noderēja, veidojot savu zemnieku saimniecību.»

Pēdējos gadus kopsaimniecībā Ilgvars strādājis par iecirkņa mehāniķi.

Sava zeme – tā ir liela vērtība
Ilgvars jaunībā darbojies kolhoza komjaunatnes organizācijā. Tur arī saticis Skaidrīti, ar kuru tagad nosvinētas jau rubīna kāzas. Jubilārs ir pateicīgs sievai par izturību kopdzīvē ar viņa «dvīņa» raksturu, par kopīgi pieņemto lēmumu veidot savu lauku saimniecību, par sūro darbu – pēc sekretāres darba ķerties pie sešu govju slaukšanas. Viņai padodas arīdzan gardākais kakao krēms ar dzērveņu mērcīti.

Ģimenē izloloti divi bērni – Baiba un Jānis, bet tagad bagāti ar četriem mazbērniem – Armīnu, Tomasu, Keitu un Luīzi. Meita ar ģimeni jau desmit gadus dzīvo Anglijā, un satikšanās iznāk reti. Šogad plānotā atbraukšana uz Latviju izpalikusi. Dēls ar ģimeni dzīvo Bauskas novadā un strādā vecāku zemnieku saimniecībā, par ko Ilgvars ir ļoti gandarīts. «Tas man ir liels mierinājums. Neesmu velti plēsies trīsdesmit gadu garumā, un ceru – iesākto darbu būs, kam atstāt. Sava zeme – tā ir liela vērtība; tautai ēst vajadzēs vienmēr, vai ir vīrusi vai nav,» pauda zemnieks.

Ģimenes mantojums
Kad dzīvesbiedre Skaidrīte atguva zemes īpašumu Gailīšu pagastā, nolēmuši dibināt savu saimniecību «Kalna-Cepļi», kurai nākamgad atzīmējami jau 30 gadi. Mantoto zemi 16 hektāru platībā atguvuši pakāpeniski trīs gadu laikā. Sākumā turētas govis un audzētas cukurbietes; tagad savā un nomātā zemē 180 hektāros audzē labību. «Ja gribi saimniekot tikai ar ģimenes darbaspēku, nevajag 300 vai vairāk hektāru, jo tad bez papildu strādniekiem neiztikt. Kolhozā es jau biju, tagad gribu tikai savu,» pauda zemnieks
.
Ģimene dzīvo dzimtas simtgadīgajās mājās, kuras sievasmāte Ārija padomju laikā nosargājusi no nošķūrēšanas meliorācijai, nepakļaujoties lielsaimniecības vēlmei paplašināt savus laukus. Par to Ilgvars stāstīja ar lielu cieņu; Ārijai viņš pateicas arī par siltajām adītajām zeķēm.

«Lauksaimniecība – tas ir interesants, veselīgs darbs un dzīvesveids,» pārliecināts jubilārs.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Lauksaimniecība – gan darbs, gan dzīvesveids

Kategorijas