Dienvidu vēja ceļa jūtīs

2020. gada 19. jūnijs 00:00

Gaismas ceļš apkārt Latvijai vijas arī caur Vecumnieku, Bauskas un Rundāles novadu

Biedrības «1836» šī gada aktivitāte ir Gaismas ceļa skrējiens apkārt Latvijai, kura gaitā ar nestajām lāpām iededz ugunskurus dažādās vietās pie valsts robežas. Skrējiena finišs paredzēts 20. jūnija novakarē Kolkas ragā, bet 17. jūnija pēcpusdienā un naktī skrējiens veda cauri mūsu novadiem.

Skrējiens sākās 16. jūnijā Krāslavā. Divas komandas paņēma savas gaismas lāpas un devās pretējos virzienos. Komandām attiecīgi piešķīra nosaukumus kā vējiem – «Ziemeļaustrenis» un «Dienvidrietenis», un mūspusē ieradās Dienvidrieteņa komandas.

Laba vieta
Vispirms maršruts 17. jūnija pēcpusdienā šķērsoja Kurmenes pagastu, kur skrējējus pie Kurmenes ciema centrālā ceļu krustojuma sagaidīja Kurmenes pagasta pārvaldes vadītājs Jānis Sils un tautas nama vadītāja Sarmīte Ķīse, un vēl virkne interesentu. Jau labu laiku pirms skrējēju ierašanās turpat iesildījās uzņēmuma «Metrum» komandas pārstāvji. Šeit dalībnieki ir no Rīgas un Jelgavas. Jautāti par šādas aktivitātes izvēli, visi rāda uz Eduardu Pāķi – aktīvu dažādu skrējienu dalībnieku, kas sakūdījis savus biedrus uz šādu pasākumu.
Izrādās, ka uzreiz pēc tam, kad šo iniciatīvu izsludināja internetā, gandrīz visi skriešanas posmi bijuši aizņemti. «Sākumā bija kāds pieteicies uz Kurmenes posmu, un skatījāmies, ka brīvās vietas varētu būt kaut kur pie Krievijas robežas vai Saldus. Bet tad Kurmenes posms atbrīvojās un mēs izvēlējāmies šeit skriet – ļoti laba vieta, tuvu dzīvesvietai. Turklāt vide ir ļoti skaista,» saka komandas kapteinis E. Pāķis.

«Priecājamies par uzņēmīgiem cilvēkiem un jautrām tradīcijām,» saka Gaismas ceļa dalībnieku sagaidītāja Sarmīte Ķīse.

Saule dara savu
Skrējēji ieradās nedaudz negaidīti – nevis pa ceļu gar veikalu, bet gan no upes puses. Viņiem līdzi vairāki vietējie, arī bērni. Tomēr uzreiz pēc finiša kļuva pamanāms, ka problēmas rada augstā gaisa temperatūra, – lāpas nesējs Mārtiņš Ēķis no Ikšķiles ar lāpu paguva iekurt ugunskuru un pēc pāris minūtēm lūdza palīdzību, jo reiba galva.

«Jūtos gandrīz dzīvs. Vēl īsti nevaru saprast, kas un kā notiek, bet drīz būs labi. Karstais laiks tomēr atstāj savu iespaidu,» vēlāk «Bauskas Dzīvei» stāstīja M. Ēķis. Vēl pēc brīža viņš atzina, ka problēma nav bijusi pat lāpa, kas nesverot daudz, bet gan tieši lielais karstums. «Skrienu rogaininga sacensībās – tur ir garas distances, šogad skrēju 12 stundas pavasarī, kad gaisa temperatūra ir ap nulli. Pa purviem un mežiem. Iesaku visiem, jo tas ir ideālākais sporta veids, lai iepazītu savu Latviju un iemācītos sacensties pašam ar sevi,» teic skrējējs. Viņa padoms nākamajai komandai – esot jāskrien lēnāk, nevajag pārvērtēt savus spēkus. Un galvenais – kad paņem lāpu, nevajag ļauties emocionālajam pacēlumam un uzreiz sākt skrējienu ātrā tempā.

Kopā ar Mārtiņu skrēja Gints Eglītis un Māris Sperga no Salaspils un baušķenieks Jānis Eimuss. «Rīgā skrienam maratonu, piedalāmies «Stirnu buka» sacensībās. Parasti skrienam no rīta vai vakarā, bet pa dienas vidu tādā saulē bija grūti,» atzīst salaspilieši. Tomēr dalību Gaismas ceļa stafetē viņi nenožēlo. «Ir gandarījums, ka tas paveikts. Tas bija tā vērts. Dabas skaistums pie pašas robežas ir neaprakstāms,» saka vīri no Salaspils.

Vēlējums Latvijai
Skaistkalnē visus sagaidīja pagasta pārvaldes vadītāja Ineta Skustā – ar kvasu, ūdeni, sieru, pīrāgiem un mazām dāvanām. Viņa arī izrādīja sanākušajiem mazo brīnumu – pie pagastmājas pagājušajā gadā Baltu dienās kurināts ugunskurs, kurā mesti graudi. Ugunskurs izdedzis, ziema pagājusi, un no graudiem izaugušas lielas vārpas, kuras, pļaujot zālienu, atstātas. Rudenī vākšot ražu.
Skaistkalnē distanci turpināja sportot gribētāji no Brunavas un Jaunsaules. Brunavietis Jēkabs Nākums pastāstīja, ka vienu no šī skrējiena organizatoriem Dinu Vecānu iepazinuši jau 2017. gadā, kad viņš veicis skrējienu apkārt Latvijai, un kopš tā laika regulāri seko līdzi biedrības aktivitātēm. Savukārt komandas kapteinis jaunajā posmā bija jaunsaulietis Kaspars Sausais. Aktīvi iesaistījās arī Jāņa un Baibas Vackaru ģimene – gan skrēja, gan dalīja dalībniekiem ūdeni.

Skrējēji bija piestājuši pie 2018. gadā Skaistkalnē ieraktā Leišmalītes ceļa staba ar akmens svārstu, tika iekustināts akmens un teikti trīs vēlējumi. Jāņa Vackara vēlējums Latvijai tapa pēc brīža. «Ko lai novēl Latvijai?» viņš skaļi noteica un pēc brīža iekustināja svārstu, sakot: «Mazāk ierēdņu!» Pasākuma dalībnieki novēlējumu uzņēma ar skaļām ovācijām.

Jauni panākumi
Nākamais pieturas punkts aiz Jaunsaules bija Ceraukstes pagasta Viļa Plūdoņa muzejā «Lejeniekos». Mūsu novadu pārstāvji ik pa brīdim pievienojās skrējējiem dažādos posmos. Skaistkalnes posmu līdz Jaunsaulei veica Raitis Ābelnieks, bet tālāk devās Deniss Macevičs, kurš skrēja līdz pat Bauskai. «Tas man ir personiskais rekords. Vairāk par desmit kilometriem neesmu skrējis, bet nu jau 15 kilometri, un vēl līdz Bauskai skriešu,» paveikto «Lejeniekos» vērtēja D. Macevičs.

Bauskā uz noteiktu posmu plānoja pievienoties arī baušķenieki Māris un Zane. «Ik pa brīdim paskrienam. Piedalījāmies arī pirms trim gadiem, kad skrēja Dins Vecāns. Ir nostalģija pēc tiem laikiem,» sacīja Māris.

Muzejā sagaidīja gan dziedātāji, gan Bauskas novada pašvaldības vadība. «Dziedāsim, ugunskuru kursim, jūs mācīsim dziedāt, sauksim līdzi dziedāt. Ja nemācēs, iemācīsim,» tā par sagaidīšanas programmu stāstīja folkloras kopa «Laukam pāri». Pēc ārkārtas stāvokļa folkloristi bija priecīgi par to, ka var sanākt atkal kopā. Tagad esot sajūta, ka viss atkal «uz sliedēm».

Skrienot odi nekož
Posms no Jaunsaules līdz «Lejeniekiem» un pēc tam līdz Saulainei bija īpašs ar to, ka abus posmus veica viena komanda – orientēšanās klubs «Surikāti». Komandas kapteinis Kalvis Silgals pastāstīja, ka pats esot no Rīgas, bet biedri esot no dažādām vietām un viņus vienojot aizraušanās ar skriešanu.

«Divus posmus skriesim tāpēc, ka viens ir par īsu. Uzreiz pieteicāmies uz vienu posmu un lūdzām – ja būs iespēja, ļaut skriet vēl vienu posmu, un šī iespēja radās,» stāsta K. Silgals. Skriet pa Brunavas un Ceraukstes mežiem esot paticis. Gandrīz vai grūtāk esot bijis atpūtas vietā «Lejeniekos», jo koda odi un knišļi. «Skrienot nekož,» smēja K. Silgals.

Pēc vairākām dziesmām muzeja vadītāja Elīna Kūla-Braže izdalīja skrējiena dalībniekiem dāvanas un «Surikāti» turpināja ceļu uz Saulaini. Bet folkloras kopa «Laukam pāri» tikmēr radīja Jāņu svētku noskaņu, dziedot: «Nāc, Jānīti, sētiņā’i ...»

Saulainē lāpu pārņem pusnaktī
Rundāles novada Saulainē, ceļa Bauska–Dobele krustojumā pie Saulaines, tieši pusnaktī starp 17. un 18. jūniju atskrēja lāpneši no «Lejeniekiem» Bauskas novadā. Tumsā sameklēja mazo ugunskura krāvumu, kas bija izrotāts ar jasmīniem, tālab arī skrējēju komentārs bija: «Šis puķu pods mums jāaizdedzina?!» Ugunskurs iekvēlojās nakts tumsā, vēstot par vēl vienu pieturas punktu Latvijas-Lietuvas pierobežas Gaismas ceļā.

Degošo lāpu pārņēma nākamā posma veicējas – aizrautīgas vietējās skrējējas: saulainiete Skaidrīte Šnitka, pilsrundāliete Gita Muceniece un baušķeniece Evita Ozola. Viņām 19 kilometru jāveic pa Rundāles novadu no Saulaines līdz Svitenes centram, skrienot pa zemesceļu maršrutā caur Virsīti. Gita jau iepriekš to posmu izbraukusi un ar ceļmalas māju saimniekiem vienojusies par suņu piesiešanu.

Vidējais temps jāuztur, apmēram kilometru veicot 6,5 minūtēs, skaidro viens no rīkotājiem Dins Vecāns. Viņš arī instruē Gitu, Skaidrīti un Evitu, kā jānes degošā lāpa. Tā jātur pēc iespējas taisni un jāmēģina skrējienā to arī nekratīt, citādi degšķidrums var izšļakstīties. Skrējiens ar apgrūtinājumiem. Bet visas trīs dāmas ir gana pieredzējušas un rūdītas, viņām aiz muguras gan pusmaratoni un maratoni, gan citādi pārbaudījumi. Gita, piemēram, vairākus gadus Rīgas maratonu pieveikusi, Skaidrīte dažādās Latvijas Sporta veterānu savienības sacensībās guvusi medaļas; Evita pērn labus rezultātus guvusi Salaspils pusmaratonā «Noķer vēju!», viņai vienīgajai no trijotnes arī naktsskrējienu pieredze – piedalījusies nakts taku skrējienā «Zilonis tumsā». G. Muceniece visas sapulcējusi kopā šim skrējienam, šādā sastāvā kopā pirmo reizi, iepriekš pārāk labi pazīstamas arī nav bijušas. Gaismas ceļš nes jaunas iespējas. «Zilonim tumsā» ir devīze: «Skrienam, neguļam!»; savukārt Gita un Evita šim nakts skrējienam piemēro savu saukli: «Kamēr bērni un vīri guļ, mēs skrienam!»

Svitenē Gita, Evita un Skaidrīte ieskrēja 18. jūnija naktī ap pulksten 2.30, tur Saules dārzā pie ugunskura un 1836 kilometru staba zīmes vēl dziedājušas un Gitas gatavoto torti ēdušas. «Bauskas Dzīvei» Gita otrā dienā stāstīja, ka skrējiens naktī bijis burvīgs, cilvēki nākuši no mājām ārā, uzmundrinājuši, Vecrundālē pat sadegtas lāpas, daži gabaliņu ar velosipēdu līdzi braukuši. Šis cilvēku atbalsts un interese bijusi emocionāli saviļņojoša, bet visvairāk izbrīnījuši putni, kuri, izrādās, dzied arī naktī.

Trijotne nolēmusi, ka brauks uz Kolku, gribot tomēr arī Gaismas ceļa pēdējo posmu noskriet. «Skriešana «ierauj», ja sāk, – vaļā nevar tikt,» apliecina Gita Muceniece.

DINS VECĀNS:
– Ļoti lielu darbu nācās uzņemties arī organizatoriem, biedrības «1836» pārstāvjiem, kas braukāja līdzi komandām, palīdzot un izklaidējot atpūtas brīžos pieturas vietās, kā arī piedāvājot ūdeni skrējienu laikā.

Mums tā ir «non-stop» stafete. Otrā diena jau aizvadīta, un vēl trīs priekšā. Laiks labs, bet negaidījām, ka būs tik karsts. Ar savām dziesmām būsim piesaukuši sauli. Tā tomēr ir labāka nekā lietus.

Esam pateicīgi visiem pašvaldību pārstāvjiem un citiem sagaidītājiem, kas organizē ugunskuru vietas un sagaida skrējiena dalībniekus. Sirsnība – tā varu raksturot visā skrējiena garumā gūto pieredzi.

+ 3

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dienvidu vēja ceļa jūtīs

Kategorijas