Literārā lappuse

2020. gada 19. jūnijs 00:00

Nepagurt!

Šķiet, tas bija pavisam nesen, kad Bauskas literātu apvienība «Akmeņi zied» nosvinēja pastāvēšanas piecdesmit gadu jubileju. «Akmeņi» turpina ziedēt katrs savu izjūtu krāsās, attīstot grūto mākslu – pārvērst izjusto vārdos. Apstāties nav laika, jo pēc diviem gadiem apvienībai sešdesmit.

Vai tikai gadumijā vārdus atlasa un sijā? Šīs vasaras saulgriežiem ir īpaša misija, par spīti ierobežojumiem, jo ziedētspēkam tādu nav. Literārās lappuses autori vēsta par nezūdošo – dabas neatminamo burvīgumu, ticību un mīlestību – gan nopietni, gan ar smaidu.

SARMĪTE GAUSIŅA-ELKSNE

Margrietiņas
Margrietiņas latvietēm piestāv –
Līgo vainagos vītās,
Cimdu rakstos ieadītās,
Kā mazas saules
Saktu sirdīs ierakstītās.
Margrietiņas latvietēm piestāv.
Pļavu lilijas cēlās,
Ziemeļu vējos sīkstās,
Sibīrijā un karos
Latviešu liktenim pielaulātās.
Margrietiņas latviešiem piestāv.

Naktsvijoles
Kad nakts un diena
Kā vijole skan
Vasaras gaišajā dzejā –
Romance, balāde, serenāde.
Ak, atnes, vasara, brīnumu man
No tāltālās meža pļavas!

Kad nakts un diena
Kā vijole skan
Ar sirdi vienādās taktīs,
Ak, atnes, vasara, ziedu man,
Kas saldi tvan,
No tāltālās meža pļavas!

Kad nakts un diena
Kā vijole skan,
Kūst plaukstās ziedu sniegs
Un smarža gaist vējā.
Laimes trauslums, noslēpums
Gaist manās atvērtās plaukstās.

Jasmīns
Kā sapņi no bērnības mājām
Baltais jasmīns tvan.
Kad noguris, maldījies dzīves
skrejā,
Nāc, kavējies brīdi šai ziedu
dzejā!
Ir labi, ja zini un ceri –
Cauri vasarām balti jasmīni
zied.

Kā ilgas pēc laimes
Baltais jasmīns tvan.
Kad skaudīgais laiks triec skrejā,
Pasēdi brīdi šai ziedlapu dejā!
Par spīti lietiem un vējiem asiem,
Pāri laikam baltais jasmīns zied.

Kā gaisma no vasaras naktīm
Baltais jasmīns tvan.
Kavējies brīdi, un tad jau laiks iet!
Bet ir labi, ja atceries, zini:
Tavās pēdās baltā jasmīna elpa,
Cauri dzīvei baltie jasmīni zied.

VALIJA REINICĀNE

Dzīve dzīvajā
Vai dzirdi
Noņem austiņas
Dziedāsim mēs Jāņu dziesmas
dzīvajā
Atraujies no telefona
Ieskaties
Viss dabā zied
Smaržo gavilē un
Zilām debesīm un Dievam
Mīlas slavas dziesmas dzied
Ieklausies
Kopā priecājies un smej
Noņem austiņas no sirds
Atvērsies tad tava sirds
Sapņiem ilgām dzīvajā
Dzīvot dzīvi dzīvajā
Pārsteidzoši skaisti!

AIGA LUDVIGA

***
Šai pavasarī Bauskā
liela mārpuķīšu ziedēšana…
vai Dievmāte mūs
sargā Covidā bargā?
Kur latvju meitas zied
un latvju dēli dzied,
tik neprot Dievam pateikties
un
diet.

***
Kad tev nekā nav mājās,
izņem no ledusskapja lasi!
Un ko tu brīnies,
kad manī debesu vietā
elli lasi?
Dvēseles ledusskapis ir tukšs –
izmisums, bailes, neziņa
piezagās knaši.
Par nemirstīgo Kašķeju
tu tikai pasakās lasi…
Dzīve iegrieza manu dvēseli
ar mūžības asi.
Lasi, prasi, knaši, asi –
un domā līdz,
kad
ko
Tasi.

ANDRIS LUDVIGS

***
Šai jāņuguns ugunī karstā
es dedzinu sliktās emocijas savas,
lai pasaules plašajos apvāršņos
es brīvs un laimīgs varu iet.
Sev piedodu visu,
kas bijis.
un dejoju Jāņuguns gaismā.

No manis plūst brīva,
lepna Līgo dziesma.

GINA VIEGLIŅA-VALLIETE

Dedz saule uguns sārtus
Dedz saule eglēs uguns sārtus,
Kur jauna diena rokas sniedz,
Dievs plaši atver gaismas vārtus
Un saules puķi zemē liec.

Slīd balti mākoņi kā buras,
Un bezdelīgas spārnus ver,
Joprojām uguns krūtīs kuras,
Sirds saules starus malkiem dzer.

Ceļ spārnos lakstīgalas dziesma,
Kur Dieva skūpsts ir neizsmelts,
Ai, neprasiet, vai bija oļi
Tai kalnā, kur kāds akmens velts.

Joprojām redzu uguns sārtus,
Kur jauna diena rokas sniedz,
Dievs, atver plaši gaismas vārtus,
Kur bērzi sveicot zarus liec.

Griezīte
Griezīte pļavā ko griež
Rīta dūmakā baltā,
Pēdas atstājis kāds
Zālē rasotā, saltā.

Zāle viļņojas vējā,
Diena aizviļņo viļņos,
Pakalnā pakāpjos vēl,
Par plašo pasauli brīnos.

Griezīte pļavā ko griež,
Lūkoju rītu vaigā,
Dzērves kā negudras dejo,
Baltajā miglā klaigā.

GATIS ZOTOVS

Pārlidot mājās
Nebaidies pārlidot – pārlidot mājās
Pārlidot mājās – vīt jaunu ligzdu
Vīt jaunu ligzdu – vecajos kokos
Tad vecie koki dzīs jaunus zarus

Kad vecie koki dzīs jaunus zarus
Jaunajos zaros plauks jaunas lapas
Plauks jaunas lapas – uzziedēs ziedi
Uzziedēs ziedi – būs kokiem augļi

Tad no tiem augļiem dzims jauni
koki
Būs taviem bērniem vieta kur
ligzdot
Vieta kur ligzdot – vieta kur
pārnākt
Vieta kur pārlidot – pārlidot mājās

Vēl taviem kokiem stipras ir
saknes
Saknes kas gaida – gadu no gada
Nebaidies pārlidot – pārlidot mājās
Pārlidot mājās – vīt jaunu ligzdu
Vilnis
Tramvajs ir vienmuļš
Un meitene skatās caur logu
Pieturas visas ir vienādi tukšas
Viņas acis ir glītas
Bez acu tušas
Abas

Tā meitene vienmēr ir garlaikota
Viņai pasaule griežas par lēnu
Koki aug pārlieku ilgi
Un vienmēr ir septiņi citi
Starp viņas katru pirmo
Un devīto
Vilni

INTA BALTGALVE

«Delete»
Kad Inas Meisons prasa – jes?,
es pirkstu pastiepju un nagu
aplūkoju,
un pogu nospiežu – nekad vairs ne.

Nu visa vasara man vēlreiz
pieder,
un trijstūris kā mirklis vien
te iederas.

Ciemos pie Ainas Līčupītēs
Arvienu dziļāk zaļā vasarā
un šogad izplaucētā krāsainībā
bez atskatīšanās ir jāieiet
un citā vārdā jāsauc brīvība.

No magoņsarkanā,
kas liekts gar druvu malām,
no madarbaltā, āboliņa sārtā,
no Līčupītes zivtiņām, kas
rotaļājas,

man jāiemācās atkal labi vārdi.
Lai tie ir mierīgi un maigi,
kad nāk pasaulē,
un vēl maigāki, kad ir jāklusē.

SANDRA CĪRULE

Latviešu mūsdienu erotiskais romāns
Viņu mīlasstāsts bija banāns.
Bija apelsīns?
Bija lukums, bija halva?
Katrā ziņā kaut kas ļoti salds...
Pēc visiem pārošanās kritērijiem
Novērtēts kā dzīves smukums,
Debess balva.
Par to tiek rakstīts žurnālos,
Un vebināri eksplodē.
Bet kopumā,
Tā vēsturiski ņemot –
Viņu mīlasstāsts bija banāns.
Ko?
Es kaut ko pateicu ne tā?
Bet es jau nezinu neko par ideālu
mīlu...
***
Kamēr Pērs klinšu alās
ar meičām dejoja
īsu bet kaislīgu deju
Solveiga cepa pīrāgus
un dzēra ar mūķenēm tēju

Kamēr Pērs tuksnesī
caur pirkstiem sijājot
verdošas smiltis vētīja
Solveiga glancētos žurnālos
kapzeķu rakstus pētīja

Kamēr Pērs tālās jūrās
ar vāravām cīnījās
vinnēdams pusi uz pusi
Solveiga pa to laiku
klusi ņēmusi nomirusi

Kamēr Solveiga tālumā
gadu desmitiem ilgi
kaut kur vienkārši bija
Pērs jutās laimīgs
Un nu viņu nabagu aplaupīja

MĀRĪTE ČORNAJA

Vientulība
Vai vientulība ir
Mēness pilnā naktī
Veca vilka gaudas,
Nepasargāta bērna raudas?
Nomaldījušās ķīvītes sauciens,
Spējš pūces brēciens,
Kas nakts tumsu pušu plēš,
Pie ķēdes sieta,
Nemīlēta suņa kauciens,
Zelta būrītī likta
Putna dziesma,
Purva akacī spīdoša
Maldu liesma?
Kas ir vientulība?

Saulgriežu dziesma
Nāk Jāņu nakts, saulgriežu nakts,
Pār pakalniem, lejām
Uguns atblāzma vīd.
Jāņzāļu ziedu acis tumsā spīd.

Agrs Jāņu rīts,
Sārta saule pie pamales aust.
Lielupes krasts vieglā miglā tīts,
Bet saule par gājušo nakti,
Ko sadzird no ēnu čukstiem,
Nesteidz tālāk ko paust.

Apklust dziesmas,
Vēl pēdējie uguns pelni kvēl.
Kādam noplūkts papardes zieds,
Kādam šī nakts paliks tik stāsts
vieds.

Un paliks ilgas uz veselu gadu.
Līdz atkal nāks Līgo diena.
Jāņu nakts teiksmainais plīvurs
zemi segs,
Un simtu simtiem ugunskuru
degs.

GUNTRA VILKA

Taurenim
Kur vēl lielāku mīlestību,
Lielāku rūpi par šo,
Ko viens nieka mazs lidspārnis
Zīda spārnu vēdekļiem
Puķes tvīkstošai sejai var dot?
Pasaules krāšņums un rota
viņa ietērpā,
Viņa dejā.
Kas gan visus var atpazīt sejā?
Manas rokas labprāt to turētu
saujās
Un, ja tas ļaujas, savu elpu tam
gribētu dot.
Vai nav par daudz – ko?

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Literārā lappuse

Kategorijas