Par atmiņām kompensāciju nemaksā

2020. gada 19. jūnijs 00:00

519

Jubilāre. Jūnija vēsturiskās noskaņās iederīgs stāsts par Irmu Bērziņu

Baušķeniece Irma Bērziņa ir jūnija vidus bērns, un «kantainā» dzimšanas diena jau nosvinēta attālināti, kā noteikuši epidemiologi un valdība.

Iekodēts nemiera gars
«Vārdu pētnieks» Gunnars Treimanis: «Irma grib visu zināt.» Bet viņas pašas devīze – interesē viss, ko nevar zināt, viss, ko nevar redzēt, un arī tas, kas citus nesaista.

Garā moža un valodā sprigana Irma sabiedrībā pārstāv savu paaudzi un tās vērtības, kas ne vienmēr saskan ar 21. gadsimtā iekoptajām. Viņas neērtie jautājumi var traucēt pienākumu noslogotos ierēdņus, un jebkurā situācijā viņa neatlaidīgi cīnās par savu taisnību. Nereti uzšķiļas nesaprašanās dzirkstis, jo katram ir sava taisnība atkarībā no skatpunkta. Tad Irma meklē atbalstu likumos un visbiežāk uzvar, no tā negūdama materiālus labumus, bet gandarījumu gan.

Šķiet, mūža garumā viņa cenšas attaisnot Neretas vidusskolas izsniegto visnotaļ pozitīvo raksturojumu, kurā akcentēti meitenes panākumi sportā un izceltas viņas rakstura īpašības – dzīvespriecīga, var būt nopietna un nosvērta, labas organizatora spējas, laba humora izjūta, vienmēr patiesa, taisnīga un principiāla, sistemātiski seko laikrakstiem, daudz lasa daiļliteratūru.

Ķer mirkļus, kas vairo zināšanas
Irmas interešu izvērsums ir ļoti plašs, sākot no profesionālām, kas saistītas ar darba gaitām, un beidzot ar vaļaspriekiem, kuros līdztekus aizrautībai ar rokdarbiem ir arī interese par dzeju. Kopš grāmatu deficīta laikiem iegādātā lirikas literatūra esot gandrīz vai maisos mērāma. Viņai izveidojusies draudzība ar Jaunjelgavas novada literātu biedrību «Dardedze», lasa viņu avīzi un, protams, arī literārās lappuses «Bauskas Dzīvē».

Cik vien fiziskie spēki ļauj, Irma ķer katru mirkli, kas uzlādē emocijas un vairo zināšanas, klātesot pilsētas svētkos, izcilu novadnieku atceres sarīkojumos, Pagalmu svētkos un putras godēšanā. Viņai savs skatījums arī politikā, un likumsakarīga ir interese par Bauskas politiski represēto klubu «Rēta». Kopā esot jau astoņus gadus, gūta dziļāka izpratne par Latvijas vēsturi, apjausma par lielvaru asiņainās divkaujas izraisītās traģēdijas mērogiem, kaut tikai roku uzliekot uz politiski tiesāto, sodīto, izsūtīto un nogalināto personu sarakstu biezajiem sējumiem.

Vardarbība
Savulaik intervijā «Latvijas Vēstnesim» Dainis Vanags, bijušais Totalitāro režīmu noziegumu izvērtēšanas komisijas priekšsēdētājs, apskata mazāk iztirzāto tēmu par civiliedzīvotāju izvešanu no karadarbības apdraudētajām teritorijām Vācijas okupētajā Padomju Savienības daļā (1942.–1944. gads). Latvijā varētu būt ievesti seši tūkstoši cilvēku vai pat vairāk.

Šajā vardarbīgajā procesā bija ierauta arī Irmas Bērziņas ģimene. Viņa saskata un izjūt līdzību ar Staļina laika deportācijām. Tikai par šo vēstures nogriezni, kā izsakās D. Vanags, «cilvēki, kas bija strādājuši spaidu darbos Vācijā vai kā citādi represēti vācu okupācijas laikā, par to nedrīkstēja pat skaļi runāt, jo tas Padomju Savienībā skaitījās kauna traips… » Par to maz zina un runā arī tagad. Koncentrācijas nometnēs nonākušiem piešķirts politiski represētās personas statuss, pārvietotie varējuši saņemt vienreizēju kompensāciju, ko īsā laikā izmaksājusi Vācija. Irma tādu nav prasījusi, jo kompensāciju par atmiņām nemaksā. Kā izvestajam bērnam nekādu dokumentu nav bijis, bet mamma jau sen zem zemes. «Un nevajag!»

Ceļš no Novoseļskas līdz Gricgalei
Irmas stāsts: «Piedzimu Ļeņingradas apgabala Novoseļskas rajonā Rūdolfa un Mildas Riekstiņu ģimenē. Vecvectēvs Andrejs Lielbriedis tur nokļuva zemes meklējumos 1912. gadā, iekopa par brīvu piešķirto līdumu, uzbūvēja dzīvojamo māju un saimniecības ēku. Latviešiem bija sava skola, savas tradīcijas un skaistuma izpratne. Trīs četras latviešu mājas, un jau vesela sādža. Trīsdesmitajos gados viss krasi mainījās. Trīsdesmit septītajā «troika» paņēma tēvu, un viņš mums pazuda uz visiem laikiem. Māte palika viena ar pieciem bērniem un bailēm, kas būs tālāk. Cik ilgi, kad sākās karš, nāca vācu okupācija, kurai pirmā par upuri krita mana vecākā māsa Vanda. Viņu nosūtīja spaidu darbos uz Vāciju. Saņēmām divas ar zīmuli rakstītas vēstulītes kartītes, un tas arī viss. Mammas pūliņi atrast Vandu caur Sarkano Krustu un citām organizācijām bija velti. 1943. gadā pienāca mūsu kārta. Bez kādiem paskaidrojumiem iesēdināja lopu vagonā kopā ar trim aitām, kuras ceļā mūs sildīja drēbju skapī, ko mammai izdevās iekrāmēt vagonā.

Mūs izsēdināja Kazdangā Aizputes apriņķī. Sagaidīja saimnieki, pie kuriem bija mājvieta un darbs. Ļoti labi cilvēki. Mamma sirsnīgi strādāja un nopelnīja ķēvīti Alfu un ratus. Ar tiem devāmies garā un ilgā ceļā uz Gricgali Neretas pagastā pie radiem. Spilgti atceros, kā 1949. gada martā no Gricgales skolas četri vīri paņēma iemīļoto skolotāju Annu Maļinovsku tālākam ceļam uz Sibīriju. Raudājām visa klase. Visa!

Pēc daudziem gadiem, kad Latvija atguva neatkarību, man, beigušai pamatskolu un vidusskolu latviešu valodā, bija jākārto eksāmens, lai kļūtu par Latvijas pilsoni. Biju sagatavojusies, iemaksājusi prasītos 15 latus, bet drīz likumu atcēla un mana latvietība vairs netika apšaubīta. Piecpadsmit latus, kas tolaik bija liela nauda, atguvu ar grūtībām, izstaigājot septiņas instances.»

Mūža darbs «satek» pensijā
Irma mācījusies dažādos kursos, ieguvusi profesionāla autovadītāja tiesības, strādājusi sakaru nozarē, apdrošinātājos, veterinārijā. Smejot atceras, ka Gricgalē bijušas divas ievērojamas personas – veterinārārsts Imants Bērziņš un Irma Riekstiņa – pasta priekšniece. Viņi 1958. gadā nodibinājuši ģimeni, kā to paredzējuši ciemata iedzīvotāji. Izaudzinātas meitas Diāna un Sarma, Irmai ir četri mazbērni – Aigars, Alīna, Katrīna, Ēriks – un mazmazdēliņš Miķelis Olivers.

Ko vēl varētu vēlēties dziļi pensijā iebridusī? Dzīvot, priecāties, ļauties grāmatu valdzinājumam un pasaules notikumu lavīnai. Tikai nesakiet to par Irmu, jo viņas sirdslieta ir sabiedriskais darbs. Pēc pašas iniciatīvas viņa astoņus gadus neiztrūkstoši apmeklējusi pilsētas domes sēdes, un priekšsēdētāja Ārija Gaile pasniegusi velti ar ierakstu: «Pateicībā par pilsonisku aktivitāti.»

Pēdējos desmit gadus Irma Bērziņa vada Bauskas pilsētas pensionāru kopu «Brūklenājs». Amatā «iebīdīta» gandrīz ar varu, jo kopai draudējusi iziršana – tu varēsi, tu visu zini, tu izkārtosi! Ražīgākie bijuši pēdējie trīs gadi, kad izveidojusies sadarbība ar veselības veicināšanas koordinētāju Martu Augucēviču, prasmīgu projektu rakstītāju, piesaistot finanses arī senioru veselību veicinošiem pasākumiem Bauskā – lekcijām, praktiskām nodarbībām semināros un radošās nometnēs. Par interesantāko steigusi uzrakstīt vietējai avīzei, būdama tās cītīga lasītāja un arī sava viedokļa paudēja tajā. Irmas pastkastītē iekrīt arī visai radikālā avīze «DDD», jo viņu saista skatījuma dažādība. Pavisam nesen izlasījusi Armanda Pučes grāmatu «Aitas» par šajā laikmetā pazaudēto privātumu un manipulāciju ar cilvēka prātu. «Ir, ko padomāt!»

Sadarbībā ar Latvijas Pensionāru federāciju un novada domi Irma izplata avīzi «Latvijas Pensionārs», kas iznāk reizi mēnesī, aptuveni 400 eksemplāru sadalot senioriem pilsētā un novada pagastos. Laikraksta piegādi no Rīgas pārrauga domes priekšsēdētāja vietnieks allaž atsaucīgais Voldemārs Čačs.

«Pirms desmit gadiem mani pierunāja,» atgādina Irma Bērziņa, «bet nu būs jāliek punkts. Pārskatu par šo laiku esmu sniegusi 16. jūnijā, ieskandināti saulgrieži, izkārtoti jaunās valdes pienākumi, un man ir laiks doties pensijā!» Lai cik pārliecinoši skan Irmas teiktais, īstas ticības tam nav.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Par atmiņām kompensāciju nemaksā

Kategorijas