Sāpju pilna pieturvieta

2020. gada 16. jūnijs 00:00

Vecumnieku dzelzceļa stacijā piemin komunistiskā genocīda upurus

Vecumnieku dzelzceļa stacijā svētdien, 14. jūnijā, tika pieminēti no tēvzemes aizvestie latvieši – 1941. gada komunistiskā genocīda upuri. Ziedu nolikšanu organizēja Vecumnieku pagasta novadpētniecības centra krājuma glabātāja Rita Kovala.

Šogad aprit 79 gadi kopš baisās Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijas, kad no dzimtenes uz nezināmo Sibīriju, Tālo Austrumu un Ziemeļu apgabaliem tika izsūtīti vairāk nekā 15 400 cilvēku.

Godinot viņu piemiņu, R. Kovala nolasīja dzejoli no «represēto Bībeles», kā viņa dēvē Agritas Ozolas veidoto grāmatu «Sibīrijā tapušas vēstules uz bērza tāss», un aicināja uz brīdi ieklausīties klusumā un nolikt ziedus pie piemiņas akmens. Vējš bija atnesis dažas lietus lāses, kas apraudāja represijās cietušo likteni. Skarbs tas bijis arī klātesošajiem traģisko notikumu lieciniekiem Anitai Avotai (toreiz – Balodei) un Jānim Kalējam, kuri padomju varas masveida izrēķināšanos ar režīmam nevēlamajiem Latvijas politiskās un ekonomiskās elites pārstāvjiem piedzīvoja, būdami pavisam mazi bērni. Viņi vispatiesāk var izjust pārdzīvoto; citiem tā ir tikai vēsture.

J. Kalējs atzīmēja, ka plāns, kā īstenot genocīdu pret latviešu tautu, Baltijas un citu valstu iedzīvotājiem, tika gatavots jau 1936. gadā. 1941. gada jūnijā Padomju Savienības okupācijas iestādes veica masveida piespiedu izsūtīšanu uz koncentrācijas nometnēm vai nometinājuma vietām attālos reģionos. Piedzīvoto nevar aizmirst, tas aizvien mīt traģisko sāpju ceļu izgājušo un viņu tuvinieku atmiņās. Viņš runāja arī par šodien aktuālāko – bīstamo koronavīrusu, kas pārņēmis pasauli. «Mūs gaida grūti laiki un pārbaudījumi. Kamēr būs šis vīruss, nebūs ne miera, ne drošības,» uzsvēra represijās cietušais Vecumnieku iedzīvotājs.

A. Avota vēl nebija divus gadus veca, kad no Vecumnieku pagasta «Straujām» tika izsūtīta viņas ģimene. «Mammu un tēvu nošķīra. Mūs aizveda uz Krasnojarskas apgabalu, bet tēvu – uz Kirovas apgabala Vjatlagu, kur viņš pēc sešiem mēnešiem nomira. Vecāmamma stāstīja, ka ceļš bija garš un tāls; lēģerī nonācām tikai 6. jūlijā,» atmiņās dalās A. Avota.

«Šī ir sāpju pilna pieturvieta ikvienam, kuru skāruši baisie 1941. gada notikumi. Naktī pamodināti, Vecumnieku stacijā vagonos tika sadzīti bērni, pieaugušie un sirmgalvji, atšķirtas ģimenes. Te tika iznīcināti iekoptie lauki un mājas, ar smagu darbu un dzimtenes mīlestību paveiktais. Dzelzceļa sliedes šajā vietā glabā neizmērojamas sāpes,» sacīja R. Kovala. Viņa pateicās tiem, kuri bija atnākuši kavēties atmiņās un godināt sarkanā terora upuru piemiņu, jo šos Latvijas vēsturē ierakstītos skaudros notikumus nav iespējams un nedrīkst aizmirst.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Sāpju pilna pieturvieta

Kategorijas