Pirmā padomju okupācija un tās atstātā asiņu sliede

Raitis Ābelnieks, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vecākais speciālists

2020. gada 12. jūnijs 00:00

351

Pirmā padomju okupācija un tās atstātā asiņu sliede

14. jūnija deportācijas – plašākā vienā dienā īstenotā varmācības akcija

Katru gadu 14. jūnijā pieminam 1941. gadā varmācīgi uz Sibīriju izsūtīto Latvijas pilsoņu likteņus. Šis datums jo-projām ir kā sāpīga rēta mūsu valsts vēsturē.

Pirms 79 gadiem notikušie masveida aresti un deportācijas nebija pirmie PSRS okupantu noziegumi pret Latvijas iedzīvotājiem, represijas sākās uzreiz pēc 1940. gada 17. jūnija, kad lielā kaimiņvalsts brutāli samīdīja mūsu valsts neatkarību. Kopš pirmās padomju okupācijas sākuma jau pagājuši 80 gadi, bet sekas jūtamas joprojām. Latvijas Republika starpkaru periodā bija attīstīta valsts ar vienu no augstākajiem dzīves līmeņa rādītājiem visā Eiropas kontinentā, nemaz neatpaliekot no Skandināvijas. Okupācijas rezultātā mūsu valsts uz pusgadsimtu tika «izdzēsta» no pasaules kartes, tradicionālā tautsaimniecība sagrauta un iedzīvotāju dzīves līmenis krietni pazemināts.

Pretošanās būtu bijusi īslaicīga
Mūsdienās ik pa laikam tiek diskutēts, vai tomēr nevajadzēja pretoties okupantiem. Ja toreizējie valsts vadītāji zinātu, kas sekos pēc
17. jūnija un kādi upuri būs jāpiedzīvo nepretojoties, droši vien Latvijas armijai būtu dota pavēle aizstāvēt savu valsti. Izvērtējot situāciju kopumā, jāsecina, ka veiksmīgākas bruņotas pretošanās iespējas bija 1939. gada rudenī, pirms tika parakstīts uzspiestais «bāzu līgums» un Latvijas teritorijā tika izvietots Sarkanās armijas kontingents, kas skaitliski pārsniedza Latvijas armijas miera laika apmēru. 1940. gada jūnijā militāri-politiskā situācija jau bija krietni vien nepatīkamāka. Lai gan Latvijas armijas Ģenerālštābā bija izstrādāti aizsardzības scenāriji pret Sarkanās armijas uzbrukumu, paredzot galveno aizsardzības līniju valsts austrumos pa Daugavas–Aiviekstes–Pededzes līniju un nodrošinoties pret Rietumkurzemē izvietoto Sarkanās armijas kontingentu pa Ventas līniju, tomēr 17. jūnija priekšvakarā situācija jau izskatījās bezcerīga. Respektīvi, pēc 15. jūnijā notikušās Lietuvas okupācijas Sarkanajai armijai bija iespējams uzbrukt arī no mūsu dienvidu kaimiņvalsts puses, bet tie taču ir papildu 588 kilometri uz robežas, ko praktiski nevarēja nosargāt. Jāņem arī vērā apstāklis, ka no Lietuvas robežas līdz galvaspilsētai Rīgai ir relatīvi niecīgs attālums un maz dabisko šķēršļu. Šādos apstākļos un ar Sarkanās armijas milzīgo pārsvaru militārā pretošanās būtu bijusi īslaicīga un ar lieliem gan militārpersonu, gan mierīgo iedzīvotāju upuriem.

Naivi uzticējās maldinošajiem solījumiem
Otra mūsdienās izplatīta diskusiju tēma ir Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa loma visos šajos notikumos. Neapšaubāmi, K. Ulmanis bija izcils valstsvīrs Latvijas Republikas tapšanas laikā, bet demokrātijas iznīcināšana un autoritārā režīma izveidošana 1934. gada
15. maijā tikai atviegloja PSRS okupācijas plānus. Visās trijās Baltijas valstīs bija izveidojušies šāda veida režīmi, un tās pakļāvās varmācīgajai kaimiņvalstij, pat formāli neprotestējot, bet demokrātiju saglabājusī Somija pretojās šādam scenārijam un nosargāja savu valstisko neatkarību.

Autoritārisma periodā Latvijas preses izdevumi tika pakļauti cenzūrai, bet tā pēc vadošo personu norādījumiem neļāva sniegt objektīvu informāciju par Padomju Savienības totalitāro režīmu un represijām pret savas valsts iedzīvotājiem. Tieši tāpēc liela daļa Latvijas iedzīvotāju visai naivi uzticējās okupācijas varas maldinošajiem solījumiem un bija pilnīgi nesagatavota vēlākajām represijām. Sabiedrību maldināja K. Ulmaņa radiouzrunā teiktais divas dienas pēc «bāzu līguma» parakstīšanas 1939. gada 12. oktobrī: «Šis pakts ar lielo kaimiņu, kas slēgts abpusējas uzticības, uzticēšanās un labas ticības garā, nes mums drošību, kā arī kara draudu attālināšanu vai pat novēršanu. Vēl vairāk, tas pavairo arī Padomju Savienības drošību, un tas pats zīmējas arī uz mūsu kaimiņiem – Igauniju un Lietuvu. (..) Vispirms man jānoraida visas šaubas un aizdomas, ka drošība mūsu zemes iekšienē varētu tikt apdraudēta no ārienes, un, ja taisni šinīs dienās šādas baumas tiek iznēsātas, tad jāzina visiem, ka tās ir bez pamata.»

Savukārt 1940. gada 17. jūnija radiouzrunā tautai, laikā, kad krievu tanki jau bija Rīgas ielās, viņš teica: «Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību. (..) Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību. (..) Ir neizbēgams, ka pārdzīvojamie notikumi ienes zināmu satraukumu un traucējumus mūsu līdzšinējās mierīgās dzīves ritumā. (..) Esmu pārliecināts, ka jūs sapratīsiet rīkojumus, ko valdība devusi un dos, kaut arī tie vienā otrā gadījumā būs stingri un pat bargi. Pildiet tos apzinīgi, jo tiem nav cita mērķa kā jūsu pašu miers un labklājība. (..) Es palikšu savā vietā, un jūs palieciet savās.» Tieši pēdējais teikums ir visbiežāk citēts, un tas mudināja iedzīvotājus nogaidīt, nepretoties un nebēgt prom. Šajā situācijā nebēgšana daudziem Latvijas patriotiem vēlāk izrādījās liktenīga.

«Es nespēju piedalīties…»
Nav zināms, ko PSRS emisāri apsolīja K. Ulmanim, jo turpinājumā viņš sadarbojās ar okupantiem – vēl mēnesi formāli ieņēma Valsts prezidenta amatu un parakstīja aptuveni 50 okupantu izveidotās marionešu valdības pieņemtos likumdošanas aktus, ar kuriem tika noārdīti Latvijas valsts pamati. Nav īsti saprotams, kāpēc viņš, būdams faktiskais vienpersonīgais valsts vadītājs (Valsts un Ministru prezidents), ne okupācijas priekšvakarā, ne tās laikā ne ar pušplēstu vārdu publiski nepauda protestu pret notiekošo, lai gan tādas iespējas bija. Manuprāt, ja Latvijā tolaik būtu saglabāta parlamentārā demokrātija, nebūtu iespējams, ka visi 100 Saeimas deputāti tā vienkārši piekāptos agresora prasībām, neizsakot kaut vai formālu protestu pret notiekošo.

Līdz ar pirmajām okupācijas dienām sāka strādāt PSRS represīvās iestādes, lai novērstu jebkādu pretošanos iebrucējiem. Pirmos arestēja Latvijas armijas augstākos virsniekus, valsts pārvaldes darbiniekus, ierēdņus, policistus, robežsargus, aizsargus, tiesu darbiniekus un patriotisku organizāciju vadītājus. Vairāki latviešu virsnieki, nojaušot nākotnē sagaidāmo, atņēma sev dzīvību jau okupācijas pirmajās dienās. Robežsardzes komandieris ģenerālis Ludvigs Bolšteins nošāvās 21. jūnijā, atstājot īsas atvadu vēstules: «Māte, piedod, es citādi nevarēju!» un «Savai priekšniecībai. Mēs, latvieši, sev uzcēlām jaunu, staltu ēku – savu valsti. Sveša vara grib piespiest, lai mēs to paši noārdām. Es nespēju piedalīties.» 25. jūnijā nošāvās Ceraukstes pagastā dzimušais pulkvedis-leitnants Eduards Ceplītis, un šie nebija vienīgie gadījumi.

Latvieši un turīgo ebreju ģimenes
Vairāki simti latviešu virsnieku vēlāk tika arestēti un nogalināti, piemēram, iepriekšminētā E. Ceplīša brāli pulkvedi Rūdolfu Ceplīti arestēja 1941. gada 24. maijā un deportēja uz Maskavu, kur 29. jūlijā viņam piesprieda nāvessodu un to izpildīja 16. oktobrī. Savukārt abu iepriekšminēto Ceplīšu māsas dēls Bauskā dzimušais virsleitnants Raimonds Kugrēns tika arestēts 14. jūnijā armijas vasaras nometnē Litenē un kopā ar daudziem simtiem citu latviešu karavīru tika aizvests uz Gulbenes staciju, un tālāk lopu vagonos mēroja ceļu uz Noriļsku, kur necilvēciskos apstākļos lielākā daļa gāja bojā. R. Kugrēnam paveicās, viņš izdzīvoja, atgriezās Tēvzemē un daudzus gadus ar izciliem panākumiem vadīja Bauskas Tautas teātri.

14. jūnija deportācijas bija plašākā vienā dienā īstenotā varmācības akcija, ko līdz tam piedzīvojusi latviešu tauta. No Latvijas uz Sibīriju tika izsūtīti vairāk nekā 15 400 iedzīvotāju, no Bauskas pilsētas – 88, no apriņķa pagastiem – 483 mūsu valsts pilsoņi. Starp tiem galvenokārt bija bijušie pagastu vecākie, aizsargu komandieri, policisti, dažādu rangu civildienesta amatpersonas, uzņēmēji un viņu ģimenes locekļi. No lauku pagastiem gandrīz visi bija latvieši, bet no pilsētas tika deportētas arī vairākas turīgo ebreju ģimenes. Daudzi izsūtītie mira jau ceļā uz Sibīriju, vēl vairāk – izsūtījuma vietās no pārmērīgi smagā darba un necilvēciskiem dzīvošanas apstākļiem. Vislielākā mirstība bija mazu bērnu un sirmgalvju vidū. Tikai mazāk par pusi no 1941. gadā deportētajiem vēlāk atgriezās Tēvzemē.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pirmā padomju okupācija un tās atstātā asiņu sliede

Kategorijas