«Visas krunkas – no smaida!»

2020. gada 12. jūnijs 00:00

663

70. dzimšanas dienu atzīmējusi iecavniece Māra Stuka

Sarunu ar «Bauskas Dzīvi» jubilāre iesāk ar atziņu: «Visas krunkas ir no smaida, ne no vecuma!» Izrādās, tie Mārai nav tikai vārdi –, stāstot par dzīvi, viņa prata smaidīt gan par veiksmēm, gan neizdošanos un neraukt pieri grumbās, kad atmiņā uznira ne tie vieglākie brīži.

Māra dzimusi un uzaugusi Rīgā, bet dzīve prom no lielpilsētas aizvedusi jau jaunībā. Lai gan viņa teic, ka mūspusē ir ienācēja, tagadējā Bauskas un Iecavas novadā aizritējusi lielākā mūža
daļa – 44 gadi.

Izmēģināt kaut ko jaunu
Māra uzaugusi kopā ar vecāko māsu Maiju. Kad mazulei bijuši vien divi mēneši, tētis izsūtīts uz Sibīriju; viņu atkal satikusi, jau būdama sešgadniece. Bērnības laiks Rīgā, kad ģimene dzīvojusi Ūnijas ielā rūpnīcas VEF apkaimē, bijis ļoti jauks, bērnu dienu draudzības un rotaļu piepildīts; jaunbūvēs spēlējuši nebeidzamos «kariņus». Māra atceras, ka tolaik ielas segumā bija ogļu izdedži un cilvēki pilsētā vēl turēja mājlopus, pat govis. Mazotnē bieži ņemta līdzi uz veikalu, jo atsevišķus pārtikas produktus pārdeva «uz galviņām».
Skolā paticis mācīties un piedalīties aktīvās nodarbībās ārpus stundām. Kā teju visi bērni tolaik, dziedājusi korī, izmēģinājusi arī baleta pulciņa nodarbības. Tētis vēlējies pievērst meitu klavierspēlei, bet tas īsti neizdevies, jo Mārai patikušas kustīgākas nodarbes. 7. klasē sākusi nodarboties ar peldēšanu; nopietni aizrāvusies arī ar slidošanu. «Trenējos slidošanā uz viena ledus ar slavenajām ātrslidotājām Āriju Gulīti un Lāsmu Kaunisti,» atceras jubilāre. Toreiz meitenēm ierastā galvassega bijis lakatiņš. Māra noadījusi sev cepurīti, lai līdzinātos profesionālajām sportistēm, kuras valkāja sporta cepurītes. Par dižu slidotāju nav kļuvusi, bet allaž paticis izmēģināt kaut ko jaunu.

Kad pats vēl nezini, ko vēlies
Pēc vidusskolas beigšanas vīzija par profesijas izvēli Mārai nebija atklājusies. Mamma vēlējusies, lai meita studētu; arī sekmes vidusskolā bijušas labas un teicamas. Mēģinājusi iestāties Vēstures fakultātē. «Jaunībā tā ir – jāizdara izvēle, bet pats vēl nezini, ko vēlies,» spriež jubilāre. Māra stāstīja: «Iestājeksāmenus nokārtoju tik slikti, ka universitātē jautāja, kāpēc es te vispār nākusi.» Savukārt vidusskolas skolotāji bijuši izbrīnīti – kā tas varēja gadīties? Bet Māra pati to noraksta uz jaunību un – «nebija lemts». Vienu vakaru noraudājusi, nolēmusi – jāsāk strādāt.

Gadu strādājusi rūpnīcā «VEF» pie radiotranzistoru ražošanas konveijera, kur nemitīgi jāatkārto vienas un tās pašas darbības ik dienu. Kad ietrenējusies konveijera prasīto paveikt ātri, darba laikā iemanījusies pat pārrakstīt dziesmas no draudzenes dziesmu klades savējā. Šo laiku Māra vērtē kā svarīgu krievu valodas apguvē; tā vēlāk dzīvē lieti noderējusi.

Daiļdārzniece – labi skan
Pēc gada atkal vajadzējis lemt, kur mācīties. Draudzene pieminējusi, ka varētu mācīties arī par daiļdārznieci. Mārai šis profesijas nosaukums šķitis visai labskanīgs; viņa iestājās Bulduru dārzkopības tehnikumā, ko absolvēja ar sarkano diplomu (red. – teicamnieka). Jubilāre tomēr atzina: «Ja tā profesija nav priekš tevis, tad diploms vien neko nedod.»

Mamma atkal mudinājusi studēt, un Māra turpinājusi izglītoties dārzkopībā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultātē neklātienē. Tagad Māra par dzīves ceļa izvēli secina: «Arī pašai bija svarīgi iegūt izglītību, bet vecāku teiktajam tomēr ir liela nozīme. Šķiet, īsto profesiju tomēr neatradu.»

Specialitātē roku iemēģinājusi, strādājot par daiļdārznieci Rīgas Kinostudijā. Māra pauda nožēlu, ka mūsdienās tur no iekoptās vides nekas nav palicis pāri – viss aizaudzis.

Kad izveidojās ģimene, vajadzējis meklēt vietu, kur dzīvot. Vietējiem rīdziniekiem tikt pie dzīvokļa Rīgā bijis bezcerīgi. «Tā es kļuvu par Latvijas migranti,» teic jubilāre. Dzīvesvieta un darbs rasts Salacgrīvā, zvejnieku kolhozā «Brīvais vilnis». «Tur vēl šodien varu redzēt savu darbu – koki aug,» pauda Māra. Liktenīga satikšanās speciālistu kursos Māru ar ģimeni 1976. gadā atveda uz kolhozu «Uzvara» tagadējā Bauskas novada Gailīšu pagastā. Tur piešķirts labs un ērts dzīvoklis jaunā namā. Uzvarā bijusi agronome kolhoza dārzniecībā. Pēc sešiem gadiem izirusi Māras laulība, un ar diviem bērniem bijis jādodas meklēt jaunu dzīvesvietu citur.

Kā cita pasaule
Nonākusi padomju saimniecībā «Zālīte» Iecavas pusē, kur dzīvošanai piešķirta Līvānu tipa māja un bērniem bijis pieejams bērnudārzs. Saimniecībā Māra strādāja par lauka dārzkopības agronomi.
««Zālīte» bija kā cita pasaule, it kā atrauta no pārējās Latvijas, tikai agronomu kabinets bija latviešu, citur – tikai pa kādam,» atceras jubilāre. Taču latvieši tur izjutuši ciešākas kopienas saites, nekā tas bijis citviet; kopīgi ar ģimenēm svinējuši latviešu svētkus – Lieldienas un Ziemassvētkus. Kāds jaun-atnācējs kolēģis par viņiem sacījis: «Jūs te tā kā trimdas latvieši dzīvojat!»,» atceras Māra. Iecavas sabiedrībā valdījusi nelabvēlīga attieksme pret «Zālītē» dzīvojošiem, tas bijis kā zīmogs, īpaši to izjutuši bērni, skolā ejot.

Paveicās, ka atlaida pirmos
Tad nāca 1991. gads ar pakāpenisku padomju kopsaimniekošanas sabrukumu. Latvieši bijuši pirmie, kuri no darba atlaisti. «Bet mums paveicās, jo pirmie tikām pie cita darba. Vēlāk ar to bija grūtāk,» atzīst Māra. Pieņēmusi izaicinājumu – darba piedāvājumu Zālītes internātskolā strādāt par grāmatvedi, bez izglītības šajā jomā, jo darbu vajadzēja. «Sākumā man kaut ko ierādīja, bet pirmos piecus gadus nebiju redzējusi nevienu instrukciju. Kad atbrauca revidente, viņa iedeva pirmo,» par savu debiju grāmatvedībā stāsta jubilāre.
Vēlāk papildus strādājusi arī skolotājas un naktsaukles darbu internātskolā. Būdama 52 gadu vecumā, studējusi un ieguvusi profesionālo augstāko izglītību grāmatvedībā Latvijas Universitātē. Lai gan šķitis, ka arī tā nav īstā profesija, par grāmatvedi skolā Māra strādājusi 26 gadus. «Laikam uzreiz vajadzēja izvēlēties grāmatvedību. Tas ir darbs, kur esi atbildīgs tikai par paša paveikto vai nepaveikto,» pauda jubilāre. Tagad rit otrais gads, kopš Māra beigusi darba gaitas.

Tas, kas notiek, ir uz labu
Jubilāre izaudzinājusi divus bērnus – Ilzi un Andri, kuri tagad dzīvo un strādā ārzemēs. Septiņu mazbērnu pulciņā ir Dzintars, Bruno, Erna, Krišs, Konstance, Teodora un Estere. Taču tuvumā, tepat Latvijā, ir tikai Krišs. Šogad bijusi apciemot meitu Anglijā, lai pabūtu kopā ar mazmeitiņu.
Kopš bērnības Mārai paticis lasīt grāmatas, arī tagad tās ir sabiedrotās atpūtas brīžos. Tagadējā dzīvesvietā Iecavā, Zemgales ielā, aizritējuši jau divdesmit gadi. «Ja dzīve cilvēku mētā apkārt pa dažādām vietām, tad tāda īsta piederība izjūta neveidojas. Taču šeit ir ļoti laba vieta dzīvošanai. Daudz zaļuma apkārt, neesmu centrā, bet esmu pilsētā. Skatos pa logu un vēroju, kā tagad daudz tiek domāts par bērniem. Kaut mani bērni būtu varējuši uzaugt tādos apstākļos!» spriež Māra.

No pavasara līdz rudenim viņa rosās pa dārzu. «Aug viss, kas pašai vajadzīgs – tur dārzeņi, kāda puķīte un kāds kociņš,» teic jubilāre. Vasarā dārzs aizvieto ving-rošanu. Māra ir pārliecināta, ka Iecavā pensionāriem ir laba dzīve – tiek gādāts par iespējām būt sabiedrībā un dzīvot aktīvi. Viņa ir iesaistījusies senioru deju grupā «Kamenes» un vingrošanas nodarbībās; labprāt dodas rīkotās ekskursijās. Kad tas vēl bija iespējams, braukusi uz peldbaseinu Bauskā. Viņa augstu vērtē sociālā centra «Iecavnīca» organizētos pasākumus: «Tie ir brīnišķīgi, un centra vadītāja Ilva Vansoviča ir vienkārši kolosāla. Viņa ir tik sirsnīga!»

Atskatoties uz piedzīvoto, Māra saka: «Dzīvē daudz kas ir paveicies. Allaž sakārtojas tā, ka viss iet uz labu. Viss, kas notiek, ir uz labu.» Mārai uzdāvāta krūze ar uzrakstu «Es neesmu vecs, esmu klasisks», to viņa mēdz teikt arī par sevi.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Visas krunkas – no smaida!»

Kategorijas