Te skaistums nav mākslīgi radīts

2020. gada 9. jūnijs 00:00

801

Pie Bārbeles sēravota atsedz senās dziednīcas vannu mājas pamatus

Vecumnieku novada Bārbeles pagastā pagājušajā nedēļā noslēdzās apjomīgākie mehanizētie darbi sēravota apkārtnes sakopšanā. Izzāģēti krūmi un bīstamie koki, no apauguma atbrīvoti arī kādreizējās dziednīcas vannu mājas pamati.

Līdz 1. jūlijam plānots pašvaldībai piederošo teritoriju labiekārtot. Jau iepriekš nomainītas informācijas zīmes, novietota mobilā tualete, paredzēts sakārtot arī piebraucamo ceļu. Vietā, kur zeme izrakņāta, tiks iesēta zālīte. Taps arī lapene, jauna laipa un atpūtas soliņi, būs atkritumu tvertne.

Bārbeles sērūdeņraža avots ir viens no trim apskates objektiem Vecumnieku novadā, kas iekļauts ikgadējās tūrisma akcijas «Iepazīsti kaimiņus Zemgalē!» šīssezonas programmā. Maršrutā ietverto valsts aizsargājamo dabas objektu brauks lūkot gan lietuvieši, gan pašmāju ceļotāji; arī vietējo dabas mīļotāju dēļ sēravots ir pelnījis, lai to sapoš. Līdz šim novada pašvaldība lielus ieguldījumus teritorijas sakārtošanā nav veikusi, plānoti vien uzturēšanas darbi; regulāri talkās rosījušies Bārbeles mazpulcēni un skolotājs Voldemārs Barens, taču, lai jaukais dabas nostūris neieaugtu brikšņos, bija nepieciešams daudz nopietnāk iesaistīties ainavas saglabāšanā. Paredzot līdzekļus budžetā, vienmēr citas vajadzības bijušas steidzamākas, taču šopavasar, izvērtējot iespējas, izdevās rast 4118 eiro sēravota sakopšanai un labiekārtošanai.

Cilvēku pūļi šeit neiederas
Teritorija atbrīvota no sabiezējušajiem krūmiem, kokus Iecavas upes krasta līnijā izkopis arborists. Lai nebojātos vannu mājas pamati, izņemti arī celmi. Darbus veica Valles pašvaldības aģentūras un SIA «Jaunolis» ļaudis un tehnika, pagasta pārvaldes darbinieki un vietējais uzņēmējs, brīvdabas muzeja «Ausekļu dzirnavas» saimnieks Mārtiņš Mediņš.

Santa Bračka, Bārbeles pagasta pārvaldes vadītāja, «Bauskas Dzīvi» informē, ka jau pagājušā gada rudenī nolemts sēravota teritoriju sakopt un attīrīt no apauguma, kā arī labiekārtot; tam pieprasīti pašvaldības budžeta līdzekļi. Lai nenotiktu rīkošanās «uz savu roku», darbi saskaņoti ar Dabas aizsardzības pārvaldi un vietējo mežkungu.

«Stāstot par sēravotu, vienmēr tiek pieminēta vannu māja, kas tur bijusi, par to liecina arī foto-grāfijas, taču dabā šīs ēkas atrašanās vietu varēja tikai nojaust. Tā kā Dabas aizsardzības pārvalde ļāva krūmājus izzāģēt, ciešā sadarbībā ar vietējo uzņēmēju un vēstures entuziastu Mārtiņu Mediņu izdevās atsegt vannu mājas pamatus, kas slēpās zem apauguma. Tie ļaus iztēloties, kā te bijis tolaik, kad darbojusies kādreiz slavenā dziednīca. Tālākās darbības neplānojam, jo šī ir lieguma teritorija. Vērtīgi, protams, būtu atjaunot vēsturisko ēku, taču nedomāju, ka tam tiks atvēlēti finansiālie līdzekļi. Par to noteikti lems jaunā novada centra vadība pēc administratīvi teritoriālās reformas. Mūsu mērķis ir sakopt šo vietu tā, lai kādam, kurš vēlēsies to atjaunot vēsturiskā izskatā, būtu bāze, kur atsperties. Teritorija gan ir neliela – vien 0,28 hektāri. Citas būves tur nebūtu pieļaujamas tuvējo kaimiņu dēļ. Pašvaldības zeme robežojas ar īpašumu «Dreijeri», un cilvēkiem, kuri tur dzīvo, tā ir miera osta,» stāsta S. Bračka.

Viņa uzsver, ka sēravots ir dabas, nevis tūrisma apskates objekts. Vieta ir klusa un piemērota omulīgai kopā būšanai ļoti mazā kompānijā, tur neiederas cilvēku pūļi. «Vietējie uz šejieni dodas pēc ūdens, piestāj riteņbraucēji, lai atvilktu elpu un gūtu veldzi, arī jauniešiem patīk nolīst klusumā un baudīt mieru bez liekām acīm,» apmeklētāju loku raksturo pagasta pārvaldes vadītāja.

Bijusī kūrvieta – pētniecībai
S. Bračka teic, ka senie pamati būs uzskates materiāls, kas apliecinās – vannu māja te tiešām ir bijusi. Vēsturiskie fakti par dziednīcu un sēravotu izvietoti pie informācijas dēļa, bet, ja kāds vēlas uzzināt vairāk, plašs materiāls pieejams gan Bārbeles pagasta novadpētniecības centrā, gan vietējā bibliotēkā; daudz par šīs vietas vēsturi var pastāstīt Voldemārs Barens un Brigita Krauze.

«Attīrot pamatus, uzieti vairāki metāla priekšmeti, kas saistīti ar vannu māju, atrastas arī senas monētas; tas viss būs apskatāms netālu esošajās «Ausekļu dzirnavās». Ja ar laiku taps stends pie sēravota, pagātnes liecības varēs eksponēt vēsturiskās ēkas tiešā tuvumā. Lai veidotu saistošu un pārliecinošu materiālu par vannu māju, arhīvā jāveic dziļāka izpēte, jo pašlaik nav zināms, kāds bijis ēkas plānojums. Vēsturnieki varētu pieslēgties un uzburt stāstu! Mārtiņš Mediņš ir ar mieru uzlikt pumpi no muzeja krājuma, lai parādītu, kā savulaik sūknēts ūdens no sēravota uz vannu māju, jo caurule saglabājusies,» atklāj pagasta pārvaldes vadītāja. Teritorijā atrodas pagrabs, taču tas nav bijis piederīgs dziednīcai – celtne saimnieciskām vajadzībām tapusi vēlākos gados, iespējams, laikā, kad apkaimē dzīvojuši zaldāti, kam par nopelniem sadalīta zeme ap sēravotu.

«Mūspusē ir daudz skaistu vietu – Bārbelē ir sakopta skola, sena baznīca, pabraucot tālāk, ir Bauskas un Rundāles pils. Taču tūrisma tendences pašlaik ir tādas, ka cilvēki grib redzēt arī ko pirmatnēju, un sēravots ir viena no vietām, kur to var sajust, kur skaistums nav mākslīgi radīts. Pēdējā laikā daudzveidīgs ir piedāvājums iepazīt pārgājienu takas. Ļaudis vilina dabiska vide, nevis vieta, kur viss izpucēts un katrs zāles stiebriņš nav garāks par diviem centimetriem,» teic
S. Bračka. Viņas mērķis nav Bārbeles sēravotu, kur bijusi senākā kūrvieta Latvijā, veidot par tūrisma apskates objektu; tā ir pieturvieta dabā, kur patverties no ikdienas steigas un baudīt klusumu.

«Paveikts vairāk, nekā cerējām. Tagad teritoriju uzturēt būs vienkāršāk – gan izpļaut, gan savākt lapas. Atstātās atvases drīz salapos, un pavasaros atkal kupli ziedēs ceriņi, smaržos jasmīni,» teic S. Bračka. Līdz avota ietekai Iecavas upē pašvaldība rīkoties nav tiesīga, jo šī zemesgabala daļa pieder privātīpašniekam.

Komentārs

Mārtiņš Mediņš, Bārbeles pagasta iedzīvotājs, brīvdabas muzeja «Ausekļu dzirnavas» saimnieks:

– Attīrot pamatus, atklājās, ka vannu māja bijusi iespaidīga un sniegusies gandrīz līdz Iecavas upes karstam; tās platība – apmēram
27×7 metri. Ēka postu piedzīvojusi divreiz – tā nodegusi gan 19. gadsimta beigās, gan pēc bombardēšanas Otrā pasaules kara laikā. Var redzēt arī vietu, kur šajā teritorijā atradusies dziednīcas saimniecības ēka.

Manuprāt, būtu vērts sagatavot projekta pieteikumu par vannu mājas pamatu atjaunošanu un iekonservēšanu un iesniegt Valsts kultūrkapitāla fondam, jo šāda iecere varētu gūt atbalstu. Gribas, lai agrāko laiku liecība paliek nākamajām paaudzēm. Varbūt nākotnē kāds entuziasts uzņemsies atjaunot ēku, kuras vēsture ir vairākus gadsimtus sena.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Te skaistums nav mākslīgi radīts

Kategorijas