Diagnoze «vēzis» ir jāizdzīvo

2020. gada 9. jūnijs 00:00

312

Pozitīvs psihoemocionālais stāvoklis ir viens no veiksmīgas ārstēšanas pamatpostulātiem

Diagnoze «vēzis», tāpat kā sēras, ir jāizdzīvo. Taču svarīgi, lai šis laiks, kad cilvēks jūtas raudulīgs, staigā kā pa miglu un dzīvi redz tikai drūmos toņos, neilgst vairāk par trim nedēļām. Psihoemocionālais stāvoklis ir viens no veiksmīgas ārstēšanas pamatpostulātiem. Nevar izārstēt cilvēku, kurš domā, ka viņa dzīvei ir beigas.

Kad trūkst vārdu...
Uzzinot, ka radiniekam vai draugam uzstādīta diagnoze «vēzis», apkārtējiem bieži vien iestājas apmulsums un trūkst vārdu. Pētījumi rāda, ka 41 procentam tuvinieku ir grūti izprast situāciju. «Nevajadzētu krist panikā,» iesaka onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības «Dzīvības koks» vadītāja Gunita Berķe. Organizācija ir izstrādājusi informatīvos materiālus ar ieteikumiem, kā apkārtējiem rīkoties, taču jāatceras – katra situācija ir citādāka, atšķirīgi ir arī cilvēki un attiecības.

Nevajag ignorēt
Cilvēks, kurš uzzina, ka ir slims ar vēzi, saskaras ar daudziem un dažādiem jautājumiem, neziņu, bailēm, tādēļ sākotnēji var mainīties attiecības ar līdzcilvēkiem, taču viņam tas vairs neliekas nozīmīgi. Tāpēc svarīgi, ka pārējie to apzinās un ir atbalstoši.

Aptauja rāda – ja runa ir par pāriem, 38 procentos gadījumu attiecības var kļūt stiprākas, abiem iesaistoties slimības pārvarēšanā. Trešdaļā gadījumu tās mainās, jo veselais jūtas nobijies un nesaprasts. Piektdaļā situāciju pāra attiecības kļūst vājākas, jo pacients jūtas nesaprasts. Tikpat bieži viss sabrūk, jo nekas nav tā, kā iepriekš. Tikai piecos procentos gadījumu viss paliek kā iepriekš.

Uzzinot, ka tuvam cilvēkam diagnosticēts vēzis, ir normāli justies apjukušam. Emocionāli šī saņemtā ziņa ir pielīdzināma krīzei. Reakcija var būt ļoti dažāda. Kāds raud un grimst skumjās, cits ir dusmīgs, meklēs vainīgos, bet daži cenšas ignorēt jauno vēsti un turpina dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis. Taču nebūtu īsti pareizi sev iestāstīt, ka viss ir kārtībā. Nav nozīmes – esi vecāks vai jaunāks par slimnieku, šādā situācijā svarīgi uzņemties daļu rūpju un atbalsta.
To, ko emocionāli un fiziski pārdzīvo tuvinieks, vislabāk palīdz saprast informācija par vēzi. Zināšanas mazina bailes un aizspriedumus, kas valda sabiedrībā. Daudziem cilvēkiem ir vieglāk tikt galā ar problēmām, ja viņi zina, kas sagaida. Uzdod jautājumus, dodies līdzi pie ārsta, noskaidro, kā notiks ārstēšana, kādi būs blakusefekti!

Palīdzi, bet nečubinies!
Lielākā palīdzība slimniekam šādā brīdī ir emocionālais atbalsts, taču slimības aktīvajā ārstēšanas periodā grūtības var sagādāt pat pamatvajadzību apmierināšana – mājas uzkopšana, maltīšu pagatavošana, aiziešana uz veikalu, veļas mazgāšana. Nav teikts, ka tas viss tagad jādara kādam citam, bet ir vērts biežāk nekā parasti apvaicāties, ko atnest no veikala, vai noskaidrot, kā citādi var palīdzēt.

Ja redzi, ka cilvēks ir rosīgs, izliekas, ka pats ar visu var tikt galā, bet emocionāli apjucis, piedāvā kaut ko paveikt kopīgi. Tuvinieks tādējādi jutīsies vajadzīgs, domas vismaz uz brīdi tiks novērstas no slimības.
Tāpat tuvinieks var piedalīties ārstēšanas organizatorisko jautājumu risināšanā, piemēram, rūpēties par pierakstu pie ārsta, analīžu nodošanu, nokļūšanu pie mediķiem un mājās. Der noskaidrot, kas slimniekam pienākas no valsts, piemēram, invaliditātes pabalsts vai tehniskie palīglīdzekļi.

Emocionāli ļoti sarežģīti būs gaidīt, lai uzzinātu, vai izvēlētā metode bijusi pietiekami iedarbīga. Tuvinieks vienu dienu var justies labi, pēc tam – daudz sliktāk. Ārstēšanas process, iespējams, turpināsies mēnešiem un pat gadiem.
Brīžos, kad jūties bezspēcīgs un īsti nezini, kā palīdzēt, vari painteresēties par psiholoģiskās palīdzības pieejamību onkoloģiskajiem pacientiem. Palīdzēt var arī dažādas terapijas – mākslas, mūzikas, kustību.

Taču nevajag krist galējībās. Svarīgi sekot līdzi tam, kā cilvēks jūtas, ko saka. Ja pārāk centīsies slimnieku apčubināt, žēlot, neļausi neko darīt, tas nepalīdzēs. Viņam nepatiks, ka apkārtējie izturas kā pret porcelāna krūzi, kam nevar pieskarties. Un jārēķinās arī ar to, ka otrs cilvēks palīdzību var noraidīt neierasto lomu dēļ, sevišķi, ja līdz šim tieši viņš bijis līderis, visu organizējis, ar visu ticis galā pats. Tad labāk palīdzēt turpināt dzīvi kā iepriekš, tomēr pievēršot uzmanību, lai tiktu mazināta fiziskā slodze un emocionālā spriedze.

Atbalsta tīkls
Ilgstoši atbalstot tuvinieku cīņā ar smago slimību, var gadīties, ka palīdzība un atbalsts vajadzīgi arī pašam. Pieņemt to no citiem, sevišķi krīzes situācijās, reizēm nav viegli, jo liekas – ar visu jātiek galā vienam. Taču svarīgi atcerēties, ka slimnieku varēsi pilnvērtīgi atbalstīt tikai tad, ja paša veselība un garastāvoklis būs stabils, tāpēc nepieciešama atpūta un laiks sev. Redzot, ka viņa dēļ nepārpūlies, arī slimnieks jutīsies labāk, viņš taču nevēlas kļūt par nastu.

Ja kāds šādā situācijā piedāvā palīdzību, nevajadzētu kautrēties to pieņemt. Varbūt ir cilvēki, kuri to gribētu, bet nezina, kā to izdarīt. Padomā, kas tieši tev būtu nepieciešams! Iespējams, noderēs palīdzība mājas darbos, bet varbūt atbalsts, vienkārši uzklausot un aprunājoties. Kāds var nākt talkā, meklējot informāciju par ārstēšanos, psihosociālo rehabilitāciju, valsts atbalstu ārstēšanā. Svarīgi ir izrunāties – izteikt emocijas skaļi, nevis paturēt sevī un domāt, ka citiem jāsaprot tāpat.

Var būt arī tā, ka palīgam apkārt esošie jūtas apjukuši un nezina, kā atbalstīt, lai arī vēlētos. Tāpēc der pašam padomāt, kas varētu sniegt atbalstu – draugi, radinieki, kaimiņi, kolēģi –, un palūgt to. Un nevajadzētu apvainoties, saņemot atteikumu.

Varbūt cilvēks, lai arī teorētiski būtu gatavs palīdzēt, to nevar laika trūkuma dēļ. Vai arī tas, ar ko vēlies vienkārši parunāt, nespēj uzklausīt, bet labprāt atvedīs vajadzīgās lietas no veikala. Tāpat rēķinies, ka ir arī tādi, kuri apzināti izvairās no negatīvām ziņām. Ja jūtams, ka otrs to dara, nevajag pieprasīt no viņa palīdzību.

Skaidrojums

Kur meklēt psiholoģisko palīdzību?

Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība «Dzīvības koks» Rīgā un reģionos rīko bezmaksas atbalsta grupas un psihosociālās rehabilitācijas programmas onkoloģiskajiem pacientiem.

Informāciju meklē interneta mājaslapā dzivibaskoks.lv.

Ja vajag parunāt ar kādu, kam bijusi līdzīga pieredze, zvani uz mentoru tālruni 26323636!
Avots: biedrība «Dzīvības koks».

Ieteikumi slimniekam

Ļauj būt sev blakus! Brīdī, kad dodies pie ārsta, lai uzzinātu pārbaužu rezultātus, ņem līdzi kādu tuvu cilvēku! Ja izdzirdēsi diagnozi «vēzis», būs, kam pieķerties pie rokas vai izraudāties uz pleca.

Neslēp! Visticamāk, tu vēlies pasargāt tuviniekus, sevišķi vecākus un bērnus, no briesmīgās patiesības. Taču vai viņu maldināšana, neko nestāstot par savu slimību, bailēm, izmisumu, nav nodevība, neuzticēšanās un atgrūšana? Šādi rīkojoties, savus mīļos tikai sarūgtināsi. Vai būs labāk, ka viņi to uzzinās no kāda cita?

Izvērtē! Apsver informējamo cilvēku loku! Lai arī kā savu slimību centīsies slēpt, cilvēki ik pa laikam izjutīs urdošu nepieciešamību pusčukstus aprunāt šausmīgo ziņu. Labāk spēlē atklātu spēli, taču tev pašam un tuviniekam jābūt tam gataviem.
Runā! Dzīvesbiedrs nevar uzminēt, kā jūties un ko pašlaik vēlies, tādēļ skaidri un nepārprotami informē par to, ka vajag palīdzēt apģērbties, nomazgāties, saķemmēt matus, ka vēlies palikt viens vai vairāk sarunāties. Biežāk atgādini, cik ļoti mīli savu partneri, jo viņam tas nepieciešams tikpat daudz kā tev!

Ciemojies un ļauj apciemot! Tomēr nekautrējies ierobežot tuvinieku vēlmi sevi drudžaini aprūpēt! Izmanto kopā būšanu tīkamām sarunām, atmiņām! Daudzos gadījumos slimība maina vecāku un bērnu attiecības, parasti – uz labu. Pat ja tas nenotiek slimības dēļ, tā vienalga ir atgriešanās ģimenē, piedošana, izlīgums.

Avots: Dace Baltiņa «Diagnoze vēzis. Kā saprast slimību un tās ārstēšanu».

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Diagnoze «vēzis» ir jāizdzīvo

Kategorijas