Dobeles ceriņu reibonī

2020. gada 9. jūnijs 00:00

Dosimies dabā! Apbrīno selekcionāra mūža darbu

Iekāpjot mašīnā, mana ceļabiedre Evita saka, ka jūtas apreibusi no Dobeles ceriņu smaržas. Pēc selekcionāra Pētera Upīša ceriņu dārzā pavadītām trim stundām citādi nemaz nevar būt.

Četratā uz Dobeli
Smaržu nav iespējams atainot vārdos, arī noskaņu atstāstīt nevar. Vienīgais, kas atliek, ir fotogrāfijas, bet arī tās šķiet īstenības diezgan blāva versija. Mēs, četras entuziastes, pirmo reizi šajā dīvainajā sezonā uzdrošinājāmies satikties Bauskā un kopā pavadīt dienu Pētera Upīša Dobeles ceriņu dārzā. Iniciatore bija mana meita Laura, kurai pievienojās sadarbības partneres Evita no Gulbenes un Maija no Madonas. Izvēlētais galamērķis bija labāks par labu – pagājušās nedēļas vidū Dobeles ceriņu dārzs izrādījās savā izcilākajā pilnbriedā.
Droši vien tagad situācija nedaudz mainījusies, jo Zemgalē bija ļoti silta aizvadītās nedēļas nogale. Doties uz Dobeles ceriņdārzu tagad ir pēdējais brīdis. Ziedēšanas periodā dārzs ir atvērts līdz pulksten 21. Dobeles ceriņu dārza saimnieks ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes Dārzkopības institūts.

Dzīvžogu portāli
Ceriņu dārzā nokļuvām vienā no tām Baltijas vasaras maigajām dienām, kad saule aizplīvurojusies mākoņos, bet visi vēji apklusuši. Izcils laiks, kad var baudīt Latvijā ziedošo koku, krūmu un ziedu smaržas.
Jau iebraucot Dobelē, ceriņu pasaule apbur – gandrīz visu privātmāju apstādījumus veido nevis šādi tādi dzīvžogi, bet parasto, mums tik ļoti mīļo tradicionālo ceriņu audzes. Dobelē esmu bijusi dažādos gadalaikos gana bieži, taču pirmo reizi tik mērķtiecīgi. Skaista pilsēta, par kuras pazīstamības zīmi izvēlēti vārdi «Lai skan!». Man labāk patiktu «Lai zied!».

Kā altāra sveces
Ceriņu dārzs pašlaik atgādina ideālo sapņu pasauli, manuprāt. Apmīļots tik izcili, ka apmeklētāji vispārējā sajūsmā pat neiedomājas par kopēju sūro ikdienas darbu. Mēs kā visnotaļ tipiski patērētāji baudām pētnieku, augkopības speciālistu un dārznieku darba rezultātu.
Katrs apstājas pie tā krūma vai ceriņu koka, kas uzrunā. Manas un Lauras vismīļākās ceriņu šķirnes bija Upīša selekcionētā ‘Kristīne Baltpurviņa’ un ‘Gaistošais sapnis’. Arī Maija un Evita tam piekrita. Vēl draudzīgi vienojāmies par Upīša krievu kolēģa Leonīda Kolesņikova selekcionēto, ārkārtīgi skaisto šķirni ‘Krasavica Moskvi’. Pirmo reizi Upīša dārzā ieraudzīju milzīgu ceriņkoku, nevis krūmu, kura ziedi ir viegli iedzeltenā tonī. Evita precīzi nosauca – kā putukrējums ar sviestu. Šis koks ar iespaidīgu stumbru nebija vienīgais, bet visskaistākais gan. Tomēr vairākas reizes atgriezāmies pie ‘Kristīnes Baltpurviņas’. Ziedkopas atgādina baltas, cēlas altāra sveces. Gluži vai bijība pārņem, lūkojoties uz tādu skaistumu. Šķiet, ka ziediem piemīt maģisks starojums.

Veltījumi draugiem
Pie vairākiem krūmiem atrodas informatīvas plāksnes. Ieskenējot QR kodu, telefonā var noklausīties interesantus stāstus par selekcionāra draudzību ar Latvijā pazīstamiem aktieriem, rakstniekiem un mūziķiem, kuriem viņš veltījis jaunas ceriņu šķirnes. Viņu vidū ir Imants Ziedonis, Oļģerts Dunkers, diriģents Jānis Zirnis un citas personības. Viena šķirne nosaukta selekcionāra mātes Edes vārdā.
Dārza brīvajos laukumos iedēstīti koksnaino peoniju krāšņi puduri. Pie izejas visu dienu darbojas stādu tirdziņš, kurā var nopirkt visdažādākās ceriņu šķirnes un citus dekoratīvos augus.
Vēlāk internetā meklēju dižā selekcionāra Pētera Upīša saikni ar Kristīni Baltpurviņu, jo tādu majestātisku ceriņu šķirni nevar izaudzēt bez pamatotas idejas. Jā, Kristīne bijusi Pētera Upīša agrās jaunības simpātija. Visu mūžu palikusi viņam prātā, lai gan vēlāk ne reizi tā arī nesatikās. Kristīne Baltpurviņa – aktiera Gunāra Placēna māte – nomira 1972. gadā. Selekcionārs togad arī radīja jauno šķirni – veltījumu Kristīnei.

Fakti
DĀRZKOPĪBAS institūta Ceriņu dārza kopējā platība ir 4,5 hektāri, kuros aplūkojama lielākā ceriņu kolekcija Baltijā – ap 240 dažādu ceriņu šķirņu un hibrīdu. LIELĀKO kolekcijas daļu veido Pētera Upīša veikums, ko papildina Laimoņa Kārkliņa un ārzemju selekcionāru šķirnes. CERIŅU audzēšanas vēsturei Latvijā ir aptuveni 200 gadu. Kurzemē dēvēts par pliederi, Latgalē – par beseņu un besakūku.

Selekcionārs Pēteris Upītis (1896 – 1976)
Mācījies Priekuļu lauksaimniecības skolā.

Jaunībā apceļojis Eiropas lielākos dārzus.

1945. gadā sācis strādāt Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā.

Ar divriteni apbraukājis gandrīz visu Latviju, vācot un aprakstot interesantākos sēklaudžus.

Kopš 1957. gada Dobelē veidojis ceriņu dārzu. Vienlaikus darbojies ābeļu, bumbieru, lazdu, riekstkoku un citu kultūru izpētē un selekcijā.

Dobelē iekārtots A. Upīša Dārzkopības muzejs. Pandēmijas dēļ tas apmeklētājiem ir slēgts, bet par ekspozīciju un dažādām aktivitātēm var uzzināt muzeja mājaslapā.

Avots: www.darzkopibasinstituts.lv.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dobeles ceriņu reibonī

Kategorijas