Saruna nozīmē skatīties vienam uz otru

2020. gada 9. jūnijs 00:00

Laulībā visbiežāk satiekas divi absolūti pretēji poli

Mārketinga speciālists, angļu valodas tulks Rihards Kostigovs ir mediators un daudzus gadus konsultē laulātos pārus. Kad laulātie pāri nonāk viedokļu sadursmē un šķietami neatrisināmu konfliktu priekšā, bieži tiek rekomendēta trešās puses palīdzība. Tas var būt arī mediatora atbalsts. Piedāvājam R. Kostigova pārdomas par mediatora lomu un to, kā nenonākt līdz konfliktam, kurš it kā var šķist neatrisināms.

«Iekāpt otra kurpēs»
Pāru konsultants atzīst, ka mediācija tiek piekopta dažādās jomās, arī starp laulātajiem: «Tas ir process, kurā palīdz divām konfliktējošām pusēm. Uzsvars ir uz «risināt», nevis «atrisināt viņu vietā». Te arī parādās atšķirība no tā ceļa, ko var piedzīvot tiesneša vai advokāta darbā. Kad uzvirmo nesaskaņas, viens otru vairs nedzird. Abas puses apsēžas un ideālā variantā izklāsta katra savu stāstu, sāpes, pozīciju un vēlmi. Trešā persona ir kā tilts un tulks, kas palīdz vienam otru sadzirdēt un ieraudzīt nesaskaņu patiesos iemeslus. Kāds piemērs: pāris strīdas par to, ka vīrs bez sievas atļaujas meitai uzdāvinājis smalku telefonu. Pēc daudzām konflikta šķetināšanas stundām atklājas, ka telefonam ir ļoti maz sakara ar šo strīdu. Pamatā ir vienas puses rūgtums pret otru, aizvainojums, nepiedošana un sajūtas, ka viens netiek novērtēts. Atklājas, ka otram ir sajūta, ka nesaņem mīlestību no laulātā. Tieši caur mediāciju pāris var iemācīties viens otru sadzirdēt, spēt «iekāpt otra kurpēs» un, galvenais, – ieraudzīt otrā pamatsāpi. Kad tiek atrisinātas dziļās sāpes, vienoties par telefonu abiem nu ir tīrais nieks.»

Mediators uzskata, ka pārim kādreiz jāpārkāpj pāri savam lepnumam: «Bieži šķiet, ka taisnība ir tikai manā pusē. Cilvēki pamatā tieši to arī meklē. Mēs kā tādi kārtīgi latvieši vienmēr gribam iet pie kāda, kas mūs aizstāvēs, un pat nevēlamies pieņemt iespēju, ka otrā pusē arī varētu būt kāda taisnība. Mediators ir tas neērtais, bet vērtīgais pienesums konfliktu risināšanā, jo viņš nenostājas neviena pusē, bet ir neitrāls. Viņš vada sarunu un palīdz pašiem nonākt pie risinājuma. Mediators neaizstāv neviena pozīciju. Beigās tiek izveidotas attiecības, vienam par otru, iespējams, atklājot ļoti svarīgas lietas. Process vienmēr ir vērsts uz abu attiecībām, kurā viņi pieņem lēmumu un uzņemas atbildību. Bieži abas puses iegūst briedumu gan savstarpējās attiecībās, gan ar līdzcilvēkiem, jo, atrisinot kādu samilzušu domstarpību un smagu jautājumu, katrs kaut ko ir iemācījies.»

Kāds ir laiks, ko pavadi ģimenē?
«Miegā mēs pavadām trešo daļu savas dzīves. Darbā arī pavadām pietiekami lielu dzīves daļu. Cik laika pavadām ģimenē un ar savu laulāto? Pat ja tie būs desmit procenti, tā ir nozīmīga daļa. No tava ieguldījuma atkarīgs, kāds ir šis laiks, ko pavadi ģimenē. Vīriem es varētu teikt: parēķiniet, cik daudz resursu, līdzekļu un spēku jūs ieliekat savā mašīnā, lai ar to būtu komfortabli braukt! Tādēļ ir vērts mērķtiecīgi domāt un ieguldīt savās attiecībās, jo visi sirds dziļumā vēlamies, lai tās ir patīkama mūsu dzīves daļa,» iesaka speciālists.
Sarunās bieži atklājas, ka laulātie vēlas mīlēt viens otru un, viņuprāt, no sirds to jau dara. Tomēr otram nešķiet, ka viņu mīl, viņš to nejūt. «Problēma atklājas nevis tajā, ka negrib mīlēt otru, bet gan tajā, ka neprot runāt valodā, kuru otrs saprot. Citreiz attiecībās pāri izskatās tā, it kā viens runātu latviešu valodā, bet otrs – portugāļu: viens otru absolūti nesaprot. Viens prasa padot ūdeni, otrs to ielej sejā. Abiem ir jācenšas izprast, kāpēc otrs tā rīkojas, saprast otra motīvus, sajūtas, pagātnes pieredzi. Ļoti bieži cilvēki runā par vienu un to pašu. Izrādās, abiem ir viens mērķis, piemēram, bērna intereses. To var salīdzināt ar lielu kalnu, kurā abi laulātie kāpj, tikai dara to no divām dažādām pusēm. Tādēļ viņi neredz otra ceļu, šķēršļus un smagos izaicinājumus, kā arī akmeņus, pār kuriem otrs klūp. Viņi spēj tikai bļaut, ka otrs neko nesaprot. Tomēr virsotne, ko abi vēlas sasniegt, ir viena un tā pati,» pauž Rihards Kostigovs.

Iepazīt otra mīlestības valodas
Pāru konsultants uzskata, ka svarīgākais ir ieraudzīt otru un iemācīties viņu saprast: «Te varu minēt pavisam vienkāršu, bet patiesībā ļoti dziļu resursu. Amerikāņu psihologs un attiecību konsultants Gerijs Čepmens ir sarakstījis par bestselleru kļuvušo grāmatu «Piecas mīlestības valodas». Tajā ļoti vienkārši, ar daudziem piemēriem parādīts, ka cilvēkam ir tikai viņam raksturīga mīlestības valoda. Tā ir valoda, kurā viņš pats «runā» jeb rīkojas, atvainojas un arī sagaida to pretī no otra. Katram no mums ir izteikta viena vai divas no šīm «mīlestības valodām», kurās mēs, pat neapzinoties, «runājam» un kuras mūs ļoti dziļi motivē.»

R. Kostigovs uzskaita piecas pamatvalodas: apliecinājuma vārdi, kvalitatīvi pavadīts laiks, pieskārieni, dāvanu saņemšana un darbi. Tas ir fantastisks koncepts, kas izaicina ieraudzīt gan sevi, gan otru. Daudziem pāriem šis koncepts maina pilnīgi visu, un viņi pat pēc desmit laulībā pavadītiem gadiem sāk visu no sākuma kā tikko iemīlējušies, bet jau ar briedumu. Viņi iemācās veidot attiecības ar savu pašu dārgāko cilvēku jaunā kvalitātē un iemācās nenonākt līdz destruktīviem konfliktiem. Ja, piemēram, viena mīlestības valoda ir atzinības vārdi un darbi, tad viņš vai viņa otram savu mīlestību paudīs, visbiežāk darot daudz darbu: nomazgājot traukus vai mašīnu, piesitot nagliņu, būvējot māju. Un ilgosies saņemt par tiem verbālu novērtējumu, pateicību, kādu iedrošinošu vārdu. Sievai, apzinoties, ka vīram šīs minētās valodas ir izteiktākas, būtu jāmācās biežāk pateikt, ka viņa novērtē to, ko viņš ģimenes labā dara, ka viņam lieliski izdodas tas un tas. Sievai arī nevajadzētu dusmoties, ka vīrs biežāk ir darbībā, nevis runā ar sievu vai pasniedz dāvanas. Tomēr, ja vīrs iepazīst sievas mīlestības valodas, kas ir, piemēram, kvalitatīvi pavadīts laiks, viņa vērtīgais pienesums attiecībām noteikti būtu atrast laiku kopīgai pastaigai vai sarunai, bet ne pie televizora, jo saruna nozīmē skatīties vienam uz otru. To visu var iemācīties, un tas lieliski strādā praksē.

Mēs esam atšķirīgi
Konflikti bieži vien rodas, jo pārim nāk apjausma, ka viņi ir tik atšķirīgi. R. Kostigovs ieskicē situāciju: «Kādā dzīves posmā viņiem var sākt likties, ka pat pārāk atšķirīgi. Bet tā Dieva ieviestā kārtība, kā arī dažādas teorijas un prakses apstiprina – mums ilgtermiņa attiecībām ļoti noder pretēja personības tipa cilvēks. Tad mēs varam pieaugt kā personības. Bieži savus laulātos uztveram kā skabargas pēcpusē, taču dzīve iegūst pavisam citu garšu, kad saprotam, ka laulātais ir kā iespēja mums pašiem augt caur attiecībām. Ja es esmu perfekcionists, tad man gribas ideālu kārtību, plānu un grafiku. Man patīk arī pieprasīt, lai citi to ievēro, sevišķi otrā pusīte. Tā ir dabiska vēlme un dabisks rīcības modelis. Ja perfekcionists neapzinās, ka ir izvēlējies par laulāto pilnīgu pretstatu, kurš ir radošs un māksliniecisks, ar daudzām idejām un pat haosu, tad viņš jūk prātā.»

«Daudzi attiecībās ar savām stiprajām pusēm automātiski apspiež otra stiprās puses. Katram ir patiešām savas stiprās īpašības un spējas. Kad saprotam, kāds otrs ir un kādi ir viņa rīcības motīvi, nav pat iemesla, lai sāktos strīds. Tā vietā var būt auglīga saruna un sadarbība. Ir jāstrādā ar sevi,» iesaka pāru konsultants R. Kostigovs.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Saruna nozīmē skatīties vienam uz otru

Kategorijas