Maršruts tas pats, situācijas uz ceļa mainīgas

2020. gada 9. jūnijs 00:00

780

Maršruts tas pats, situācijas uz ceļa mainīgas

Autobusa vadītājam Andrim Cepurem patīk strādāt ar cilvēkiem, tāpēc šis ir viņa darbs

Jaunsaulietis Andris Cepure autovadītāja apliecību ieguva pirms 35 gadiem un jau 30 gadus stūrē pasažieru autobusu.

Daudzi, kas izmanto sabiedrisko transportu braukšanai uz Rīgu, droši vien ir tikušies ar uzņēmuma «Nordeka» autobusa vadītāju Andri Cepuri. Sarunā ar «Bauskas Dzīvi» šoferis stāstīja par savu pieredzi, profesijas stūrakmeņiem un kaut ko arī par mums – pasažieriem.

Šofera profesija – bērnības sapnis
Interese par autobusa šofera profesiju veidojusies jau zēna gados. «Toreiz autobusu vadītāja darbs bija ļoti prestižs,» atceras A. Cepure.

Lai gan pēc pamatskolas beigšanas ieguvis celtnieka profesionālo izglītību toreizējā Stučkas (red. – tagad Aizkraukle) celtniecības skolā, sapnis par šofera profesiju ņēmis virsroku. Karadienests bijis saistīts ar tehniku. Pēc atgriešanās no armijas ticis pie traktorista apliecības un kopš 1984. gada strādājis par traktoristu kolhozā «Jaunsaule». Kad ieguvis autovadītāja tiesības, sēdies pie smagās mašīnas stūres. Kādu laiku stūrējis arī kopsaimniecības vieglo auto.

Taču bērnības sapnis par autobusa šofera darbu nav licis mieru, un Andris nokārtojis arī autobusa vadītāja eksāmenu. Pavērusies arī pirmā iespēja piepildīt kāroto – kolhozā iedots vecs autobuss, kas nekustējis ne no vietas. Jaunais šoferis «senioru» pats savām rokām pusgadu remontējis.

Ar tanti un teļu pa kalniem
Ar dzīvei atgriezto braucamo Andris pārvadājis kolhoza strādniekus, vedis slaucējas uz fermām, skolēnus. Ar to pašu autobusu devies arī gana tālos ceļos – braucis uz Aizkarpatiem Ukrainā, lai uz sezonas darbu atvestu un pēc tam nogādātu atpakaļ biešu ravētājus. Šoferis atceras, ka Aizkarpatos sastapies ar ļoti viesmīlīgiem un draudzīgiem cilvēkiem. Arī pats nevarējis atteikt palīdzēt kādai vecākai sievietei, kas lūgusi viņu kopā ar teliņu aizvest pavisam nelielu ceļa gabalu līdz mājām. «Nelielo gabaliņu» stundu līkumojis pa stāvo ceļu kalnos.

Vēlāk A. Cepure stūrējis mikroautobusu un devies komandējumos uz Krieviju – bijis Gorkijā, Saranskā un Maskavā. Tie bijuši interesanti un piedzīvojumiem apvīti braucieni. Reiz Maskavā nejauši iekļuvuši lielpilsētas centrā un ļoti apjukuši, jo nav zinājuši, kā no turienes izkļūt. Braucot pa Krieviju, nereti meklēti tuvākie ceļi uz galapunktiem, jautājuši arī vietējiem ļaudīm. Reiz pēc tāda ieteikuma braukuši pa ceļu, ko negaidīti šķērsojusi upīte…, nekas cits nav atlicis – nācies braukt tai pāri.

A. Cepure bijis šoferis arī 1991. gada janvāra barikāžu dienās. Par pašaizliedzību un patriotismu saņēmis barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Šo trauksmaino laiku viņš atceras kā ilgstošu neizgulēšanos. Vakaros vedis cilvēkus uz Rīgu sargāt Televīzijas torņa apkārtni, no rīta – atpakaļ uz mājām, bet nākamajā vakarā – atkal uz Rīgu.

Katru reizi ir citādi
Par sabiedrisko pārvadājumu autobusa vadītāju sācis strādāt uzņēmumā «Aips» – desmit gadus vedis pasažierus pa lauku ceļiem. Tagad rit piektais darba gads akciju sabiedrībā «Nordeka», pārvadājot pasažierus maršrutā Bauska–Rīga–Bauska. A. Cepurem uzticēts vadīt jaunāko no «Nordekas» astoņiem autobusiem, kas kursē starp Bausku un Rīgu. Tas ir 2019. gada izlaiduma autobuss «Setra» ar 54 sēdvietām un nolaižamu lafeti, lai pasažieri salonā var iebraukt ar ratiņkrēslu. Autobusam ir novērošanas kameras, kas fiksē iekāpšanu, šofera un pasažieru sarunas tiek ierakstītas.

«Man dažreiz jautā, vai neapnīk visu laiku braukt vienā maršrutā. Nē, maršruts ir tas pats, bet pasažieri un satiksmes situācija, arīdzan notikumi ceļā katru reizi ir citādi. Tur ir šī darba «sāls»,» pauž pieredzējušais šoferis.

A. Cepure uzskata, ka autobusa vadītāja profesija ir viena no atbildīgākajām, jo jāuzņemas rūpes par cilvēku veselību un dzīvību, – tas visu laiku jāpatur prātā kā galvenais. Jāparedz satiksmes situācijas, lai nebūtu strauji jābremzē. Braukt jāsāk lēzeni, lai pasažieriem nav fizisku neērtību. Taču ne vienmēr pasažieri paši rūpējas par drošību, visas situācijas tomēr nevar paredzēt. Autobusu strauji bremzējot, krīt somas un veļas paši. Reiz kāda mamma, kas kopā ar bērnu apsēdusies pirmajā solā, visu laiku runājusi pa telefonu un bērnu nav piesprādzējusi. Aizrādījumu māmiņai šoferis sācis ar jautājumu: «Vai jūs mīlat savu bērnu?»

Uzņemot pasažierus autoostā, rūpīgi jāpārbauda biļetes pēc numuriem, lai pārliecinātos, vai pasažieris tiešām plāno braukt uz Bausku. Gadījies visādi – reiz, apstājoties Bauskas autoostā, kāds pasažieris jautājis: «Vai esam jau Daugavpilī?» Šoferim jāpamana arī «zaķi». A. Cepure novērojis, ka «zaķi» bieži vien iegādājas nepietiekami apmaksātu biļeti – pērk līdz Iecavai, bet brauc uz Bausku.

Visi «paldies» ir jāpasaka
«Jābūt arī psihologam – ja šoferis būs «uzpūties» un nelaipns, tā noskaņos arī pasažierus. Ja cilvēkam uzsmaidu, viņš parasti atplaukst,» pauž Andris. Šoferis uzsver, ka nedrīkst palikt pasažierim parādā ar vārdu «lūdzu» uz viņa sacīto «paldies». Reizēm, neskatoties uz norādēm, kāds pasažieris braukšanas laikā tomēr grib tērzēt ar šoferi, tad Andris ierosinot: «Klau, aizbrauksim līdz autoostai, tad parunāsimies!»

Par runāšanu autobusā šoferim liela pieredze, viņš stāsta: «Šķiet, mana labā auss jau kļuvusi lielāka, klausoties ilgstošas sarunas pa telefonu, kad tiek izrunāta visa dzīve un attiecības. Ja sāk lamāties, nākas aizrādīt.» Viņš arī atklāj, ka pasažieriem vairāk vajadzētu reaģēt uz nekārtībām autobusā, dažkārt par tām šoferim pasaka tikai izkāpjot. «Man jau tā vajag četras acis – divām visu laiku jāskatās uz priekšu, vēl divām – sānu spoguļos. Lai redzētu, kas norisinās salonā, vajag vēl vienu acu pāri. Tam noderētu kamera, vērsta uz salonu,» pauda A. Cepure. Ir gadījies saukt pašvaldības policiju, lai nomierinātu pārāk «iesilušus» pasažierus, gaidīt ierodamies neatliekamo medicīnisko palīdzību. Viņš atklāj, ka pašlaik noteikto kārtību sakarā ar «Covid-19» izplatības ierobežošanu par sejas aizsegu lietošanu autobusā ievēro vien puse vai nedaudz vairāk braucēju.
Pēc katra reisa salons jāapskata, lai pārliecinātos, vai kāds nav atstājis mantas. Nav gluži tā, ka pasažieri nekad nesarūgtina, – patiesas dusmas raisās, ja cilvēki salonu «piecūko», atstāj pudeles un citus gružus. Tas jāsakopj, lai nākamajiem braucējiem autobusā būtu tīkami uzturēties.

Jāuzmana modinātājs
Andris Cepure atzīst, ka jauni cilvēki tagad ne īpaši iekāro autobusa šofera arodu, jo darba specifika rada arī neērtības, jāstrādā mainīgā režīmā. Ar vienu autobusu pārmaiņus maršrutā brauc divi šoferi, dažkārt jāvada arī kāds cits autobuss. «Svētku dienas un brīvdienas nedēļas nogalēs jāaizmirst. Esmu pateicīgs un esmu daudz parādā savai ģimenei par laiku, kad nevaram būt kopā. Vislielākā cieņa manai sievai Ingai par atbalstu, gludinātiem krekliem un siltām vakariņām,» teic Andris.

Darba stundas, ieskaitot pārtraukumus starp reisiem, ir garas – 14 stundas dienā, parasti veicot trīs reisus līdz Rīgai un atpakaļ. Andris ar savu auto uz darbu un atpakaļ ik dienu mēro 50 kilometru. Viņš atklāja, ka arī bioloģiskais pulkstenis jānoliek malā, jo uz darbu jādodas dažādā laikā. Vienu rītu jāmostas pulksten trijos, citu – četros vai piecos. Mājās reizēm pārrodoties tikai ap pulksten vienpadsmitiem. Ik reizi jāpārliecinās, vai modinātājam uzstādīts īstais laiks. Savukārt brīvdienās agrās rīta stundās «kāds» pamodina bez modinātāja un iemigt vairs neļauj.

«Bet man patīk strādāt ar cilvēkiem, tāpēc šis ir mans darbs. Kad dzirdu «paldies» un kāds uzsmaida, jūtos gandarīts, – tas nav dots katram. Ja arī kāds sabojā garastāvokli, satiekot nākamo – gaišo cilvēku, sliktais aizmirstas,» atzīst Andris Cepure. Viņš arī novērojis, ka sabiedrībā negatīvisms tomēr dominē – cilvēki ir dāsni uz sūdzībām un kritiku, bet atzinībā visai skopi. «Pateicība šoferi ļoti motivē. Katra cilvēka pozitīvi paustais labvēlīgi uzlādē visu sabiedrību,» pārliecināts A. Cepure.

Autobusa vadītājs Dainis Lazdiņš par Andri Cepuri izsakās īsi: «Ļoti atsaucīgs, izpalīdzīgs un labs kolēģis, atbildīgs – vienmēr aprunājas un neatstāj problēmu nerisinātu, ja tāda radusies.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Maršruts tas pats, situācijas uz ceļa mainīgas

Kategorijas