«Lielupniekos» – miera ostā

2020. gada 5. jūnijs 00:00

953

65. dzimšanas dienu savu tuvāko lokā nosvinējusi Inta Savicka

Laikraksts «Bauskas Dzīve» ar jubilāri tikās viņas mājās «Lielupniekos» Rundāles novadā.

«Kopš dzimšanas esmu bijusi baušķeniece, arī dzimtas saknes nāk no tuvējās apkaimes. Mans vectētiņš Jēkabs pagājušā gadsimta 30. gados ir bruģējis Bauskas ielas,» stāstīja Inta Savicka. Par otru vectēvu Jāni ir arī rūgtas atmiņas; viņam padomju okupācija atņēmusi zemes īpašumus, bet pašu izveda uz Sibīriju. Inta pauda nožēlu, ka vectēvs nav piedzīvojis laiku, kad zeme atgūta.

Tilta loki un skaistās kāpnes
Bērnībā un skolas gados kopā ar brāli Oskaru uzaugusi mammas mājās klusajā Skolas ielā. Tur pagalmā valdījusi lauku vides gaisotne, bet viss bijis tuvu pieejams kā pilsētas centrā – skola, veikals un tirgus (red. – bijušais). Lai gan Inta bija pilsētas bērns, bērnudārzā nav gājusi. Mamma meiteni ņēmusi līdzi uz darbu, dodoties ik dienu pāri Mēmelei; tolaik vecajam tiltam vēl bijis viens loku pāris.

Visus skolas gadus Inta bijusi Bauskas 1. vidusskolas skolniece. «Tad skolas priekšā vēl bija vecās skaistās kāpnes,» ar lepnumu un patiku skolas laiku atceras jubilāre. Intai skolā paticis un mācīties arīdzan. Bijusi ļoti uzcītīgs bērns un mēdza sacīt mammai: «Memmīt, es priekš tevis mācos!» Īpaši patikušas zīmēšanas stundas; piedalījusies deju priekšnesumos, bet vidusskolas laikā iesaistījusies arī teātra spēlēšanā. Intas bērniem, mācoties tajā pašā skolā, nereti radušās grūtības; skolotāju paaudzes vēl nebija nomainījušās, un bērnu veikums skolā nereti salīdzināts ar mammas.

Maza augumā, liela drosmē
Sākot ar 7. klasi, periodiski bija jāpilda skolas dežurantu pienākumi, vajadzēja uzraudzīt arī vecāko klašu skolēnu uzvedību starpbrīžos. Reiz Inta, esot dežurantes statusā, bijusi visai drosmīga. Būdama gan jaunāka gados, gan daudz mazāka augumā, devusies vecākajās klasēs, lai stundu starplaikā raidītu gaitenī pastaigāties lielos puišus. Kāds no «lielajiem» apzinīgo dežuranti satvēris aiz elkoņiem, pacēlis un izlicis no klases.

Inta atceras, ka daudz pārkāpumu viņai skolā nav bijis, tomēr gadījies. Reiz izmantojusi brīvo stundu, lai aizskrietu uz veikalu pāri ielai pēc cepumiem, kas bija liegts. Skolotāja pieķērusi ar cepumu paku rokā, no soda «stāvēt pie skolotāju istabas durvīm» – neizbēgt.

Jubilāre atceras jaukās balles vidusskolā, kurās mūziku spēlējis skolas puišu orķestris. Viņa atklāja, ka arī toreiz skolēni mēdza pārkāpt noteikumus. Pati nebijusi pie vainas, bet reiz kādā skolas ballē viņas mēteļa piedurknē atrasta ieslēpta vīna pudele. Taču, atceroties savus skolasbiedrus, jubilāre secina: «Tie, kuri bija palaidnīgi, ir kaut ko dzīvē sasnieguši, bet daži «labinieki» aizgājuši citus ceļus.» Kā brīnišķīgu Inta atceras 12. klases pēdējā zvana tradīciju skolā, kad pirmklasnieks ieskandinājis zvanu un visi, rokās sadevušies, vijušies cauri skolai, klasēm un skolas dārzam ar smaržojošiem ceriņiem.

Studēt izvēlējusies toreizējā Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitātē. «Tajā laikā studēt ekonomiku bija moderni, bet izvēli nenožēloju, jo ciparus dzenāt man paticis vienmēr,» par izglītības izvēli pauž Inta. Bet 2002. gadā ieguvusi arī maģistra grādu socioloģijā studijās Latvijas Lauksaimniecības universitātē.

Rubīna kāzas nosvinētas
Jau studiju laikā Rīgā atnākusi mūža mīlestība, kas vērtusies laulībā ar vīru Ignatu, tā ilgst jau 44 gadus; pirms dažiem gadiem nosvinētas rubīna kāzas. Meita vecākiem reizēm sakot tā: «Jūs viens ar otru esat kā apsēsti.» Inta atklāja, ka radu un paziņu lokā vīru sauc citādi – par Romku, bet pašai viņš ir Romčiks. Pāris dzīvē svētīts ar trim meitām: Egiju, Evu un Simonu. «Tagad esmu bagāta ar pieciem mazbērniem – Dominiku, pagaidām vienīgo mazmeitu Nikolu, Alanu, Patriku un mazāko Jēkabu, kuram rit otrais gadiņš,» ar lepnumu stāsta Inta.

Nosvērta un sakāmajā tieša
Pēc augstskolas diploma saņemšanas atgriezusies Bauskā, kur pirmā darba pieredze bija inspektores amatā rajona sociālās nodrošināšanas nodaļā, neilgi arī Plānu komitejā. Pēc tam atgriezusies nodaļā vadītājas statusā. Iestādes nosaukumi un funkcijas gadu gaitā mainījušies; 1999. gadā iestāde pārveidota par Valsts sociālās apdrošināšanas pārvaldes struktūrvienību. Inta Savicka kopumā to vadījusi 30 gadus, šajā periodā bijis jāievieš daudz pārmaiņu. Pēdējos piecus gadus no tiem bija uzticēts vadīt Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras trīs nodaļas Rīgā. Inta atzīst, ka sākumā bijis ne mazums šaubu – kā veidosies attiecības rīdzinieku kolektīvā? Taču tās drīz gaisušas. «Kad atvadījos no kolēģiem, tur bija raudāšana. Nereti ilgojos pēc tā kolektīva,» pauda jubilāre.
Inta atzīst, ka, pieņemot lēmumus, cenšas tos nopietni apdomāt. Iespējams, tieši nosvērtība ir viena no Intas Savickas atslēgām uz vadītājas talantu un autoritāti. Viņai allaž paticis darbs ar cilvēkiem, un dzīve ar to ir atalgojusi. «Cenšos vienmēr būt vienlīdz taisnīga gan pret ierindas strādnieku, gan priekšnieku, visus uzrunāt ar cieņu. Varu būt ļoti labvēlīga, bet, ja darbinieks darīs ko pret likumu vai citādi kaitēs darbam, varu pieņemt arī skarbus lēmumus. Cenšos sakāmo pateikt tieši, bez aplinkiem,» savu vadītājas rokrakstu atklāj jubilāre.

Kopš 2013. gada Inta bijusi Bauskas novada pašvaldības pansionāta «Derpele» direktore, kas šogad maija beigās pārtapis par biedrības «Sarkanais Krusts» sociālās aprūpes centru. Pašlaik Inta tur vada 44 cilvēku personālu. «Šeit pret klientiem jāizturas tā, kā tu pats gribētu, lai izturas pret tevi. Te var nonākt jebkurš no mums,» viņa sacīja ar pārliecību. Darba iesākumā «Derpelē» Inta piedzīvojusi kādu interesantu un aizkustinošu tikšanos; sastapusies ar pansionāta iemītnieci Anitu, bijušo vidusskolas vienpadsmitās klases skolnieci, kura pirms daudziem gadiem ar pirmo zvanu Intu ievedusi 1. klasē skolā.

Atpūšas pie «sapņu mājas»
Jubilāres miera osta ir viņas mājas «Lielupnieki». Tur ir ar sirdi veidota vide – pašas stādītas zied-augu kompozīcijas; tur viņas iemīļotie lielie akmeņi, no kuriem veidoti gan krāvumi, gan ģimeni simbolizējoši akmens tēli. Mājas viesistabās atklājas Intas aizraušanās – sakrāta apjomīga zirgu figūru un attēlu kolekcija.

Inta «Bauskas Dzīvei» izrādīja arī savu «sapņu māju», kas, īstenota realitātē, joprojām tiek tāpat saukta. Ģimene izaugusi, un svētku rīkošanai mājās vairs vietas nepietiek. Tāpēc izsapņotā guļbūves ēka uzcelta saietiem, lai visi var satikties svinību reizēs. Pie tās arī dīķis, relaksējoša un izdaiļota vide, netrūkst pat raganas kokgriezuma skulptūras veidā. «Reizēm vienkārši paņemu tējas krūzi un atpūšos pie savas sapņu mājas, lūkojoties Zemgales ainavā. Kad rapšus nopļaus, būs redzama arī Lielupe,» stāstīja Inta.
Tomēr brīvais laiks ir arī darbs vīra zemnieku saimniecībā. «Esmu ciparu cilvēks, tāpēc manā ziņā ir «ražot» grāmatvedību, bet par visu organizatorisko ražošanā rūpējas vīrs,» atklāja Inta. Rak-stījusi arī veiksmīgus projektu pieteikumus gan vīra, gan meitas saimniecību attīstībai.

«Esmu tava dāvana!»
Jubilejas svinībās tuvāko lokā ģimene bija sarūpējusi Intai neiedomājamu pārsteigumu un emociju piepildītus aizkustinājuma brīžus. Kad vīrs izvizinājis jubilāri goda braucienā ar savu 1965. gadā ražoto vēsturisko spēkratu «Volga» jeb GAZ-21, pārējie sagaidījuši sapņu mājā ar «dāvanu». Zinot, ka Inta ir mākslinieka Andra Bērziņa skatuves mākslas pielūdzēja, veltē saņēmusi tieši to.

Aktieris viņu sagaidījis ar vārdiem: «Esmu tava dāvana!» Tas bijis absolūts pārsteigums. Intu īpaši aizkustina R. Paula dziesma ar I. Ziedoņa vārdiem «Svētvakars» A. Bērziņa izpildījumā. «Kad to klausos, man prātā nāk vecaistēvs Jānis un sariešas asaras. Bet raudāja arī mākslinieks,» aizkustinājumā dalījās jubilāre.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Lielupniekos» – miera ostā

Kategorijas