Ievas krāsainā mūzikas puzle

Projekts «Kultūrvide novados-2020»

2020. gada 29. maijs 13:38

365

Laikraksts pielikumā «Kultūrvide novados» sāk publikāciju ciklu par jauniem, radošiem, inovatīviem profesionāļiem – Bauskas, Vecumnieku, Iecavas mūzikas un mākslas skolas absolventiem. Viņi jau ir apliecinājuši sevi profesijā, ieguvuši pieredzi un pazīstamību vietējā sabiedrībā.

Aizrautīga skolotāja izvirza augstus mērķus un uzdrošinās radīt

Ieva Ūdre ir viena no iemīļotākajām skolotājām Bauskas mūzikas un mākslas skolā. Viņas zinātkāre, aizrautība un možais prāts spēj pamodināt pat viskūtrākos skolēnus. Ieva izmanto inovatīvas mācību metodes, lieliski pārvalda mūsdienu tehnoloģijas, kas attālinātās mācīšanās mēnešos ļauj strādāt tiešsaistē ar katru audzēkni individuāli.

Jūs tik mērķtiecīgi visās izglītības pakāpēs esat apguvusi mūziku, katrā iegūstot uztveres jaunu rakursu: kordziedāšana, diriģēšana, mūzikas pedagoģija un tagad arī ritmika.

– Mana izglītība ir kā puzle no daudziem gabaliņiem. Man ļoti gribas visu iepazīt, izjust, iedziļināties, esmu atvērta jaunām idejām, saskarsmei ar cilvēkiem. Atrodos nemitīgā kustībā, kas nevis nogurdina, bet vairo enerģiju. Mūzikas skolā iestājos vēlu – tikai pēc 3. klases beigšanas. Izvēlējos kora klasi, kurā manas pirmās skolotājas bija Inga Bukša un Ingrīda Kalniņa. Ar Ingu tagad esam kolēģes, tandēmā vadām kori. Es nekad nevarētu dabūt gatavu to, ko spēj Inga, panākot ārkārtīgi dzidru kora skanējumu. Viņa ir izcila speciāliste. Raksturā esam ļoti atšķirīgas, bet, kopā strādājot, viena otru papildinām. Man ir interesants, aizraujošs darbs, lieliski kolēģi un skolas vadība.

Mani izbrīnīja, ka jauktajā korī «Mežotne» iestājāties vēl pusaudža vecumā un vienīgie epizodiskie pārtraukumi bija tikai pēc abu bērnu piedzimšanas.

– Jelgavas mūzikas koledžā satikos ar skolotāju Mārīti Jonkus, kura 1990. gadā sāka strādāt par jauktā kora «Mežotne» galveno diriģenti. Viņa man, mācoties 4. kursā, korī uzticēja kormeistares pienākumus. Tā bija mana pirmā darba pieredze. Jutos pagodināta, kļūstot par tik izcilas diriģentes vadītā kora dalībnieci. Dziedāšana mani ir profesionāli bagātinājusi.

Pēc bakalaura studiju beigšanas no sava mūzikas pedagogu kursa biju vienīgā, kura iestājās maģistrantūrā. Papildus izvēlējos solfedžo atzaru un solodziedāšanu. Pēdējā kursā man piezvanīja Bauskas mūzikas skolas toreizējais direktors Valts Fricsons un piedāvāja bērniem mācīt solfedžo.

Kā uztvērāt šo aicinājumu?

– Sākumā bez sajūsmas. Visiem studentiem šķiet, ka īstā dzīve ir tikai Rīgā. Arī es nebiju izņēmums. Man jau bija neliela darba pieredze, strādāju Rīgas bērnudārzā par muzikālo audzinātāju. Patika, taču drīz vien atskārtu, ka visu laiku tiek gaidīts gatavs «produkts» – dažādu svētku koncerti.

Lēmums atgriezties Bauskā nebija spontāns, jo gadu jau pastāvīgi dzīvoju Saulainē un braukāju uz studijām Rīgā. Maģistrantūras diplomeksāmena stundu vadīju ar savu toreizējo 3. solfedžo klasi. Mana profesionālā karjera veidojās ļoti labi, bet visu laiku nedeva miera vēlme padziļināti apgūt ritmiku, kura ieinteresēja jau studiju laikā.Sāku meklēt iespējas, taču izrādījās, ka Latvijā iegūt padziļinātu ritmikas izglītību nevar. Turpināju virtuālos ceļojumus tīmeklī, lai saprastu, ko piedāvā Eiropā. Izšķirošo soli spēru 2015. gada 1. janvārī, reģistrējoties starptautiskai ritmikas konferencei Vīnē. Pusgadu ar nepacietību gaidīju šo notikumu, jo konference notika jūlijā. No Latvijas ieradās Mūzikas akadēmijas pasniedzēja Ginta Pētersone un es. Nokļuvu 200 pilnīgi svešu ritmikas profesionāļu vidē un uzreiz jutos kā fantastiskā ģimenē, kur visi dalās muzicēšanas priekā.

Ieva, par ritmiku kā atsevišķu mūzikas apguves disciplīnu man diemžēl nav nekāda priekšstata! Kliedējiet neziņu!

– Mūsu akadēmiskajā izglītībā man pietrūka spontanitātes, uzdrošināšanās radīt, vienlaikus saglabājot augstu muzicēšanas līmeni. Ritmika nenozīmē perkusiju spēlēšanu. Tās ir kustības, kurās vienlaikus iesaistās cilvēka ķermenis un prāts, trenējot koordināciju, balansu, reakciju, orientēšanos telpā, atmiņu, arī sadarbību ar grupu. Ritmika ir ķermeņa un dzirdes sinhrona sadarbība, jo tas viss notiek ciešā mūzikas mijiedarbībā. Ritmika ir arī lielisks smadzeņu treniņš, jo veicina neiroplasticitāti. Patiesībā ritmika ir ļoti daudzveidīga. Nodarbībās izmantojam arī bumbas, lentes, vingrošanas riņķus un dažādus skaņu rīkus.

Šī disciplīna mūsdienās piedzīvo renesansi. Ritmika Eiropā strauji attīstījās 20. gadsimta sākumā. Tās izveidotājs bija šveiciešu pianists, komponists Emīls Žaks Dalkroze. Viņš pētīja ritmisko pulsāciju un ritmu Āfrikā, līdz saprata, ka tie ir cieši saistīti ar ķermeniskām sajūtām. Ritmika – tas ir kustības, dzirdes un improvizācijas apvienojums.

Ko izlēmāt pēc Vīnes konferences un meistarklašu apmeklējuma?

– Jutos vienkārši aizgrābta. Mana lielākā vēlēšanās bija studēt ritmiku. Tīmeklī atradu ģeogrāfiski un finansiāli man piemērotāko trīsgadīgo apmācības programmu Londonā, aizbraucu uz atvērto durvju dienām un pieteicos. Nedaudz bažīga jutos, jo dēlam Gustavam bija tikai trīs gadi, meita vēl sākumskolā mācījās. Tomēr nolēmu vienu gadu pamēģināt. Izmaksas bija jāsedz pašai.

Visu mācību gadu reizi mēnesī nodarbības Londonā notika sestdienās un svētdienās no agra rīta līdz vakaram. Mājās atgriezos agrā pirmdienas rītā. Bērni atradās manas mammas aprūpē, jo vīram ir specifisks darba grafiks – nedēļu ir Latvijā, bet trīs nedēļas atrodas komandējumā ārzemēs.

Nav jau tik vienkārši no Bauskas nokļūt Londonā agri no rīta.

– Biju veikusi aviokompāniju reisu un Londonas transporta kustību shēmas izpēti. Cēlos trijos naktī, ar savu auto no Bauskas braucu uz lidostu, tad nolaidos Lūtonas lidostā. Transfēra busiņš aizveda līdz dzelzceļa stacijai. Ceļā uz Londonu ar vilcienu pagāja vairāk nekā stunda. Izkāpu un turpināju braucienu tramvajā. Pateicoties laika starpībai, nodarbībās ierados precīzi pulksten 9. Nakšņoju pie paziņas. Varbūt izklausās ekstrēmi, bet nejutos ne sapīkusi, ne pārgurusi.

Pirmais mācību gads un eksāmenu rezultāti mani iedvesmoja. Studiju programmas vadītāji rosināja pieteikties stipendijai. Man piešķīra 50 procentu mācību maksas atlaidi gan otrajā, gan trešajā studiju gadā. Vēl ir atlicis tikai teorētiskais diplomdarbs – vairāk nekā 100 lappušu mācību pieredzes apkopojums. Pandēmijas lietainās dienas pavadu, rakstot darbu un virtuāli sazinoties ar Luksemburgā dzīvojošu studiju biedreni. Tā ir vērtīga domu apmaiņa, draudzīgs atbalsts. Pašlaik visas darbdienas paiet, platformā «Zoom» un «WhatsApp» strādājot arī ar saviem skolēniem.

Kā savas jaunās zināšanas pielietojat ikdienas darbā skolā?

– Ritmika, pateicoties mūsu skolas vadības atbalstošajai attieksmei, ir ieviesta Bauskas mūzikas un māk-slas skolas 1. un 2 klasē, pirmsskolas izglītībā. Vadu sešas bērnu grupas. Pēc renovācijas skolas pagrabstāvā man ir iekārtota atsevišķa nodarbību zāle, par ko ļoti priecājos. Jau divus gadus vakaros vadu ritmikas stundu pieaugušajiem. Tās ir nelielas grupas, lai cilvēki varētu sadarboties, bet pasniedzējs kontrolēti pārlūkot darbības laukumu.

IEVA ŪDRE

Beigusi Bauskas mūzikas skolas kora klasi. Absolvējusi Jelgavas mūzikas koledžu kordiriģēšanas specialitātē.
Beigusi J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (LMA) mūzikas pedagoģijas nodaļas bakalaura un maģistra studiju programmu.
Būdama LMA pēdējā kursa studente, sākusi strādāt Bauskas mūzikas skolā par solfedžo pasniedzēju.
Tagad ir solfedžo, solodziedāšanas, ritmikas skolotāja, Bauskas mūzikas un mākslas skolas kora diriģente. Vada pirmsskolas un pieaugušo izglītības programmu ritmikā.
Rīgas tālmācības vidusskolas mūzikas skolotāja.
No 2015. līdz 2019. gadam studējusi biedrības «The Dalkroze Sociaty UK» ritmikas skolotāju intensīvās apmācības programmā Londonā. Pašlaik izstrādā teorētisku diplomdarbu, pēc kura aizstāvēšanas saņems starptautiski atzītu ritmikas pasniedzēja sertifikātu.
Jauktā kora «Mežotne» dalībniece vairāk nekā 20 gadu.

Raksts sagatavots ar «Latvijas Valsts meži», Valsts Kultūrkapitāla fonda un Zemgales plānošanas reģiona finansiālu atbalstu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ievas krāsainā mūzikas puzle

Kategorijas