Problēmas un to risinājumi pirms gadsimta

Raitis Ābelnieks, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vecākais speciālists

2020. gada 29. maijs 00:00

406

Problēmas un to risinājumi pirms gadsimta

Bauskas pilsētā un apriņķī 1920. gada pavasarī veicams daudz saimniecisku darbu.

Arī pirms 100 gadiem dzīve uz vietas nestāvēja, tolaik rosība bija jūtama visās jomās. Tas bija laiks, kad dzīve mūsu valstī pamazām iegriezās mierīgās sliedēs, karadarbība vēl nebija pilnīgi izbeigusies, bet fronte bija aizvirzījusies līdz Latvijas austrumu robežai.

Bauskas pusē pārdzīvotā kara postījumi bija iespaidīgi, bet līdz ar pavasara dabas atmodu iedzīvotājos modās cerības par labāku dzīvi neatkarīgā Latvijā. Tas deva papildu spēkus nākamajam darba cēlienam. Protams, ka vietējiem zemniekiem ierastais darba cikls daudz nemainījās, bezzemnieki vēl tikai gaidīja savu zemes gabaliņu, bet citās jomās notika ievērojamas pārmaiņas.

1. maija notikumi
Politikas virtuvē 1920. gada pavasara nozīmīgākais notikums bija Latvijas Republikas Satversmes sapulces vēlēšanas aprīlī, bet 1. maijā jaunā likumdošanas iestāde sanāca uz pirmo sēdi. Šī diena jo-projām mūsu kalendāros ir atzīmēta kā valsts svētki – Latvijas Republikas Satversmes sasaukšanas diena, bet 1. maija svinēšana daudzās valstīs saistās ar kreiso partiju aktivitātēm. 1920. gadā tas bija ļoti kutelīgs datums, jo šo dienu īpaši izcēla lielinieki, no kuru režīma Latvija pavisam nesen bija atbrīvojusies. Vietējās varas iestādes un policija īsti nezināja, kā rīkoties šajā dienā, ja notiek kādas demonstrācijas.

Tāpēc Bauskas apriņķa vadība 27. aprīlī no Latvijas iekšlietu ministra Arveda Berga saņēma instrukciju, kurā bija teikts, ka sociāldemokrāti «svinēdami minēto dienu, sarīkos ielu gājienus un mītiņus zem klajas debess. Minētie gājieni un mītiņi notiks ar valdības ziņu un atļauju, un tie tāpēc nav uzskatāmi par kārtību un mieru apdraudošām parādībām. Latvijas valsts pamati ir tādā mērā nodrošināti, ka katram var ļaut svinēt savus svētkus pēc patikas un atklāti apliecināt vai izrādīt viņa uzskatus un ticību. Nav iemesla šai ziņā Latvijas pilsoņiem liegt brīvību, kādu bauda citu attīstītu valstu iedzīvotāji. (..) No otras puses, uzskatu par vajadzīgu aizrādīt, ka 1. maijs Latvijā nav obligatoriski svētki, t. i., nav diena, kura vispārīgi svinama. Tāpēc nevienu nedrīkst piespiest šai dienā pārtraukt darbu un nekādā ziņā nedrīkst pārtraukt darbus atklātībai vajadzīgos pasākumos. Šīs dienas svinētājiem, protams, arī nav tiesības uz dienas algu. Beidzot brīdinu no miera un kārtības traucējumiem šai dienā, kuriem var būt tikai provokatoriski nolūki. Pret katru tādu mēģinājumu tiks sperti enerģiski soļi.»

Jāpiebilst, ka Bauskā sociāldemokrāti 1. maijā rīkoja gājienus pilsētas ielās arī turpmākajos gados. Labējo partiju pārstāvji viņiem pārmeta par marksisma ideoloģijas nostādīšanu augstāk par latviešu nacionālajām interesēm, jo šajos gājienos vienmēr tika nesti sarkanie karogi, ignorējot mūsu valsts simboliku.

Sodi deputātiem par nedisciplinētību
Gan Satversmes sapulcē, gan Bauskas pilsētas domē bieži vien atsevišķi deputāti izcēlās ar nedisciplinētību, tādā ziņā gadsimta laikā nekas daudz nav mainījies. Lai pret to cīnītos, 1920. gada 19. maija sēdē Bauskas domnieku vairākums atbalstīja lēmumprojektu par deputātu sodīšanu. Ja kāds «tautas kalps bez attaisnojoša iemesla neieradās uz sēdi, tad par to bija jāmaksā 10 rubļu soda nauda, ja kavējums bija divreiz pēc kārtas, tad nācās šķirties no 25 rubļiem, bet par triju sēžu neapmeklēšanu – 50 rubļiem. Par četru sēžu neapmeklēšanu pēc kārtas bija paredzēta deputāta izslēgšana no lēmēju sastāva, vietā uzaicinot nākamo kandidātu no viņa pārstāvētā vēlēšanu saraksta. Ja deputāts nokavēja vairāk par 15 minūtēm kopš sēdes sākuma, tad tas viņam izmaksāja piecus rubļus. Bet par neētisku uzvedību domes sēdēs tika nolemts: «Par nepieklājīgu uzvešanos, kā arī par personīgu apvainošanu domē domnieki izslēdzami no domes līdz piecām sēdēm.»»
Arī ārpus pilsētas valdes nama sienām daudzas tā laika negāciju izpausmes atgādina mūsdienas, lai gan pret tām cīnījās citādāk. Piemēram, pilsētas dome nolēma, ka pie pilskalna jāuzliek plakāts ar uzrakstu, ka «pilsētas apstādījumi nodoti publikas aizsargāšanā, par katru pienāktu apstādījumu postīšanu uzrādītāji dabūs kā atalgojumu par katru reizi 10 rubļus no pilsētas kases». Respektīvi, šādā veidā sabiedrība tika materiāli ieinteresēta uzrādīt huligānus.

Stīvēšanās starp domi un valdi
Visu 1920. gadu notika stīvēšanās starp pilsētas domi un Bauskas apriņķa valdi. Strīdus objekts bija Bauskas tilti. Par to lietošanu pilsēta iekasēja samaksu, bet apriņķa valde ar to nebija mierā. Vispirms sūdzības sasniedza Jelgavas-Bauskas apriņķu Ceļu un būvju pārvaldi, bet vēlāk tās nonāca Jelgavas apgabaltiesā un visbeidzot – Latvijas Senāta Administratīvajā departamentā. Apriņķa pārstāvji savā sūdzībā minēja, ka pilsēta uz visiem trijiem tiltiem ņem maksu – 25 kapeikas par katru pajūgu, lai gan senāk Mūsas tilts tika uzbūvēts par Kurzemes guberņas naudu un braukšanas maksa pirms pasaules kara netika iekasēta. Par pilsētas līdzekļiem ticis uzbūvēts tikai Plosta tilts, bet otru tiltu pār Mēmeli pasaules kara laikā uzbūvēja vācu okupācijas varas iestādes. Turklāt visiem tiltiem tikai viens gals atradās pilsētā, bet otrs – Bauskas pagasta teritorijā.

Pēc Bauskas apriņķa valdes ieskatiem, vajadzētu vai nu atcelt maksu par tiltu lietošanu, vai arī saņemto naudu dalīt uz pusēm. Pilsētas pārstāvji pretargumentos minēja, ka Bauska uzņēmusies šo tiltu uzturēšanu un remontēšanu. Plosta tilta lietošanas maksa veidojot septīto daļu no visiem pilsētas ieņēmumiem, un tos izmantojot slimnīcas un skolu uzturēšanai. Ja jau augstāk stāvošas valsts iestādes atļautu iekasēt maksu tikai par Plosta tiltu, bet otrs Mēmeles tilts būtu atvērts bezmaksas satiksmei, tad pirmo tiltu vairs neviens negribētu izmantot un pilsētai zustu ienākumi. Beigu beigās tiesvedība noslēdzās ar Bauskas pilsētas uzvaru.

Tilti sliktā stāvoklī
Apriņķa valdei lielas problēmas sagādāja arī citi tilti. Jūnijā Bornsmindes (tagad – Īslīces) pagasta valdei tika dots uzdevums nostiprināt tiltu pār Īslīces upi uz Bauskas–Žeimes lielceļa, bet apriņķa valde saņēma šādu atbildi: «Bornsmindes pagasta valde ir nesaprašanā, kā tilts ir nostiprināms bez pārbūves, jo viņš atrodas pašlaik tādā stāvoklī, ka var kuru katru brīdi iegāzties, tas ir galīgi sapuvis, un tādēļ lūdz apriņķa valdei dot attiecīgai iestādei rīkojumu nekavējoši stāties pie pārbūves.» Lai gan jauna tilta vajadzība bija acīmredzama un tolaik nevajadzēja tērēt laiku garās iepirkuma procedūrās, tomēr pie jauna tilta uz šī ceļa 1920. gadā vēl netika.

Bauskas apriņķa pretējā pusē pavisam nelāgi beidzās Misas pagasta policista brauciens ar pajūgu. Viņš rakstīja savai priekšniecībai: «Ziņoju, ka, braucot man pār Misas upes tiltu pie Vecmuižas (tagad – Vecumnieku) pagasta Kankaru mājām, zirgam sabīstoties, rati noskrēja no tilta, kurš pēdējais ir bez margām un no lielinieku laikiem jau pa pusei sadedzināts, kur, man līdz ar ratiem iekrītot upē, pazaudēju savu tašu līdz ar priekšrakstu zem Nr. 838 dēļ pasludināšanas Ludvigam Jansonam, ka tam netiek izsniegta ieroču atļauja.»

Nespējnieku apgādesagādā rūpes
Tolaik pašvaldībām lielas rūpes sagādāja trūcīgo jeb nespējnieku apgāde. Katrā pašvaldībā bija savs nespējnieku nams, ko senāk dēvēja par nabagmāju, bet mūsdienās šādu iestādi sauc par pansionātu. 1920. gadā Bauskas apriņķī vienam nespējniekam bija paredzēti divi pāri pastalu uz gadu, pa diviem krekliem un apakšbiksēm uz diviem gadiem, pa diviem dvieļiem un diviem palagiem uz trijiem gadiem, bet gultasmaiss un sega beztermiņa lietošanā. Savukārt dienas uzturā vienam nespējniekam bija paredzēta mārciņa (410 grami) maizes, ceturtdaļstops (0,3 litri) piena un siltais ēdiens – četrreiz nedēļā kartupeļu zupa ar putraimiem, kura vienreiz uzlabota ar taukiem, otrreiz ar gaļu (ceturtdaļmārciņa katram), bet divas reizes ar pienu. Vienreiz nedēļā bija vārīti kāposti ar putraimiem, vienreiz putraimu biezputra, kurai klāt tika pasniegti vārīti kartupeļi un siļķe (sestā daļa mārciņas katram) un vienreiz – savārīti zirņi ar putraimiem.
Trūcīgo tolaik bija daudz, un to skaits palielinājās līdz ar pasaules kara bēgļu atgriešanos no Krievijas. Bauskas pilsētā 1920. gada septembrī šādu apgādājamo sarakstā bija 635 personas. Tikai nelielu daļu no tiem spēja uzņemt patversmes. Pašvaldība izsniedza miltus un putraimus arī tiem trūcīgajiem, kuri mitinājās ārpus patversmēm. Šādā situācijā Bauskas pilsētas domei savu līdzekļu nepietika, nespējnieku apgādāšanai tika lūgts aizdevums no valsts. Tāpat ļoti nozīmīga bija ASV humānā palīdzība, ne reizi vien Bauskas pilsētas pārstāvji mēroja ceļu uz Liepājas ostu, lai saņemtu aizjūras labību.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Problēmas un to risinājumi pirms gadsimta

Kategorijas