Izsūtījumā – jau bēbja autiņos

2020. gada 29. maijs 00:00

520

70. dzimšanas dienu šomēnes atzīmēja baušķenieks Āris Ērmanis

Jubilārs Āris Ērmanis Bauskā dzīvo kopš 2003. gada, bet ceļš no viņa dzimšanas vietas – Rīgas – līdz mūspusei bijis vairāku tūkstošu kilometru garš…

Dzimis Rīgā, adreses – nav

Kara beigās, kad Latvijā atgriezās padomju okupācijas vara, mamma bijusi spiesta slēpties mežos, darbojusies pret padomju varu. 1949. gada rudenī mamma un tēvs tika arestēti un ieslodzīti Centrālcietumā. Pēc pusgada mammu ar gaidāmo mazuli iesēdināja vilcienā, lai izvestu uz Sibīriju. Taču Rēzeknē vilciens apstādināts, un kāda ārste, pārbaudot ieslodzītos, atklājusi mammas grūtniecību. Ārste bijusi drosmīga un uzstājusi, ka sievieti jāved atpakaļ uz Rīgu, jo jaundzimušais ceļā var iet bojā. Āris no mammas stāstītā atceras, ka Rīgā pēc trim dienām Centrālcietuma slimnīcā bērns nācis pasaulē. Jubilārs ir pateicīgs Dievam, ka ļāvis piedzimt, un izsaka nožēlu, ka nav izdevies uzzināt ārstes vārdu, lai varētu pateikties arī viņai. Taču izsūtījums uz Sibīrijas ziemeļiem neizpalika; kad Āris bijis vien nepilnu mēnesi vecs, viņiem bija jādodas turp. Jubilārs stāstīja: «Kad nonācām galamērķī – izsūtījuma vietā Intā toreizējā Komi Autonomajā Padomju Sociālistiskajā Republikā, tur nezināja, ko ar mums iesākt. Dokumentos minēta viena persona, bet ko ar bēbi darīt?»

Jau pēc mēneša mamma nosūtīta meža darbos, bet mazais Āris nodots aprūpei bērnu «silītē», šo bērnu iestāžu tur bijis daudz. Kad paaudzies, pabijis vairākos bērnunamos. Pats neatceras, kā viņi tur ēdināti, bet zināms, ka barības deva bijusi tikai izdzīvošanai. Mamma vēlāk stāstījusi, ka viņš cietis no cingas, ko izraisa ilgstošs C vitamīna trūkums. Atmiņā saglabājušās epizodes par to, kā mazākajiem bērniem organizētas «pastaigas» svaigā gaisā, – katru bērnu pagalmā ievietoja tādā kā koka aizgaldā.

Latviski – «ne bū, ne bē»

1956. gadā Āris kopā ar mammu atgriezās Latvijā. Arī tēvs izsūtījumu pārcietis un atgriezies, taču vecāku dzīves vairs nav savienojušās. Sākumā apmetušies pie Mildas tantes dzimtas mājās Lambārtē tagadējā Bauskas novada Dāviņu pagastā. Bijis tuvu skolā iešanas vecumam. «Bet es no latviešu valodas «ne bū, ne bē»,» atceras jubilārs.

Valoda, kuru viņš pratis, nebijusi arī krievu valoda. Komi bērnunamos auklītes visbiežāk runājušās savā – komiešu valodā; tā bija kļuvusi par Āra pirmo valodu. Latviešu valodas neprasme bijusi par iemeslu Lambārtes skolā pirmajā klasē mācīties divus gadus. Pirmajos skolas gados Āris atklājis savu dziedāšanas talantu, kad skolā iestudējuši muzikālu uzvedumu «Kur ta tu nu biji, āzīti manu?». «Man bija iedalīta zaķa loma; mamma no palagiem sašuva zaķa tērpu uzvedumam,» atceras jubilārs. Beidzot otro klasi, saņēmis pirmo oficiālo pateicību par teicamu darbu un dziedāšanu.

Pelnīja uzvalciņu skolai

Mamma meklējusi sev un bērniem dzīvesvietu, un ģimene kopā ar vecmāmiņu pārcēlusies uz tagadējo Garkalnes novadu. Tur būvēta dzelzsbetona rūpnīca un tai blakus Oktobra ciemats (tagad – Vangažu pilsēta) ar mājām, kur izmitināt rūpnīcā strādājošos; to vairums iebrauca no plašās PSRS. Lai gan mamma pēc izglītības bijusi skolotāja, viņa devās strādāt smagu fizisku darbu rūpnīcā, lai tiktu pie dzīvokļa.

No skolas laika bērnības Āris visvairāk atceras darbu, blēņām nav atlicis laika. Viņam patikuši praktiski, saimnieciski darbi; zēna gados pat šķūnīti būvējis, negājusi secen arī biešu ravēšana. Pamatskolas pēdējās vasarās strādājis algotu darbu celtniecības brigādē. «Tur pelnīju sev uzvalciņu skolai,» stāstīja Āris. Pēc pamatskolas beigšanas viņš kļuvis par strādnieku Vangažu gāzbetona ražošanas rūpnīcā un vidusskolas izglītību ieguvis, mācoties vakarskolā. Pirms iesaukšanas obligātajā karadienestā vēl paguvis apgūt frēzētāja amatu Rīgas Vagonu rūpnīcā.

Padomju armijā – 18. novembrī

Kā zīmīgu sakritību Āris atceras datumus, saistītus ar dienestu Padomju Savienības armijā – iesaukts 18. novembrī, un pēc diviem gadiem dienests noslēdzies arī tajā pašā datumā. Cik ironiski – vēl nedzimušam okupants atņēmis brīvu valsti un kopš dzimšanas represējis pašu, arī ieroci rokās ieliek tieši Latvijas valsts dzimšanas dienā.

Āris cerējis, ka varēs dienēt celtniecības bataljonā, kur karavīrus pārsvarā nodarbināja būvēšanā, nevis trenēja darbā ar ieročiem. Taču celtniecībai viņu «izbrāķēja». Jauniesauktais nokļuva tur, kur vismazāk vēlējās, – ieslodzīto kolonijas apsardzes dienestā Ļeņingradas kara apgabalā Vologdā, kur slēgta tipa ieslodzījuma vietā ar automātu kaklā nācies uzraudzīt ieslodzītos. Jubilārs atceras, ka arī tur bijis Dieva pasargāts, – viņam tēmētā metāla šķemba aizlidojusi garām. Paveicies vēl – drīz vien ticis pie tīkamākiem pienākumiem. Komandieris jautājis, vai patīkot suņi, – to Āris droši apstiprinājis. «Es gan nezināju, ka runa ir par vilku suņiem…» viņš atklāja.
Mācījies un kļuvis par rotas kinologu; turpmāk ikdiena pārsvarā bijusi saistīta ar suņu aprūpi un apmācību apsardzes darbam. Suns reiz paglābis arī sava audzinātāja dzīvību Čerepovecas parkā. Tur iereibusi, iepriekš krimināli sodīto kompānija, kas pēc Āra sarkanajiem uzplečiem pazinusi apsardzes zaldātu, gribējusi «norēķināties». Lai gan bijis trenēts tuvcīņas paņēmienos, apzinājies, ka pret trīs brutālu vīru pārspēku bez suņa palīdzības neiztiks. Pēc komandas «fas!» suns zibenīgi reaģējis, un uzbrucēji bēguši lamādamies. «Suņu spējas nedrīkst izmantot ļaunprātīgi pret cilvēkiem. Priecājos, ka paglābu gan sevi, gan izdevās suni apturēt, lai nevienu nesavainotu,» pauda bijušais kinologs. Kinologa apliecība un zināšanas vēlāk noderējušas arī darbā Valsts Robežsardzē Latvijā 90. gados.

Neviens nejautāja

Nolūkā pasargāt bērnus no nejaušas izrunāšanās sabiedrībā, Āra bērnībā mamma mājās neko daudz nestāstīja ne par Latvijas okupāciju, ne represijām. Zēns pieaugot gājis to pašu jauno padomju pilsoņu kultivēšanas ceļu, ko vairums tajā laikā, – bijis pionieris un vēlāk komjaunietis. Kad dienējis armijā, padarīts arī par rotas komjaunatnes sekretāru, jo vienīgajam tur bijusi vidējā izglītība. «Nejautāja, vai vēlos; mēģināju gan «lauzties», bet visi pacēla rokas – vienprātīgi ievēlēts. Tā tas notika,» atklāja jubilārs. Taču darbošanās ar suņiem un jaunais amats komjaunatnē atvieglojis karadienestu – automātu rokās turējis maz.

Dzīve ar dziesmu

Brāļa Inta mudināti, uz dzīvi Bauskā kopā ar mammu pārcēlušies 2003. gadā, iegādāta māja Uzvaras ielā. Tagad jubilārs tur saimnieko viens un ir pastāvīgā darbībā, gan remontējot namu, gan rosoties dārzā. Āris cenšas kopt mammas izveidoto košumaugu dārzu, bet atzīst: «Ar ravēšanu iet arvien grūtāk.» Jubilārs ir iesaistīts arī Bauskas politiski represēto klubā «Rēta».
Rīgā iesācis un gandrīz nepārtraukti visu turpmāko dzīvi turpinājis izkopt savu patiku un talantu uz dziedāšanu dažādos koru kolektīvos un vokālās grupās. Bijis dalībnieks Leonīda Vīgnera vadītajā korī «Mūza», vēlāk – tautas korī «Daile» un vīru korī «Dziedonis»; dziedāts daudzos Dziesmu svētkos.

Tagad Āris ir Bauskas senioru kora «Sarma» dziedātājs un ar nepacietību gaida jūniju, kad paredzēts atsākt regulārus dziedāšanas treniņus klātienē. Pašreizējo pandēmijas laika ierobežojumu dēļ viņam pietrūkstot arī brāļa vadīto dievkalpojumu apmeklējumu. Jubilārs atklāja, ka maz skatās televīziju, bet brīvbrīžos dod priekšroku lasīšanai; atrod daudz interesanta dārza padomu un veselības tēmu žurnālos. «Ja ir vēlme uzzināt kaut ko dziļāk par dabu, jālasa «Citāda Pasaule»,» iesaka Āris Ērmanis.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Izsūtījumā – jau bēbja autiņos

Kategorijas