Pierobežas Brunavā svarīgi, lai ir darbs un tūristi

Projekts «Dzīve pierobežā – 2020»

2020. gada 26. maijs 15:53

1130

Pierobežas Brunavā svarīgi, lai ir darbs un tūristi

Kovidlaiks un slēgtie ceļi uz Lietuvu mainījuši iepirkšanās paradumus, paildzinājuši braucienus uz darbu, atcēluši baseina apmeklējumus Pasvalē

Joprojām robeža ar Lietuvu brīvai kustībai ir atvērta tikai četros robežšķērsošanas punktos, mūsu reģionā tas ir vien Grenctālē. Kopš 15. maija, kad te robežu «palaida vaļā», uz galvenās autotransporta dzīslas – maģistrāles A7 – atkal manāmas vieglās automašīnas ar Lietuvas numurzīmēm, kas dodas Bauskas virzienā. Tomēr krietni vairāk pie auto stūres var manīt latviešus, kurus pievelk atkal pieejamā kaimiņvalsts. «Bauskas Dzīve» dažas dienas pirms 15. maija apmeklēja Bauskas novada pierobežas pagastu Brunavu, lai noskaidrotu, kā ārkārtas situācija mainījusi pastāvīgo iedzīvotāju ikdienas soli. Ko domā, kā jūtas ļaudis, kuru ceļi pirms krīzes vairāk veduši uz Lietuvu, nevis uz novada centru Bausku?

Nobloķētā robeža velosipēdistam nav šķērslis

Vairāk nekā 20 pelēkbaltu celtniecības bloku krāvums un koka aizsargbarjera ar spilgtu brīdinājuma zīmi «Stop» aizšķērso zemesceļu Bardžūnu robežpārejas vietā, liedzot transportlīdzekļiem iebraukt kaimiņvalstī. Kājām vai kādam nelielam braucamajam, kā, piemēram, velosipēdam vai mopēdam, te nav grūtību iekļūt Lietuvas pusē.

Apliecinājumu šīm aizdomām gūstam pēc pāris minūtēm, kad uz vietējā ceļa sastopam lietuvieti Petru, kurš sakās minies jau trīs stundas teju četrdesmit kilometru no Bauskas puses, kur apciemojis ģimeni. Nokusis no garā pārbrauciena, tverot ūdens malkus no līdzpaņemtās pudeles, atgūstot normālu elpas ritmu, nemaz neslēpjot atklāj, ka ne pirmo reizi pārkāpj noteikumus. Kopš ceļš slēgts, robežsargus šaipusē neesot manījis, arī videokameru klātbūtni nav ievērojis. Kā braucis, tā aizbraucis, neviens vīru nav aizturējis. Skāde gan, ka sejas medicīnisko aizsargmasku kaut kur nozaudējis. Visticamāk, tā izslīdējusi no kabatas, bet īpaši par zaudējumu nebēdājot, jo noteikumi dzimtenē mīkstināti. Ar ģīmja aizsegu jāatrodas vien veikalos, degvielas uzpildes stacijās, tirgos, medicīnas iestādēs, bet uz ielas maska obligāti vairs nav jāvalkā. Petrs uzskata, ka paša zemē ir pārlieku bargas prasības, Latvijā tik lielu satraukumu vīrusa dēļ nav jutis. Tikai veikalos cenas viņu pārsteigušas. «Jums tās baisi necilvēciskas, visīstākais neprāts!» teic Petrs, taču nepaskaidro, uz kurām precēm to attiecina.

Uz žurnālistes sacīto, ka tagad nāksies 14 dienas pavadīt karantīnā, padzīvojušā vīra mutes kaktiņi ieslīgst viltīgā smaidā, ļaujot noprast, ka arī šo punktu, visticamāk, viņš grasās apiet. Vaicājot, vai mežā nav iebraukāts kāds ceļš, kur robežu varētu šķērsot ar auto, Petrs atteic, ka tādu nezinot gan. Viņam tas neesot aktuāli, pietiekot ar galveno brauktuvi, pa kuru bez problēmām gaišā dienas laikā var pārvietoties gan uz vienu, gan otru pusi. Atvadoties Petram novēlam labu ceļavēju un pārliecināmies, ka tik tiešām ciemiņu no Lietuvas neviens neapstādina.

Lielākā plūsma uz Biržu tirgu

Robežai tuvējās mājas pagalmā iedziedas gailis, no siltumnīcas skan radioaparāta atskaņoti mūzikas ritmi, vējš kokiem purina saplaukušās zaļās lapas, bet par svešinieku klātbūtni ziņo pie ķēdes piesiets vilciniekam līdzīgs prāva auguma suns. Ilgi nav jāgaida arī pats nama saimnieks, kurš nācis raudzīt, kas nedēļas vidū šķērsojis viņa pagalma slieksni. Laukos šķiet fantastiska idille, jo nekas neliecina par pandēmiju. Tā vien liekas, ka šaipusē saimnieko tikai putnu balsis, vēja šalkas un miglas vāli. Slēgtā robežpārejas punkta dēļ automašīnas putekļu vērpetes te nesaceļ, lauku viensētas ainavā teju izzudušas, arī cilvēkus nemaz nemana. Visapkārt lekni zeļ vai dzeltenos ziedos iegūluši tīrumi.

«Vēl jau pie mums traktoru dūkšanu neviens nav izskaudis, šodien klusāks, jo galvenais jau paveikts, kā arī lietus līņā, tāpēc darba duna nav saklausāma,» paskaidro pierobežā dzīvojošais Jānis. Viņš piemetina, ka arī pirms robežu aizvēršanas te aktīva satiksme nav bijusi. «Ceturtdienās un sestdienās Lietuvas Biržos ir tirgus, tad lielākā plūsma, taču pa šo ceļu ne katrs vēlas braukt. Zobu plati gluži pazaudēt nevar, bet mute ciet jātur,» pasmīnot tuvējās brauktuves stāvokli raksturo Jānis. Viņš steidz papildināt, ka arī slēgtā robeža nekāds jaunums neesot – daudzus gadus pirms iestāšanās Eiropas Savienībā šejienieši sadzīvojuši ar faktu, ka vietējais robežkontroles punkts Bardžūnos darbojas tikai brīvdienās un svētku dienās. Citā laikā, ja gribi iet ciemos pie draugiem, doties uz bodi vai atpūtā, bija jāmet līkums līdz Grenctālei.

Iztikuši bez Bauskas

Pašam Jānim gan ļoti «iegriežot» aizbarikādētais ceļš, jo tagad, ja nepieciešams doties uz galvaspilsētu vai kundzei uz darbu Jūrmalā, jābrauc caur Bausku un jāgandē auto pa zemesceļu. Caur Lietuvu attālums tas pats, bet grants segums vien trīs kilometri, pārējais asfalts, un komforts krietni augstāks, arī automašīnu plūsma mazāka, smago tikpat kā neesot, ja vien pa kādam baļķvedējam gadoties uz Skaistkalnes šosejas. «Iepriekš uz Bausku ļoti reti devāmies, nebija nekādas vajadzības. Iepirkties braucām uz Biržu «Norfu», jo tas ir krietni tuvāk par Bausku, ir arī atlaižu karte, cenas un produktu kvalitāte pilnībā apmierina. Ja brīvdienās kaut kur jāizkustas, stūrējām arī uz Panevēžu, Šauļiem, Kauņu vai citviet. Bauska tik tiešām izņēmuma kārtā, ja vienīgi policija izsauc,» smej Jānis.

Viņš ironizē, ka iepriekš šī puse bijusi slavena ar naftas vadu, tagad ļaužu valodas mitējušās. Komentējot drošību pierobežā, Jānis sakās, ka naktīs guļot labi un nelūgti viesi viņu netraucējot, taču piesardzību ievērojot. «Pats vēl pirms desmit gadiem aptuveni 20 gadus neslēdzu saimniecības ēkām durvis, taču tad ap Jāņiem garnadži «notīrīja» instrumentus aptuveni 2000 latu apmērā. Kopš tās reizes viss ir aiz atslēgas,» paziņo brunavietis un atklāj, ka nelielu iekšējo izmeklēšanu veicis un izdibinājis, ka zagtais meklējams Lietuvā. Jānis atzīst, kamēr pie rokas neviens nav pieķerts, pierādīt vainu ir grūti, taču paziņa no Lietuvas solījis, ka ieklausīsies – varbūt kāds no 30 strādniekiem kaut ko dzēruma dullumā nejauši izpauž. Taču tās bijušas veltas cerības, nesen viņš saņēmis paziņojumu no policijas, ka krimināllieta izbeigta sakarā ar noilgumu. Pazīstams policists jau iepriekš brīdinājis, ka likumsargi speciāli nemeklēs, ja vienīgi nejauši kādā citā lietā uzklīdīs nozagtās mantas.

Par slimību aizmirsuši

«Esmu iedzīvojies līdz sirmiem matiem un neatceros, ka vecāki būtu stāstījuši par kaut ko pašreizējai situācijai līdzīgu. Aizbraucot uz Rīgu, jūtu, ka ir dažādi ierobežojumi, tāpat par kovidlaiku man atgādina dzīvesbiedre, kura katru dienu vairs nedodas uz darbu, bet klabinās pie datora tepat mājās. Darvas karoti ugunij pielēja arī mediji, kas radīja paniku. Iespējams, cilvēki kā aptrakuši nebūtu steigušies uz veikaliem un tukšojuši plauktus,» spriež pierobežā dzīvojošais brunavietis. Viņam par pārtiku nav jāsatraucas, jo paša spēkiem apsaimnieko ap 50 hektāru, galvenokārt audzē kviešus. «Vēl jau laiki nav pienākuši, ka zemnieki paši sev miltus maltu, pērkam tos veikalā. Pagrabs pilns ar kartupeļiem, ja vajag, ruksi arī var nokaut,» nosaka Jānis, bet par turpmāko ir atturīgs savos komentāros. «Ja es būtu Finks vai Nostradamuss, jums varētu atklāt nākotni, bet es tas neesmu, tālab prognozes neizteikšu,» sarunu noslēdz brunavietis.

To, ka laukos dzīve rit savu ierasto gaitu, laikrakstam apliecina arī Budbergas tirgotavā «Labklājības veikals» sastaptie vietējie iedzīvotāji. «Lēnu garu dzīvojam. Šajā brīdī par slimību jau sen visi aizmirsuši. Iepērkamies kā parasti, ilgākam laikam neko neiegādājamies. Maskas mēs neliekam,» norāda budberģiete Valda Bierne.

«Ja baidīsies, tad slimība būs klāt,» teic Ilga Moroza. Viņa pagūst pasūkstīties, ka pietrūkst iknedēļas braucienu uz Lietuvu – Biržos iepirkta lētāka cūkgaļa, arī gāze tur citā cenā, tāpat uz Skaistkalni varējuši doties pa gana īsāku ceļu. Citādi arī ar vietējo veikalu pilnībā pietiekot, lai savas vajadzības apmierinātu. «Dažu centu dēļ jau neskries uz Bausku,» paziņo I. Moroza, piemetinot, ka no vietvaras puses gan esot aizmirsti. Ja līdzšinējā attieksme turpināšoties, varot arī iztikt bez tādas pašpārvaldes.
Brunavas pastniece Ilze Davidenko atklāj, ka vietējiem uzticas, tālab sejas aizsargvairogu nelieto. Vien cimdi viņas rokās atgādina par ārkārtas situāciju, kāda ieviesta valstī. «Nekādas atšķirības nav. Neviens no manis nav izvairījies, arī es līkumu brunaviešiem nemetu. Kā dzīvojām, tā dzīvojam,» saka veikalā sastaptā pastniece.

Pārdevēju nevar atļauties

Savi secinājumi ir arī «Labklājības veikala» vadītājai Gaļinai Novoselovai. Viņas veiktie aprēķina liecina, ka ieņēmumi pēdējos mēnešos auguši par desmit procentiem. Viņa nesteidz apgalvot, ka kāpumam par iemeslu kalpotu slēgtā robeža. Veikala vadītāja pieļauj, ka nedaudz ietekmē, taču gadu gaitā apstiprinājums esot tam, ka ieņēmumi pieaug, ja apkārtnē ir darbs. «Ziemā te pavisam ir klusums, darba un naudas nav, veikalā arī maz pircēju. Oficiāli šeit esot ap 500 iedzīvotāju, lielākie darba devēji ir zemnieki – sīpolu audzētāji. Par pensiju te daudz neko nenopirksi, lauvas tiesa aiziet komunālajiem maksājumiem, kā arī medikamentiem. Ilgi domājām, vai šo tirgotavu atstāt vai slēgt,» stāsta G. Novoselova.

SIA «NVD» pieder trīs veikali – viens Budbergā, viens Ērgļos, viens Grenctālē. Uzņēmumā viņi saimnieko trīs – pati, vīrs un brālis. Iepriekš dzīvojuši galvaspilsētā, kur arī ģimenes rūpals bijis saistīts ar pārtikas mazumtirdzniecību. Ienākot lielveikaliem, mazais bizness klupdams krizdams meklējis izdzīvošanas formas. Izkristalizējušies divi varianti – pārcelt biznesu uz laukiem vai iekļauties emigrācijas vilnī un doties peļņā uz ārzemēm. Palikuši pie pirmā, sākotnēji tirdzniecības vietu iekārtojot Bauskas tirgū, pēc tam atvēruši veikalus Brunavas pagastā. Arī dzīvesvieta jau vairāk nekā 15 gadu Gaļinas ģimenei ir Budbergā, viņa apdzīvo «Labklājības veikala» ēkas otro stāvu. «Kad pārdevējai vairs algu nevarēju samaksāt, izvērtēju – lūkot darbu Rīgā vai pašai kāpt uz pirmo stāvu un stāties aiz letes, mēģinot savilkt galus,» uzņēmējdarbības aizkulises ieskicē Gaļina.

Vasarniekiem rīdziniekiem prāvāki ienākumi

Budbergā pēc ārkārtas situācijas pasludināšanas vien pirmās divas nedēļas varējis novērot, ka cilvēki ir izbijušies un atturas no pilsētas veikalu «šturmēšanas». «To izjutu pēc pārdotajiem maizes klaipiņiem, jo zinu, cik vienmēr pasūtu, nācās tos gādāt vairāk. Vienīgie, kuri ilgākam laikam iepirkās, bija šurp atbraukušie rīdzinieki, kuriem te ir īpašumi un kuri darbu varēja veikt attālināti. Tagad jau viņi devušies prom, kamēr nav siltuma, diez vai te kāds savu kāju spers,» pārdomās dalās veikalniece G. Novoselova. Vietējie kā pirkuši, tā arī pērk visu pa druskai īsam laikam – gan piena produktus, gan gaļas izstrādājumus, gan augļus un dārzeņus, gan arī saimniecības preces.

«Nav tādas preces, kas stāvētu mūžīgi. Arī griķi pie mums nevienā brīdī nebija deficīta prece, jo laukos tie, šķiet, nav cieņā. Pērk visu, ja vien ir nauda,» vēlreiz uzsver pārdevēja un pasmaida, ka esot gan viens plaukts, kuram pircēji jāgaida teju gadu vai vairāk un kuram nav derīguma termiņa. Tie ir alkoholiskie dzērieni, pamatā konjaki – no dārgā gala, kurus retu reizi uz svinībām kādam nopērk kā dāvanu vai arī iegādājas vasarnieki rīdzinieki, jo tiem prāvāki ienākumi.

Tāpat kā pilsētas tirgotavās, arī te klientiem pieejami dezinfekcijas līdzekļi, cimdi, dzeltenās uzlīmes uz grīdas atgādina par distanci. Esot dienas, kad pilns veikals sanākot, tādās reizēs Gaļina lūdzot distancēšanās noteikumus ievērot un gaidīt ārpusē. Veikalniece neslēpj, ka arī pati gaida uz robežas atvēršanu, jo Biržos savai mājsaimniecībai iegādājusies lētākas zivis, gaļu, vasaras sezonā – ziedus apstādījumiem. «Birži no šejienes ir 14, bet Bauska — 30 kilometru. Nav priekšstata, kā cenas pa šo laiku ir mainījušās, tālab, kad būs ļauts pārvietoties, brauksim izpētē,» teic Gaļina un nenotic apgalvojumam, ka mazā pāreja tuvējos Bardžūnos tāpat joprojām paliks slēgta.

Darbs epicentrā nebaida

«Frontes pirmajā līnijā» šajā pandēmijas laikā nenoliedzami atrodas degvielas uzpildes stacijās (DUS) strādājošie. DUS «Virši» Grenctālē pārdevējas – baušķeniece Signe Jelovecka un «Rainī» dzīvojošā Kristīne Štara – gan apliecina: ne mirkli nav pieļāvušas domu, ka varētu no darba atteikties. Piedāvāts doties bezalgas atvaļinājumā, taču nav piekritušas. Slēdzot robežas, Grenctāles robežpunkts palicis vienīgais, kur novirzīti kravu pārvadājumi. Pilsētas frizētavās noteikts, ka tālbraucējus šoferus neapkalpo, bet vietējā DUS «fūristi» ir teju vienīgie klienti.

«Autobusi vairs nebrauc, nav neviena tūrista, privātie te reti sastopami, jo cilvēki nekustas – vien darbs un mājas, ja strādā attālināti, degvielu vajag tikai zāles pļāvējam,» novēroto raksturo K. Štara. Viņa pieļauj, ka situācija mainīsies pēc 15. maija, tomēr tas nebūšot kā agrāk, jo atvērtas vien Baltijas robežas, bet vārti uz Eiropu tāpat paliekot slēgti. Tūristi netiek ne uz Vāciju, ne Franciju, ne Austriju, ne citu vietu, apstājušies arī iknedēļas braucieni uz Polijas tirgu.

«Cilvēkiem vēl jūtama nedrošība, tāpēc uz kaimiņvalsti dosies vien tie, kuriem kāda nepieciešamība,» prognozē S. Jelovecka. Kad robeža bijusi vaļā, pašas lētākas pārtikas nolūkos uz Lietuvu nav devušās. Visvairāk pietrūkstot baseina apmeklējumu Pasvalē, kas bijis izvērties par tradīciju.

Pārdevējas atklāj, ka tālbraucēji, sevišķi pirmajā mēnesī, stāstījuši par situāciju Eiropā. Lietuvieši sūrojušies, ka viņiem viss pārspīlēts un sakāpināts. Tagad emocijas un stāsti pieklusuši, arī pašas ar jautājumiem neuzplijas. Ienākumu kritumu viņas neņemas un arī neesot tiesīgas komentēt, taču nenoliedz, ka naudas plūsma ir mazāka. Klienti lielākoties ienākot maskās, pašas gan sejas aizsargvairogus un cimdus neizmanto. «Ja ievēro primāro – rokas dezinficē, virsmas un grīdas apstrādā, rokturus tāpat, ja akurāt pēc skaidras naudas paņemšanas mutē roku neiebāz, vīruss diez vai tevi sasniegs. Mājās savas darba drēbes glabāju atsevišķi, ar kaimiņieni sarunājos caur ceriņu krūmu, jo apzinos, kādā vietā es strādāju,» teic K. Štara. Viņa savā pusē par īpašu bezdarba uzplaukumu nav dzirdējusi, tie, kuri strādājot, joprojām to turpinot darīt, tie, kuri bija bez darba, darbu nav atraduši vai arī negrasās to meklēt.

UZZIŅAI
Transporta plūsmas intensitāte un kravas auto īpatsvars uz A7 maģistrāles Grenctāles tuvumā pirms un pēc robežas atvēršanas:
piektdien, 8. maijā – 1850 mašīnu, no tām 89,2% kravas auto;
piektdien, 22. maijā – 2160 automobiļu, no kuriem 70,1% – kravas mašīnas.
Avots: lvceli.lv

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild SIA «Bauskas Dzīve».

#SIF_MAF2020

+ 1

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pierobežas Brunavā svarīgi, lai ir darbs un tūristi

Kategorijas