Vietējie visvairāk pērk maizi

2020. gada 26. maijs 00:00

844

Vecumnieku novada Taurkalnē divreiz nedēļā ieripo autoveikals

Vecumnieku novada Taurkalnē, kas piederīga Valles pagastam, ikdienā ļaudis daudz apkārt nestaigā. Un kur tad arī lai ietu? Klusajā ciemā ir tikai bibliotēka un tā dēvētais medpunkts. Pirms pāris gadiem aizvērts veikals, taču iedzīvotāji atceras, ka 90. gados varēja iepirkties piecās tirgotavās, bijusi pat «spēļu zāle» un bārs.

Vietu, kur otrdienās un sestdienās piestāj autoveikals, atrast nav grūti. Noteiktā laikā pulciņš vietējo, pārsvarā pensijas vecuma ļaudis, saradies Čiekuru un Veikala ielas krustcelēs pie mājas «Pūpoli». Cits nācis, cits braucis ar velosipēdu, mopēdu vai auto.

Ja vajag, kaimiņi izlīdz
Gaidot atbraucam veikalu uz riteņiem, vietējie apspriežas par šo un to, atminas kādreiz piedzīvoto. Kāds nosmej, ka šī ir izdevība «vismaz citam uz citu paskatīties», taču vairums atzīst – iespēja iegādāties ikdienā nepieciešamo tikai divreiz nedēļā neapmierinot.

«Mums vajag veikalu, nevis «autolavku»,» teic taurkalnieši, bet nu jau kādi divi gadi pagājuši, kopš bode slēgta. Jāpriecājas, ka ciemā ieripo vismaz autoveikals, un – ziema vai vasara – var tikt pie dienišķās maizes. Ar autobusu doties iepirkties uz Valli, Jaunjelgavu vai Aizkraukli neesot izdevīgi, jo sabiedriskais transports kursē reti. Tie, kuriem savs braucamais, protams, ir nesalīdzināmi labākā situācijā, jo pēc produktiem var tikt, kad vien rodas vajadzība. Par laimi, kaimiņattiecības tiek uzturētas, un, ja kādam tiešām kas dikti nepieciešams, palūdz preci atvest tiem, kuri ceļu uz darbu mēro ar mašīnu un var piestāt pie kādas tirgotavas.

«Kas tā par dzīvi? Vallē ir veikals, tūlīt atvērs otru, bet Taurkalne nevienam nav vajadzīga. Pamesta, un viss. Pārsvarā vecie vien te palikuši, jaunie ir prom. Kādreiz bija i darbs, i vilcieni gāja; uz Rīgu vai Jelgavu varējām aizbraukt, bet tagad nekā,» sūrojas Zinaida Mikuļčika. Viņa divas dienas dzīvojusi bez maizes. «Ja par daudz paņemu, klaipiņš sapelē, ja par maz – pietrūkst. Labi, ka baltmaize vēl bija,» teic pensionāre.

«Nozaga» darba stāžu
Agrākos laikos Taurkalnē bijis cilvēku «ka čum un mudž» – visi strādājuši, pelnījuši, šurp darbā uz Jaunjelgavas MRS iecirkni braukuši pat no pilsētas, atceras Zinaida. Darbs kokapstrādes cehā ritējis trijās maiņās, visi dzīvojuši, «cepuri kuldami». «Bija te labs klubs, ko MRS uzcēla. Tagad tas izdemolēts – nav vairs ne logu, ne durvju. Ko tie, kam bija teikšana, domāja?» neapmierinātību pauž taurkalniete. Visvairāk viņai sāp pāri nodarītais «juku laikos», kad 90. gados «atnāca žuļiki un nozaga cilvēkiem darba stāžu, pataisot visus par nabagiem».

Zinaida stāsta: «Kad izveidoja kooperatīvu, pēc tam SIA, nezinājām, ka strādājam par vēdera tiesu. Nodokļus atvilka, bet «Collas» priekšnieki laikam naudu bāza sev kabatā, jo pieci smagi nostrādātie gadi, baļķus cilājot, stāžā netika ieskaitīti. Tagad tas atspoguļojas mūsu pensijās. Vai ar simt eiro mēnesī var izdzīvot?» Negodīgie darba devēji daudziem palikuši arī parādā, neizmaksājot visu nopelnīto algu. Kam tagad sievas un vīri, kuri darbā mocījušies, sabeiguši veselību, lai sūdzas? «Labāk neplātīt muti, jo nav ne likumu, ne tikumu,» rezumē Zinaida. Viņai ir 30 gadu darba stāžs, bet pensija maza. Zālēm vien mēnesī vajagot 50 eiro. Labi, ka meita var atbalstīt.

Arī Anatolijam Golovļinam ar ikdienas tēriņiem palīdz tikt galā meita. Viņa dzīvo Itālijā. Pats pensiju vēl nesaņem, piepelnās gadījuma darbos, ir arī savs dārziņš, bet rudenī jau būšot «valsts maizē». Anatolijs uzzinājis, ka mēnesī saņemšot 60 eiro; sievai būs 100 eiro, jo viņai lielāks darba stāžs – 27 gadi. Lai iepirktos autoveikalā, taurkalnietis ar velosipēdu braucis divus kilometrus. «Te viss kaut kas ir, taču dārgi. Cenas par vismaz 30% augstākas nekā citur, taču, skaidrs, ka uzņēmējiem jāatpelna šis reiss,» viņš vērtē. Vīrs iegādājās maizi, piena produktus un vēl dažas lietas.

Piedāvājums gana plašs
Bibliotēkas vadītāja Brigita Čebatarova atsteigusies tikai pēc zemenītēm mazmeitiņai. Ogas nopirkusi arī pagājušo reizi, bijušas garšīgas. «Dienās, kad atbrauc autoveikals, redzama dzīvība,» viņa noteic. Rosība manāma arī sēņu un ogu laikā. Vietējie iet mežā un pēc tam guvumu nodod uzpircējiem, kaut tā piepelnoties.

Viktors Liepiņš ar autoveikala pārdevēju Irēnu Tampu sarunājas gluži kā seni draugi, un viņa no pusvārda jau zina, ko likt uz letes. «Esam skolasbiedri, Irēna mācījās vienā klasē ar manu brāli. Starp citu, es viņai šo maršrutu «ieskapēju». Kad aizvēra veikalu, devu ziņu, lai brauc tirgoties uz Taurkalni,» atklāj vīrietis. «Ziedu laikos» ciemā bijušas vairākas bodes, cilvēki strādājuši, pelnījuši un varējuši arī tērēt. Pamazām veikali un kioski slēgti, jo sarucis iedzīvotāju skaits, līdz ar to arī pieprasījums.

«Bauskas Dzīve» novēroja, ka lietainajā maija sestdienā cilvēki pirka pienu, krējumu, olas, makaronus, konfektes, cukuru, sāli, arī «špickas» un cigaretes, kas nu kuram aptrūcies, bet visvairāk – maizi. Preču piedāvājumu smādēt nevar – plašs augļu, maizes izstrādājumu, piena un gaļas produktu klāsts; arī saimniecībā vajadzīgas lietas. Sievas gan atklāj – reizēm visi tik dūšīgi iepērkas un arī iepriekšējos autoveikala pieturas punktos bijis pieprasījums, ka rindā pēdējiem klaipiņu aptrūkstas. Tad jāgaida līdz nākamajai reizei, bet – vai svētki vai ikdiena, ēst griboties katru dienu. Ceturtdienās cits auto pieved zivju produkciju. «Lēti nav, bet pērkam, jo uz lielveikaliem netiekam,» teic vietējie.

Lauki kļūst tukšāki
Irēna Tampa, Birzgales uzņēmuma SIA «Ozolkalnu nams» autoveikala pārdevēja, Taurkalnē ikreiz apkalpo līdz 20 pircēju. Busiņu ar preci ļaudis gaidot arī citās apdzīvotās vietās. «Izbraukājām Birzgales pusi, daļu Vecumnieku pagasta, tagad stūrēsim atpakaļ uz veikalu papildināt kravu un ceļu gar Daugavmalu turpināsim. Otrdienās apmeklējam Valli, Mežmuižu, Kurmeni, pēc tam dodamies uz Madlienu, Jumpravu. Maršruts ir plašs,» teic pārdevēja.

Viņa ar autoveikalu pa tuvāko apkaimi brauc jau 21 gadu un ievērojusi, ka lauki kļūst arvien tukšāki. «Taurkalnē ir skaisti, bet citur skats – ļoti bēdīgs. Vecie cilvēki apmiruši, daudzi grimst nabadzībā. Mājiņas palikušas tukšas, aiziet nebūtībā; jaunie strādā pilsētās, un labi ja kāds mantotajos īpašumos apmetas pa vasaru» iespaidos dalās Irēna. Viņa gan smej, ka kovidkrīzes laikā pircēju kļuvis vairāk – pilsētnieki, no sērgas baidoties, patvērušies dziļos laukos un pārtiku gādā, izmantojot autoveikala pakalpojumus.

Cilvēki par preci nav sūdzējušies, vienmēr viss svaigs un gards. SIA «Ozolkalnu nams» ir savs konditorejas cehs, un izbraukumā vienmēr līdzi ir pašu cepti pīrādziņi un smalkmaizītes. «Mums ir kolosāli saimnieki, nekad neatļaus plauktos vakardienas maizi turēt, tāpēc līdzi ņemam vissvaigākos produktus. Ja braucam pie sava pircēja reizi vai divreiz nedēļā, precei jābūt labai, jo cilvēks iepērkas ne jau vienai dienai,» pauž veikalniece.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Vietējie visvairāk pērk maizi

Kategorijas