Novērtē lauku brīvību un klusumu

2020. gada 22. maijs 00:00

60. dzimšanas dienu maija ziedonī kopā ar bērniem un mazbērniem svin
sviteniece Inese Žukauska

Ar jubilāri «Bauskas Dzīve» tikās viņas darbdienas «pārskrējienā» starp vienu ārsta prakses vietu Rundāles novada Svitenē un otru Bauskā, kur pildāmi ārsta palīga pienākumi. Inese ir dzimusi un uzaugusi Svitenē. Lai gan jaunībā sapņojusi doties tālu prom no dzimtās vietas, sakot «kaut uz Latgales tālāko stūri, bet nevēlos atgriezties Svitenē». Tagad viņas dzīve ar saknēm un lapotni jau 22 gadus atkal ir Svitenē. Pirms dažiem gadiem atgriezusies un saimnieko savās dzimtajās mājās «Līgotņi» – meža malā Lietuvas pierobežā.

Kustēties un sacensties
Inese bija vienīgais bērns ģimenē, taču nejutusies privileģēta, bet gluži otrādi. Nereti bijusi greizsirdīga, lūkojoties uz kaimiņiem, kad laukā ravēt vai sienu vākt devies vesels bariņš bērnu. Vecākiem bijusi piemājas saimniecība ar visu, kas tolaik parasti bija laukos, – lopi, biešu un kartupeļu lauki. Viņai visi lauku darbi bijuši jāveic vienai, bet spēlēties ar bērniem jādodas uz kaimiņ-māju.

Pirmās skolas gaitas vedušas uz piecus kilometrus attālo Svitenes astoņgadīgo skolu. Inese atceras, ka viņai paveicies, – kad bijis jāiet pirmajā klasē, sācis kursēt autobuss, ar ko rītos varēja nokļūt mācību iestādē. Taču mājupceļš parasti mērots skolasbiedru bariņā gan pa ceļu, gan takām un pļavām. «Lai gan mājup devāmies pa taisnāko ceļu, reizēm gājām diezgan ilgi – vērojām putnus un upi; rudeņos ganībās lasījām šampinjonus skolas formu kabatās,» atceras Inese. Kā skolnieci pamatskolā sevi nepieskaita gluži teicamniekiem, bet turējusies «labajā galā». «Tas gan nebija, pateicoties īpašai centībai, man bija viegla galva un mācības padevās,» atklāja Inese. Grūtāk bijis ar krievu valodas apgūšanu, tā sekas šad tad izjūtot vēl tagad.

Jau pamatskolā, vēlāk arī vidusskolā, Inese bijusi aktīva sportotāja, paticis sacensības gars; nodarbojusies ar vieglatlētiku – skriešanu un diska mešanu, neraugoties uz nelielo augumu, spēlējusi arī basketbolu. «Svitenē ne vienas sacensības nenotika bez manis – arī sanitāro kopu un ugunsdzēšanas teorijā,» atceras jubilāre. Reiz skolotāja bažījusies: «Nenokārtosi eksāmenus, ja tikai braukāsi apkārt pa sacensībām!»

Paliek pie medicīnas
Mamma vēlējusies, lai meita pēc pamatskolas izglītojas lauksaimniecībā, bet Inesei jau bērnībā «vilcis» uz medicīnu. Kad abas nepiekāpušās, Inese turpinājusi mācīties vidusskolā Bauskā. Vidusskolas laikā meitene daļēji kļuva par pilsētnieci – skolai tolaik bijis internāts Rīgas ielā, lai lauku bērniem būtu, kur palikt darbdienās. Arī vidusskolnieci sapnis par medicīnu neatstājis, lai gan mamma mudinājusi lūkot pēc lauksaimnieka izglītības.

Uz studijām medicīnas institūtā tomēr bijušas mazas izredzes. «Ķīmija man bija «ķīmija»,» tagad smej mediķe. Viņa atcerējās, ka skolas daktere Briņķe viņai devusi padomu izvēlēties medmāsu profesiju, nevis feldšera un brīdinājusi: «Kā feldšerei tev būs jāstaigā arī pa lopu mēsliem.» Izrādās, padomju laikā feldšeru pienākumos bijis uzraudzīt arī sanitāro stāvokli fermās, pienotavās, veikalos un ēdnīcās. Inese atklāj, ka toreiz tas gan darīts ļoti formāli. Lauku meiteni nesabiedēja ar lopu fermu, un Inese izvēlējās apgūt feldšera profesiju Rīgas 1. medicīnas skolā.

«Darbs atrod mani»
Ar iegūto diplomu 1981. gadā darba pieredze medicīnā sākās Rīgas 1. slimnīcas ātrās palīdzības dienestā. Pēc pirmās meitas piedzimšanas dzīves ceļš atkal atvedis uz mūspusi; ģimene pārcēlusies uz dzīvi Pilsrundālē.

«Man nekad nav bijis jāmeklē darbs, tas vienmēr atradis mani,» saka Inese. Tā bijis arī Rundālē 1982. gadā, kad viņu darbam Saulaines feldšera punktā uzrunājusi daktere Māra Pīleņģe. Saulainē jaunās mediķes aprūpē bijuši apkārtnes iedzīvotāji un ap 600 tehnikuma audzēkņu. 1998. gadā darbs Inesi atvedis atpakaļ uz Sviteni strādāt par feldšeri. Tagad, aizvadījusi 60. dzimšanas dienu un būdama pilnas slodzes mediķa darbā, par toreizējo kolēģi priekšgājēju Inese smaidot sacīja: «Viņa, laimīgā, – 55 gadu vecumā devās pensijā.»

Pašlaik jubilāre strādā ārsta palīga darbu, un darba nedēļa paiet, rūpējoties par pacientiem vairākās pieņemšanas vietās – Svitenē, Bērstelē un Bauskā. Darbā ar cilvēkiem mediķei noderīga ir arī sociālā darbinieka izglītība, ko ieguvusi 2005. gadā, beidzot studijas Latvijas Kristīgajā akadēmijā.

Gūta jauna pieredze
Savulaik Inese līdztekus strādājusi gan feldšera, gan pusslodzes sociālā darbinieka amatā, kas psiholoģiski bijis gana smagi; vēlāk izvēlējusies nodoties tikai medicīnai. Jubilāre secina, ka viņai vienmēr gribējies darboties un gādāt, lai būtu labāk ģimenei un citiem. Viņa atceras: «Pēc garām darba stundām divos darbos vēlā vakarā mājās vēl pārlasīju kartupeļus, lai būtu, ko vest uz tirgu.»

Inese Žukauska stāstīja, ka pašlaik, kad dzīvojam «Covid-19» pandēmijas apstākļos, gūtas vairākas atklāsmes. Ir vairojusies piesardzība pret vīrusa jēdzienu vispār. Turklāt gūta laba pieredze, kā sadarboties ar pacientiem bez liekas ļaužu pulcēšanās doktorātā.

Nākamgad apritēs 40 gadi, kopš jubilāre strādā mediķa darbu, un šajā laikā sakrājies arī ne mazums kuriozu gadījumu. Kāds no tiem bijis izrādes cienīgs, kad viņa apmeklējusi mājas vizītē kādu mazuli. Iegājusi dzīvoklī, pamanījusi, ka ģimenes cilvēki bijuši tādi samulsuši, kā ne savā ādā. Pēkšņi no skapja atskanējuši blīkšķi no krītošiem drēbju pakaramajiem. No skapja, smieklu apņemta, izkāpusi ģimenes kaimiņiene, kura baidījusies satikt feldšerīti, jo nebija ieradusies viņas norādītajā laikā, lai atrādītos pēc slimošanas.

Dārza favorītes ir lilijas
Dzīves lielā aizraušanās jubilārei ir dejošana – dancots Saulainē vidējās paaudzes deju kolektīvā, bet, kopš Svitenē nodibināta deju kopa «Šurpu turpu», ir tās dejotāju pulkā. Dejošana Inesei nozīmē atslēgšanos un prāta atpūtu no visām ikdienas problēmām. «Un kur nu vēl gūtais gandarījums Dziesmu un deju svētkos, tā neatkārtojamā kopības izjūta!» par dejošanu teic jubilāre.

Dārza sezonā Ineses rosība nerimst pēc darbdienas medicīnā. «Līgotņu» mājās ir dārzs, kur tiek audzēti dārzeņi un ogas, lai pietiktu gan pašai un mammai, gan meitu Gintas un Tijas ģimenēm. Jubilāres dārzā ziedu favorītes ir lilijas, jau trīs garās dobēs izstādītas vairāku šķirņu cēlās puķes – gan pašas gādātas, gan dāvinātas.

Tagad omes mājās labprāt laiku pavada arī mazbērni, to Inesei jau vesels pulciņš – Ričards, Patrīcija, Aleksis, Ernests un Dominiks. Jaunākā meita Tija arī dzīvo Svitenē un bieži ar bērniem ir «Līgotņos». Mazbērniem tīkot lauku mājas brīvība, kur var izskrieties pēc patikas. Vasarā ciemojas arī no Rīgas atbraukušie mazbērni. «Kad ir visi pieci, tad māja – «uz ausīm»,» par bērnu rosīgo kņadu saka Inese. Viņa atklāj, ka pēc saspringtām darbdienām, kur pastāvīga saskarsme ar cilvēkiem, nereti ilgojas pēc vientulības, brīvdienās vēlas pabūt ar sevi. «Kad man ir atvaļinājums, es to vēlos patiesi veltīt atpūtai,» pauda Inese.

Svitenē daudz pārmaiņu
Atgriežoties mājās, Inesi allaž ar prieku sveicina lielais mājas sargs – suns Džekus; saimnieces gādību bauda vairāki kaķi, kas «Līgotņus» par dzīvesvietu izvēlējušies paši. Atpūtas brīžiem mājās Inese reti par sabiedroto izvēlas televizoru, bet labprāt lasa grāmatas; ir aktīva teātru izrāžu apmeklētāja. Kopā ar deju kolektīvu būts jaukos ceļojumos; diemžēl šogad iecerētais sadejošanas ceļojums uz Horvātiju izpaliks.

Tagad uz Sviteni kā dzīvesvietu Inese raugās citādām acīm nekā jaunībā. «Svitene tagad ir ļoti sakopta, daudz kas ir mainījies; īpašs prieks par pēdējā gadā asfaltēto ceļu no Svitenes līdz Pilsrundālei, kas gadu gadiem bija grūti izbraucams,» pauda jubilāre.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Novērtē lauku brīvību un klusumu

Kategorijas