Stirnu blēņas nebeidzas!

2020. gada 19. maijs 00:00

Šopavasar rosība gan lielās, gan mazās dobēs un dārziņos varbūt manāma lielāka nekā iepriekš. Pat tie, kam zemes darbi nav «sirdsdarbi», ar mieru kaut ko «parušināt», lai uzspiesto mazkustīgo dzīvesveidu nomainītu pret veselīgām aktivitātēm. Nu vairāk laika ielūkoties un ieklausīties dabā. Lauku ļaudīm tas ir dzīvesveids, bet ikviena neparastāka lieta tomēr pievērš uzmanību un liek padomāt.

Parasti stirnas tulpju un citu augu ēšanu mājas tuvumā pameta jau martā, aprīlī, taču šogad pārdesmit soļu attālumā daži «razbainieki» uzturējās ilgāk un grozījās, kā kaut ko gudrodami. Ilgi nebija jāgaida!

Sākoties dārza darbiem, bez tehnikas neiztikt. Palūdzu kaimiņu, lai brauc kultivēt zemi, kur gan nezāles sadīgušas, gan augsnes virskārta apkaltusi sausajos vējos. Protams, saplānots, kurā dārza stūrī kas būtu stādāms vai sējams. No rīta jau biju apstaigājusi, aplūkojusi, izbiedēju stirnas, un tās ieskrēja rapšu laukā. Kad viens lauciņš kārtībā, traktors dodas uz dārzeņiem nolūkoto zemes gabaliņu. Kaimiņu Jānim pastāstīju, kur darāmais, bet bija izjūta, ka jāapskata vēlreiz.... Un ieraugu – pavisam tuvu kultivējamajam gabalam zālē starp pienenēm guļ mazs, mazītiņš stirnas bērns. Traktors jau bija klāt, un steidzos brīdināt, ka nu laikam strādāšana nesanāks. Kaimiņš smejas, ka ne man vienai tā veicas. Viņa paziņam cielaviņa ligzdu uzbūvējusi un oliņas sadējusi kartupeļu stādāmās tehnikas caurulē, bijis vien jābrauc izlīdzēt, jo uz tādu ļaundarību saimnieks nav varējis saņemties.

Pirmā doma, mazulīti ieraugot, sak’, jāaiznes drošā vietā, taču sapratu, ka par labu tas nenāks, bet šī dārza daļa jāatstāj pagaidām mierā un «lielais sēšanas plāns» jāmaina. Kamēr ar traktoristu runājām, stirnēns i nepamodās no trokšņa. Devāmies projām, bet otrreiz tuvoties dzīvnieciņam ar fotografēšanu negribējās. Gan jau māte bija tuvumā un šausmās vēroja, ar ko tas viss beigsies. Visu dienu mazais gulēja zālē, pamodās un, ausis izslējis, raudzījās apkārt, bet, pa laiciņam novērojot, neredzēju pieceļamies un steberējam prom. Vakarā mazā tur vairs nebija, pēc mātes izvēles aizvests uz drošāku vietu, iespējams, netālu krūmājā noslēpts. Atliek cerēt, ka lapsa to nenomedīs. Stirnas ar mazuli dzīvojoties no bara atsevišķi apmēram sešas nedēļas, un tad abi atgriežas pie savējiem, tā vismaz speciālos avotos rakstīts.

Kad sāku rušināties pa kartupeļu vagu otrā dārza malā, no zāles izlēca liels makans – zaķis. Nu, garausi, tevis dēļ gan plānus nemainīšu! Turpat arī irbītes manīju. Lielajos laukos droši nav, pat grāvmalu maz palicis, jo noartas. Kur dzīvā radība lai apmetas?

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Stirnu blēņas nebeidzas!

Kategorijas