Dzīves bagātība – draugi

2020. gada 15. maijs 00:00

900

Īslīciete Vija Ieleja maija sākumā atzīmējusi 55. dzimšanas dienu

Sarunas sākumā ar dzirkstošu smaidu Vija Ieleja atzīst: «Jubilejas dienā atskārtu – padomju laikā mani šajā vecumā sēdinātu izpušķotā krēslā, dāvātu siltu segu un aizvadītu pensijā. Bet es esmu vēl enerģijas pārpilna!»

Ar dabu un darbu

Vairāk par pusi dzīves un viss līdzšinējais darba mūžs pedagoģei Vijai Ielejai aizritējis mūspusē – Bauskas novada Īslīces pagastā un tagad strādājot Iecavas novada pašvaldībā. Viņas dzimtā puse ir Asares ciems tagadējā Aknīstes novadā, kur dzimusi un pieaugusi. Mammas ģimenei nācies iziet Sibīrijas ceļus, un Vija bijusi vienīgais bērns vecākiem. Meitene uzaugusi lauku viensētā tradicionālā trīs paaudžu mājsaimniecībā.

Līdz skolas vecumam nebijis tuvumā līdzaudžu ikdienas rotaļām; sabiedrotie bijuši vecāki, vecvecāki un daba visapkārt. Bērnu dienu nodarbes un izklaides parasti izpaudās darbos un darbiņos līdzās pieaugušajiem. Toreiz bērna pieskatīšana tā arī īstenota – iesaistot atvasi darbā mājas saimniecībā. Visvairāk paticis būt kopā ar vecotēvu, kurš vienmēr bijis mājās un nemitīgi darbojies. Viņš uzpinis mazajai Vijai groziņu, kurā varēja ielasīt dažus ābolus vai kartupeļus ražas vākšanā; izgatavots arī mazītiņš siena grābeklītis. Alus brūvēšanas procesā vēl skaitīt nepratušai meitenei uzticēts vilkt svītriņas, uzskaitot iztecinātās misas spaiņus. Savukārt smēdē Vija minusi plēšas, lai uzturētu oglēs liesmas. Jau no bērnības Vijai bijusi vēlme mākslinieciski izpausties – sniegusi dziesmu koncertus teliņiem fermā, kur mamma strādājusi par kopēju. Vectēvs, pamanījis Vijas dotumus uz muzicēšanu, izgatavojis mazu koklīti, ko viņa ar prieku trinkšķinājusi.

Izlikās par veselu,lai tiktu uz skolu

Vijai paticis iet skolā, tur varēja būt kopā ar līdzaudžiem un rast draugus. Vēl tagad viņa atceras gadījumu 1. klasē, kad bija apslimusi, taču mēģinājusi izlikties vesela. Bijis ļoti skumji, kad mamma to atklāja un uz skolu tomēr nelaida.

Jau mācoties Rubeņu astoņgadīgajā skolā, dejojusi klases deju grupā un dziedājusi ansamblī. Ar nožēlu jubilāre atzīst, ka bērnībā nebija iespējas sevi attīstīt mākslas un mūzikas jomā, apmeklējot interešu skolas pilsētā. Vairāk par pusi līdzšinējās dzīves Vijai saistīta ar dejošanu. Sākusi, mācoties Aknīstes vidusskolā, ko turpinājusi līdz pat savai 50 gadu jubilejai. Studējot Daugavpils pedagoģiskajā institūtā, dejošanas prieks piepildīts kopā ar kolektīvu «Laima», bet 26 gadus nodancots deju kopā «Līdums» Īslīces pagastā.

Ar jaukām atmiņām jubilārei saistās studiju laiks Daugavpilī, kur ieguvusi pedagoģes diplomu, topot par matemātikas un fizikas skolotāju. Kā labu pieredzi Vija vērtē studentu dzīvi kopmītnē: «Tur rūdījās gan patstāvība, gan piedzīvots daudz jautru brīžu – pārsteigumi un nenogurdināmi «tusiņi» vienaudžu kompānijās kopējā sadzīvē piecu gadu garumā. Tur veidojās arī draudzības saites, kas nav pārtrūkušas līdz pat šodienai.»

«Tu mums derēsi!»

Studiju laikā Vija bijusi dzimtās puses kolhoza stipendiāte, vēlējusies tur atgriezties, lai strādātu vietējā skolā par skolotāju. Taču sagadījies tā, ka darbam paredzētā jaunā skola laikā nebija uzcelta, līdz ar to absolvente varēja brīvi izvēlēties, kur strādāt. Jau studiju laikā bieži viesojusies Bauskas pusē pie bērnu dienu draudzenes Guntas. Par abām izlēmušas, ka būtu labi viņai pārcelties uz šejieni.

Bauskas rajona izglītības nodaļā piedāvāts darbs trijās mācību iestādēs, no kurām izvēlējusies Īslīces skolu. Darbā pieņemšanas sarunās skolā Vijai jautāts, kāda ir bijusi prakses novērtējuma atzīme. Uz jaunās skolotājas atbildi sacīts tā: «Ja «5» (augstākais novērtējums tolaik – red.), tad tu mums derēsi.» Pirmajā darbdienā 1988. gada augustā darba uzskaites kladē jauno skolotāju kolēģis piereģistrējis, ierakstot viņas uzvārdu ar garo ē «Ielēja», joku par pirmo dienu darbā izstāstīja jubilāre.

Pirmajā darba gadā Vijai Ielejai uzticēti arī 4. klases audzinātājas pienākumi, klasē bija 31 skolēns. Tieši šo klasi skolotāja atceras kā tuvāko. «Tie skolēni man tik mīļi un tuvi laikam tāpēc, ka līdz ar viņiem es arī pati augu un mācījos par skolotāju. Bērni bija ļoti dzīvespriecīgi, enerģiski un reizēm arī nerātni. Taču viņiem varēja uzticēties un droši doties kopā pat divu dienu ekskursijās. Es šo klasi mīlēju vairāk, nekā pedagoģiski būtu vēlams,» atceras skolotāja. Reiz, kad bijuši ekskursijā pie Ineša ezera, audzēkņi atraduši neatvērtu alkohola pudeli. Varat iedomāties, ko viņi ar to darījuši? Atnesuši uz nometni un atdevuši skolotājai.

Lielā aizraušanās – dejošana

Laiku kopā ar deju kolektīvu «Līdums» jubilāre sauc par savas dzīves nozīmīgo daļu un lielo aizraušanos. Dejošana devusi iespēju piedzīvot daudz pozitīvu emociju, daudzus koncertus un lielo Dziesmu un deju svētku piedzīvojumu. «Tur jutāmies kā viena liela ģimene,» secina jubilāre. Skolas darbā un ikdienas rūpēs uzkrāto grūtumu deju kolektīvs kompensējis ar izjusto pacilātību, enerģiju un brīvu «iztrakošanos». Taču Latvijas simtgades deju svētkus nolēmusi baudīt kā skatītāja un ir gandarīta, ka izdevies to īstenot.

Vija aizraujas ar kalnu slēpošanu, kopā ar draugiem devusies slēpot uz Alpiem. Ceļošanai ir nozīmīga loma Vijas dzīves kārtībā. Pie ziemas brīvā laika nodarbēm pēdējos gados pievienojusi rokdarbus – izšūšanu krustdūriena tehnikā. Izšuvumu glezniņas rotā gan Vijas mājokli, gan darba vietas interjeru Iecavas novada izglītības nodaļā.

No pavasara līdz pat rudenim jubilāres relaksācijas vieta un aizrautība ir viņas izkoptais dārzs. Jubilāre no mammas mantojusi patiku uz gladiolām, to viņas dārzā daudz un krāšņu. Tur arī ap divdesmit šķirņu peonijas izstādītas kā alejā. Nostalģiskās atmiņās par vecmāmiņas dāliju rindu Vija iestāda dārzā arī tās. «Dārzs man ir vieta, kur būt kopā ar dabu, kur pagrilēt kopā ar draugiem un vienkārši baudīt ziedu un augļu skaistumu. Esmu uzaugusi dabā, tāpēc man ļoti svarīgi būt saiknē ar to,» stāstīja jubilāre. Vijas dzīvē dīkstāve neiestājas, viņa teic: «Man plānu un ieceru vienmēr ir vairāk, nekā iespēju visas īstenot gan darbā, gan savā dzīvē.»

Par nozīmīgu dzīves bagātību Vija atzīst labus un uzticamus draugus. Ir draudzības, kas nāk līdzi kopš bērnības, un dzīves laikā iegūtas jaunas.

Ieguvumi pieredzē

Savu darba karjeru Vija Ieleja veidojusi tikai izglītības nozarē. Pēc septiņiem gadiem skolotājas darbā kļuva par direktora vietnieci, bet 2011. gadā – tika izraudzīta Īslīces vidusskolas direktores amatam. «Visu savu pedagoģes pieredzi divdesmit septiņu gadu garumā esmu guvusi vienā skolā,» pauda jubilāre.

Uz dzīves 50 gadu sliekšņa izjutusi vajadzību apgūt vēl ko jaunu; tagad jau piecus gadus strādā Iecavas novada pašvaldības izglītības nodaļas vadītājas amatā. «Šie pieci gadi man bijuši ļoti nozīmīgi profesionālajā pilnveidē. Sadarbībā ar skolu direktoriem neuzņemos uzrauga un kontroliera lomu, bet vēlos būt padomdevēja un atbalsts. Cenšos savu redzējumu neuzspiest, bet izskaidrot un pārliecināt. Ir svarīgi cilvēkiem uzticēties un radīt drošības izjūtu,» atklāja vadītāja.

Vija ir pārliecināta, ka katrs cilvēks un situācija mūsu dzīvē ienāk, lai mēs no tās mācītos. To pašu viņa attiecina arī uz «Covid-19» pandēmijas radītiem apstākļiem. V. Ieleja atzīst, ka izglītības nozarei īsā laikā bija jāpieņem nebijuši izaicinājumi, bet tagad jau redzami ieguvumi pieredzē un jaunās prasmēs. «Pēdējā laikā pirms krīzes bija vērojams, ka skolēni pakāpeniski zaudē pašmācīšanās iemaņas. Dzīve piespēlēja piespiedu situāciju, lai tas mainītos un mēs ieietu jauna satura apgūšanā gudrāki un sagatavotāki nākotnei. Tagad arī vecākiem bija iespēja satuvināties un iepazīt savus bērnus, izprast viņu problēmas un atbalstīt,» ar pārliecību pauda pedagoģe.

«Esmu optimiste, vienmēr cerīgi skatos nākotnē. Nemēdzu sūkstīties par problēmām un negācijām, ja ar savu rīcību un pienesumu nevaru tās mainīt. Darbojos, kur to varu,» sevi raksturo jubilāre.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzīves bagātība – draugi

Kategorijas