Pēdējos 30 gadus – dubultsvētki

2020. gada 8. maijs 00:00

Baušķeniece Ingrīda Straujā 4. maijā svinēja 65. jubileju.

Pēdējos 30 gadus 4. maijs Ingrīdai kļuvis par dubultsvētkiem, atzīmējot Latvijas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienu. Viņa atceras, ka toreiz, kad notika vēsturiskais pagrieziens uz brīvu valsti, sekojusi līdzi notikumiem ar lielu personisko pārdzīvojumu. Šogad svētku dienā, klausoties vēsturiskos ierakstus radio, kā Augstākajā Padomē tika nolasīti balsojuma rezultāti par neatkarības atjaunošanu, acīs atkal jutusi kāpjam aizkustinājuma asaras. Par Latvijas valsti jubilāre teic vienkārši, bet ar to pasacīts daudz: «Nekur nav tik labi kā mājās.»

Bauska – visas dzīves vieta
Jubilāre dzimusi Bauskā, un te aizritējis viss līdzšinējais mūžs. Bērnību un jaunības gadus dzīvojusi toreizējā Sarkanarmijas ielā (tagadējā – Baznīcas). Kad mazā Ingrīda piedzimusi, ģimene mitinājusies pie vecmāmiņas, kurai toreiz jau bijis daudz gadu. Vēlāk mamma pārcēlusies uz citu dzīvesvietu. Vecmammai bijusi vārga redze un dzirde, un viņa ļoti vēlējusies, lai Ingrīda paliek kopā ar viņu un ir par atbalstu.

Kopš trīs gadu vecuma uzaugusi vecmammas Karlīnas gādībā un mīlestībā. Jubilāre atceras: «Viņa bija ļoti mīļa un labsirdīga, bet arī ļoti stingra. Ja atgriezos mājās piecpadsmit minūtes vēlāk, kā bija norunāts, zināju, ka nākamajā dienā ārā netikšu.» Ingrīda bērnībā agri radināta pie patstāvības un prasmēm rūpēties par sevi.

Viņa atceras rotaļas kopā ar kaimiņu bērniem, kas bija ļoti radošas. Veikalā pirktas rotaļlietas bijušas tikai retajam. Zēni visvairāk spēlējuši «kariņu», izmantojot pašu gatavotus koka ieročus. Bet meitenēm paticis spēlēties «ārstos» un «veikalos», populāras bijušas arī «paslēpes». Jaukus rotaļu brīžus jubilāre vadījusi kopā ar draudzeni Dagniju. Lai spēlētos «veikalos», protams, bijusi vajadzīga nauda, ko izgatavojušas, monētu attēlu pārkopējot uz papīra kā no gravīras.

Ticībā un darbā kopš bērnības
No vecmāmiņas Karlīnas saņēmusi arī kristīgo audzināšanu, jo viņa arī padomju laikā pastāvīgi apmeklējusi baznīcu; Ingrīda zinājusi «tēva reizi» kopš bērnības. Reiz skolas laikā meitene aizgājusi līdzi radiem uz dievkalpojumu katoļu baznīcā. Kad par to uzzinājusi skolas pionieru vadītāja, bijušas nepatīkamas sarunas; likuši saprast – ja iesi baznīcā, būsi atstumtā.

Vecmammai maksāta niecīga pensija – tikai 15 rubļi, tāpēc meitene jau pamatskolas laikā pēdējās trīs vasaras strādājusi algotu darbu Bauskas rūpkombinātā par strādnieci dārzeņu konservu ražošanā. Viņa atceras kāpostu skābēšanas ainu ražošanas cehā, kad «lielā tvertnē vīri gumijas zābakos ar kājām stampāja sašķērētos kāpostus».

Pēc astoņgadīgās izglītības apliecības saņemšanas Ingrīdai bija jāsāk darba gaitas, turpinot mācības vakara vidusskolā. Viņa atceras, ka toreiz vakarskolas klasē viņas vecuma skolēni bijuši tikai daži, pārsvarā mācījušies strādājošie, kas jau pirms daudz gadiem beiguši astoņas klases. Tolaik bija tāda kā kampaņa par vidējās izglītības apguvi – darba devēji nosūtīja strādniekus mācīties vakarskolā. Ingrīda atceras, ka nereti palīdzējusi viņiem kādu uzdevumu izpildīt. Skolā labi padevusies matemātika; paveicies ar gudrām, jaukām un sirsnīgām matemātikas skolotājām Zelmu Strelēvicu Bauskas 1. vidusskolā un skolotāju Zotovu vakarskolā. Arī tagad Ingrīda ir palīdze mazdēliem algebrā un ģeometrijā, apgūstot 6. un 9. klases vielu. Vienlaikus ar mācībām vakarskolā Ingrīda mācījās pārdevējas profesiju jaunizveidotajā tirdzniecības skolā Bauskā. Tagad atzīst – tas nav bijis viegli, bet jaunībā ir daudz spēka pārvarēt grūto. Nodarbības vakarskolā notikušas trīs reizes nedēļā no pulksten pusseptiņiem līdz pusdivpadsmitiem vakarā.

Pircēju rindas un burzma
Sešpadsmit gadu vecumā jubilāre sāka pārdevējas karjeru. Pirmā pieredze bija saimniecības preču veikalā, pēc tam pārcelta darbā uz universālveikala audumu nodaļu. Pusgadu bijis jāpavada tikai noliktavā, pārtinot auduma baķus; vēlāk izpelnījusies strādāt tirdzniecības zālē un apkalpot pircējus. Tur bijušas ļoti stingras un prasīgas vecākās kolēģes, kas lika iemācīties strādāt akurāti un atbildīgi. Tas noderējis visai dzīvei, atzina Ingrīda.

Pēc vairākiem gadiem pārcelta darbā uz galantērijas preču veikalu. Veikalos vēl nepazina pašapkalpošanās iepirkšanos, vienmēr valdīja pircēju rindas un burzma. Jubilāre atceras, ka bijuši pircēji, kuri meistarīgi pratuši nemanīti ielavīties rindā, neizstāvot to visā garumā. Vairums preču atradās aiz letes un pārdevēju mugurām. Taču atsevišķas preces bija izvietotas neaizslēgtās stikla vitrīnās tirdzniecības telpā. Ingrīda atceras, kā reiz no vitrīnas nepamanīti nozagtas dzintara krelles.

«Mitrums uz skausta»
Astoņdesmito gadu vidū Ingrīda sākusi strādāt Bauskas sadzīves pakalpojumu kombinātā. Ar patīkamām atmiņām par jauku un draudzīgu kolektīvu viņa atceras darbu apavu remonta darbnīcā, kur bija kasiere-pieņēmēja. Pakalpojums bijis ļoti pieprasīts, jo jauni apavi tolaik kļuva par deficīta preci.

Tajā pašā kombinātā strādājusi arī trikotāžas cehā par ketelētāju – veica īpašu, gana sarežģītu roku darbu «cilpa cilpā» trikotāžas apģērbu detaļu savienošanai. Uzdotais darba apjoms nebija paveicams viegli. Ingrīda stāstīja, ka toreizējais direktors Nikolajs Dzenis bijis ļoti labs vadītājs, bet arī prasīgs. Viņa atceras reiz direktora sacīto: «Meitenes, nāk mēneša beigas, un plāns jāizpilda. Tagad jāstrādā tā, lai uz skausta būtu mitrums!»

Kad 90. gados sākās uzņēmuma sadalīšanās, Ingrīda, četru bērnu mamma, nonākusi bezdarbnieku rindās. To laiku viņa atceras kā ļoti grūtu. Bet pēdējos 14 darba dzīves gadus strādājusi par sanitāri poliklīnikas laboratorijā.

«Nebiju barga mamma»
Ingrīda ir bagāta ar atvasēm – uzaudzinājusi meitas Santu, Eviju un Ivonnu un dēlu Ingu. Divas no meitām ir tuvumā, tepat Bauskā, bet vidējā dzīvo Vācijā – ar viņu satikšanās tikai Ziemassvētkos, kad visi sabrauc kopā. Dēls izvēlējies militāro karjeru Latvijas bruņotajos spēkos un dzīvo Rīgā.

Ingrīda par sevi saka: «Es nebiju barga mamma. Manas vecākās meitas agri kļuva patstāvīgas, Santa man daudz palīdzēja auklēt mazākos.» Tagad jubilāres dzimtu kuplina arī septiņi mazbērni – Rolands, Roberts, Kintija, Nikola, Markus, Dairis un Arvis. Svarīgākie dzimtas saieti notiek Ziemassvētkos, bet ar bērnu ģimenēm kopīgi svin arī dzīves jubilejas un Jāņus. Pēdējos gados par tradīciju kļuvis Ingrīdas dzimšanas dienā kopīgi atzīmēt arī Baltā galdauta svētkus par godu Latvijas neatkarībai.

Dievs ir mīlestība
Kopš 90. gadiem Ingrīda apmeklē Pestīšanas Armijas dievkalpojumus. Toreizējās kapteines Rutas Hansenas aicināta, kļuvusi par Pestīšanas Armijas kareivi. Jubilāre 20 gadus, kamēr vien veselība ļāvusi, kalpojusi Pestīšanas Armijas labdarības zupas virtuvē. Viņa atceras, ka Ruta Hansena pratusi uzturēt pastāvīgu mīlestības gaisotni pret cilvēkiem, tos nešķirojot. «Dievs ir mīlestība. Kur nav mīlestības, tur Dieva nav,» pauda jubilāre.

Tagad Ingrīdai ir daudz brīvā laika – viņa lasa grāmatas, priekšroku dodot romantiskai lasāmvielai. Labprāt dodas pastaigās, agrāk daudz adījusi, bet tagad, taupot veselību, ada mazāk. Pēdējā laikā ļoti aizrāvusies ar krustvārdu mīklu minēšanu, kas reizēm ieilgst līdz pat diviem naktī. «Ir gadījies, ka aizmiegu ar domām par neatrastu atminējumu, kurš, pamostoties no rīta, atrodas pats,» atklāja jubilāre. Ikdienas sabiedrotais mājās viņai ir «Latvijas Radio 2», bet obligātie TV raidījumi – «Panorāma» un «Bez tabu», neizlaiž arī televīzijā pārraidītās teātru izrādes.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pēdējos 30 gadus – dubultsvētki

Kategorijas