Vissirsnīgākajā mīlestībā sasildīti

VIJA CERUSA, konkursa «Dzīvesstāsts» žūrijas komisijas priekšsēdētāja

2020. gada 8. maijs 00:00

1075

Mātes sirds – bezdibenis. 10. maijā atzīmēsim Mātes dienu.

Bauskas novada skolēni rakstījuši esejas konkursā «Dzīvesstāsts». Žūrijas komisijas priekšsēdētāja Vija Cerusa piedāvā vairākus stāstus par māmiņām, ko būs prieks un gandarījums lasīt tieši pirms Mātes dienas.

Labākā draudzene

Evelīna Keita Barauska, Bauskas pilsētas pamatskolas 7. klases skolniece

Manas mammas mīļākais teiciens ir «Darbs dara darītāju». No savas mammas es varu mācīties ļoti, ļoti daudz, zinu, ka vienmēr jātiecas uz mērķi, nedrīkst padoties. Mana mamma ir mērķtiecīga. Reizēm liekas, ka viņa man ir labākā draudzene – mamma man sniedz pašus vērtīgākos padomus, iedrošina, vienmēr ir optimistiski noskaņota, ļoti mīļa un iedvesmo arī mani būt tādai pašai. Zinu, ka vienmēr mamma atradīs laiku, lai ar mani aprunātos, lai mani uzklausītu. Pret viņu esmu tāda pati kā mamma pret mani – ļoti atklāta. Brīvajā laikā mums abām kopā patīk izmēģināt kādu jaunu recepti vai kaut kur aizbraukt. Es lepojos ar savu mammu!

Autoritāte un atbalsts

Mariss Kļaviņš, Codes pamatskolas 7. klases skolēns

Uzskatu, ka mamma mums ir mīļa, iejūtīga, reizēm arī stingra, māca mums darīt dažādus darbus. Mamma man ir liela autoritāte, es no viņas varu daudz ko mācīties.

Reizi gadā mēs cenšamies aizbraukt uz Rīgu un visu dienu pavadīt kopā. Pagājušajā vasarā mēs visi bērni kopā ar mammu braucām uz Stokholmu. Reizi mēnesī mēs cenšamies vienu dienu pavadīt kopā, un tas man sagādā prieku.

Mamma atbalsta arī māsas Signi un Anci līnijdejās, dažādos konkursos, gan kopīgi veidojot tērpus, gan uzmundrinot meitenes. Brālis Klāvs sporta skolā apmeklē peldēšanas nodarbības, arī Klāvam mamma ir liels atbalsts. Es labprāt spēlēju dambreti un šahu, man patīk arī florbols. Mamma arī mani vienmēr atbalsta.

Es pat īsti nezinu, kā viņai visam pietiek spēka. Es nekad neesmu dzirdējis, ka viņa par kaut ko sūdzētos. Protams, mēs viņai palīdzam. Mums mājās katram ir savi pienākumi. Mēs cenšamies viņu klausīt, bet ne vienmēr tas sanāk. Tāpēc es savai mammai varu teikt tikai lielu, lielu paldies, ka viņa man ir. Piedod, mamm, ja kādreiz esmu tevi sāpinājis! Es apzinos, ka manā sirdī tu esi pati labākā, mīļākā mamma!

Viesmīlīga un sirsnīga vecmāmiņa

Roberts Paviļons, Bauskas pilsētas pamatskolas 7. klases skolnieks

Mana vecmāmiņa ir ļoti čakla, izpalīdzīga, viesmīlīga un sirsnīga. Viņa nevienu neizlaiž no mājas ārā nepacienājusi. Katram, kas ierodas ciemos, galdā tiek celts viss, kas mājās pieejams, – zupa, galerts, pašas dārzā auguši tomāti un gurķi, no rīta lasītas zemenes un reizēm arī kūka vai saldējums.

Man ļoti spilgti atmiņā palicis laiks, kad es ciemojos pie vecmāmiņas lauku mājās – Brunavas pagasta «Kodoliņos». Tā kā dzimtas mājā bija maizes krāsns, regulāri tika cepta rudzu maize. Pirms svētkiem vecmāmiņa cepa saldskābmaizi, kas mums visiem garšoja labāk un tika apēsta ātrāk. Ikdienā tika cepta rupjmaize, lai, kā vecmāmiņa teica, būtu spēks veikt lauku darbus. Mana vecmāmiņa cepa ļoti gardu rupjmaizi no pašu audzētiem rudziem. Tas bija nopietns darbs, īpaši maizes mīcīšana, pie kuras vecmāmiņa ļāva arī man piedalīties. Man patika mīcīt maizi, lai gan tas bija ļoti grūts darbs.

Parasti pēc mīcīšanas vecmāmiņai prasīju, vai pēc smagā darba rokām nav paaugušies muskuļi. Viņa pataustīja un teica: «Kā ta ne! Akurāt jau kā trīsgadīgam odam!» Es tad biju lepns un domāju, ka tas ir vareni, jo trīs gadus vecam odam droši vien ir lieli muskuļi. Vienreiz no abras nevarēju vairs izraut ārā rokas, biju pamatīgi piekusis. Taču, kad pēc laika ienesa istabā siltu maizīti, grūto darbu biju jau aizmirsis, pašu ceptā maizīte pasakaini smaržoja, šo smaržu atceros vēl tagad. Manās atmiņās «Kodoliņu» mājas vēl arvien smaržo pēc tikko no krāsns izņemtas maizītes.

Dažreiz vecmāmiņa no pēdējās mīklas, kas palika abrā, jeb abrkasīša izcepa nelielu pīlīti, kurai vēderā bija iecepta vārīta ola. Tas bija noslēpums, viņa mums nekad nerādīja, kā pīlīti taisa, bet tā bija ļoti skaista – ar knābīti un astīti, nu apmēram tāda, kā būtu veidota no plastilīna. Parasti pīlīti no krāsns izņēma pirmo, jo tā bija mazāka nekā citi maizes kukuļi un izcepās ātrāk. Vecmāmiņa pīlīti nesa mums, mazbērniem, mēs to ēdām siltu, un vienmēr mums bija liels pārsteigums – kā tā ola gadījusies vēderā?

Mana vecmāmiņa gatavo pašas gardākās maltītes, kuru receptes mantojusi no iepriekšējām paaudzēm un nodevusi drošā glabāšanā arī mūsu mājās. Vislielākie gardumi ir skābputra, bačiņi un pufīgie pīrāgi, kas pazūd, vēl lāgā nenoņemti no pannas. Karsts pīrādziņš ar aukstu pienu – mmm, kas var būt labāks par to!

Degt par to, ko dara

Marta Tēraude, Bauskas Valsts ģimnāzijas 8. klases skolniece

Mana mamma jau no bērna kājas saprata, ka viņai patīk palīdzēt cilvēkiem. Kā jau visiem padomju laika bērniem, arī mammai bija daudz jāstrādā. Viņa daudz palīdzēja vecākiem mājas darbos, vasarā ravēja bietes un darīja daudzus citus darbus, par kuriem mūsdienu bērni varētu tikai pabrīnīties. Tas viņai iemācīja būt čaklai un strādīgai, kas ir ļoti svarīgas īpašības gan dzīvē, gan viņas darbā.

Skolā mamma bija teicamniece. Viņai it īpaši padevās matemātika, viņa skaisti rakstīja domrakstus un labi izprata bioloģiju un ķīmiju. Vidusskolas laikā mamma jau skaidri zināja, ka vēlas būt ārste. Mammas dzimtā nebija neviena daktera, bet vecāki redzēja meitas labestību, mīļumu, spēju saskatīt citu sāpes, vēlmi nesavtīgi palīdzēt viņiem un atbalstīja meitas lēmumu.

Daudzi uzskata, ka ir ļoti grūti apgūt šo profesiju. Tā arī ir. Manuprāt, tieši savas nākotnes profesijas iegūšana – tas ir viens no interesantākajiem dzīves posmiem. Šajā laikā iegūst jaunas zināšanas, kas palīdz labāk iepazīt sevi un apkārtējos.

Mana mamma, būdama pediatre, bērnu ārste, bērnu gudrais sargeņģelis, ikdienā daudz komunicē ar jauniešiem. Man patīk, ka viņa spēj jauniešos radīt pārliecību, ka dzīvē jādara tas, kas interesē. Ja profesijā strādās tikai «ķeksīša pēc», tad tas nedos ne labus rezultātus, ne gandarījumu, ne prieku. Un viņa arī to pierāda. Cilvēks var būt laimīgs, ja dara to, par ko viņš spēj «degt».

Tas ir tik skaisti! Nesavtīgi palīdzēt cilvēkiem, sargāt un glābt cilvēku dzīvību. Tā ir varonība.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Vissirsnīgākajā mīlestībā sasildīti

Kategorijas