Priekšstats par neatkarību bija romantizēts

2020. gada 30. aprīlis 00:00

Pēc 1990. gada 4. maija daudzi cilvēki kļuva drosmīgāki, to atceras notikumu aculiecinieki.

Par Neatkarības deklarācijas pasludināšanu 1990. gada 4. maijā un šodien svinamo svētku būtību un nozīmi dažkārt dzirdami atšķirīgi viedokļi. Tomēr nevar noliegt, ka ikviens solis, kaut arī mērens un tam laikam piesardzīgs, bija svarīgs Latvijas valsts neatkarības atjaunošanā. Par to un šo laiku atmiņās un pārdomās dalās mūsu novadnieki – no Rundāles, Bauskas, Iecavas un Vecumnieku puses.

Kā skrējis laiks!

Ruta Keiša

Vieniem nozīmīgāka liekas augusta puča izgāšanās, kas mūs paglābusi no daudz lielākām nepatikšanām, citiem – svarīgāk, kā izskanējis katra Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāta vārds un viņa balsojums «par» vai «pret».

Jāni Zemtautis, rundālietis, tolaik bija 58 gadus vecs. Viņš ar «tās dienas acīm» un par šajos gados pieredzēto ir piesardzīgs, arī par 4. maija nozīmi. J. Zemtautis atceras: «Vērtējot gan maija, gan augusta notikumus, esmu par to, ka puča dienas izšķīra daudz vairāk Latvijas likteni nekā maija balsojums. Turklāt man ir izjūta, ka daudzi to dienu aculiecinieki, deputāti un politiķi zina vēl neatklātas liecības vai vismaz nozīmīgas epizodes, par kurām joprojām klusē vai runā tikai daļēji, bet kuras mums ir svarīgas. Tās bija izšķirošas dienas arī individuālai drosmei un pozīcijai. Mēs maz ko zinām par daudzu tā laika atbildīgu valstsvīru rīcību un lēmumiem, kam viņi bija vai nebija sagatavojušies. Varbūt arī atbildes uz daudziem ar čekas kartotēkām saistītiem jautājumiem meklējamas tieši šajās dienās. Tāpēc 4. maija Neatkarības deklarācijas pasludināšana man vairāk asociējas ar ļoti cerīgu laiku toreiz, bet tam diemžēl sekoja daudz grūtākas dienas un arī vilšanās...»

Guna Grants, Viesturu pagasta kultūras centra vadītāja, teic: «Neesmu iestagnējusies uz kādu vienu notikumu. 4. maijā nekas ne sākās, ne beidzās. Jā, tā bija nozīmīga diena, bet ne vienīgā. Katram atmiņā glabājas kādas viņam vien nozīmīgas dienas pirms trīsdesmit gadiem. Bet dzīve iet uz priekšu, un laiks parāda, kuri notikumi bijuši izšķiroši, kuri mazāk svarīgi. Līdzīgi domāju arī par augusta puča dienām vai barikāžu laiku, kurā nepiedalījos, jo auklēju bērniņu, taču tik un tā dzīvoju visam līdzi.»

Aelita Ramane, Pilsrundāles bibliotēkas vadītāja, atzīstas, ka aizņemtība nav mazāka kā pirms krīzes. Grāmatas ir pieejamas, un, ievērojot visus drošības pasākumus, tās var saņemt. Telpas ir ērtas un gaišas un atļauj ievērot nepieciešamo distanci. Pašlaik top rundāliešu atmiņu grāmatas otrā daļa, kurai atmiņas rokrakstos, A. Ramane tās pārraksta datorā. Viņa aicina iedzīvotājus, kuru saknes ir Rundāles novadā, sūtīt savus atmiņu stāstus par iepriekšējiem gadiem.

A. Ramane stāsta: «Savu kārtu gaida novadpētniecības materiāli, kas jāizvētī, jāapraksta un jāpievieno novadpētniecības datubāzei. Apskatāmi materiāli arī par 4. maiju un Baltā galdauta svētkiem. Atzīšos, šie svētki daudziem tomēr asociējas ar brīvdienu un svinēšanas sajūtas it kā nav, tomēr Baltā galdauta idejā ir kaut kas ļoti jauks un uzrunājošs. Cilvēki sākumā pat it kā neuztvēra 4. maiju kā svinamu dienu. Varbūt tradīcijas lēnām izveidosies, jo pati daba pavasarī aicina laukā, pavērties apkārt un priecīgi uzrunāt kaimiņu, lai būtu kopā. Sezonalitāti jau neviens nav atcēlis – kad kartupeļi stādāmi, tad stādāmi! Un mani pat visčaklākie lasītāji tad pazūd līdz rudenim, tā arī pasaka: «Gaidi oktobrī!» Pirms 30 gadiem man bija tikko nodibināta ģimene, audzināju dēlu, kuram nu jau pašam bērni. Ak vai, kā skrējis laiks!»

Iecavā Kirova iela pārtop par E. Virzas ielu

Raimonds Sietiņš Iecavā

Toreiz, 1990. gadā, es biju Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) Iecavas nodaļas vadītājs. Jau pirms 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas LNNK Iecavas nodaļa veica aktīvu darbību, lai Latvija atkal kļūtu neatkarīga. Iecava bija pirmā, kas padomju Krievijas boļševika Kirova vārdā nosauktajai ielai mainīja nosaukumu, to pārdēvējot mūsu novadnieka, latviešu rakstnieka Edvarta Virzas vārdā.

Organizējām protesta gājienu no Iecavas līdz Rīgai, nesot plakātus ar uzrakstiem un pieprasot neatkarību Latvijai un visai Baltijai. Piketējām arī Bauskā, Iecavā, pieprasot tīru dzeramo ūdeni utt. Tajā laikā tā bija liela uzdrīkstēšanās. Iecavas kultūras namā tika rīkots Edvarta Virzas piemiņas vakars. Jau pirms LNNK dibināšanas mēs pašu spēkiem Iecavā atjaunojām Brīvības pieminekli. Ar pārliecību varu teikt, ka LNNK Iecavas nodaļa ielika krietnu artavu Latvijas neatkarības atjaunošanā.

Atceros 4. maija notikumus. Toreiz biju pie Augstākās Padomes, kur daudzi ar nepacietību gaidīja balsojuma rezultātu. Lietuvā Neatkarības deklarāciju pieņēma 11. martā, arī mēs gaidījām to pašu. Latvijas PSR Augstākā Padome šo deklarāciju pieņēma citādāku nekā Lietuvā. Latvijas Neatkarības deklarācija iekļāva pārejas periodu, ko LNNK neuzskatīja par vajadzīgu. Mūsuprāt, neatkarība bija jāpaziņo uzreiz.

Pēc 4. maija daudzi kļuva drosmīgāki. Es pats 17. jūnijā Iecavas parkā publiski sadedzināju PSRS karogu, pret mani tika ierosināta krimināllieta. Pēc tam iestājos Latvijas policijas bataljonā, ko tautā sauca par «baltajām beretēm». Jēkaba baznīcā nodevām zvērestu par uzticību Latvijai. Puča laikā bataljons tika izformēts. Vēlāk tas kļuva par Valsts drošības dienestu.

Par oficiālu Latvijas neatkarības dienu es uzskatu 1991. gada 21. augustu, kad Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma konstitucionālo likumu «Par Latvijas Republikas valstisko statusu», kurā noteica, ka tālākas sarunas ar PSRS varas un pārvaldes iestādēm par neatkarības atjaunošanu vairs nav iespējamas, tādēļ 1990. gada 4. maijā deklarētais pārejas periods bija beidzies un Latvijā pilnā apjomā tika atjaunota 1922. gada Satversmes darbība. Tas bija laiks, kad uzdarbojās OMON vienība, kuras vardarbību pats piedzīvoju. Tajā laikā atrados Latvijas 1. policijas bataljona bāzē Grostonas ielā Rīgā, kur arī ielauzās OMON vienība, mūs atbruņoja, izdemolēja bāzi un visiem lika to atstāt.

Esmu lepns, ka esmu latvietis un ar savu darbību kaut nedaudz esmu palīdzējis atgūt valsts neatkarību. Visiem latviešiem novēlu būt lepniem par savu piederību Latvijai un cienīt citam citu, kā arī mazāk kritizēt un nopelt pašiem savu tautu. Daudz laimes otrajā dzimšanas dienā, Latvija!

Brīvība un divi gudri, izskoloti dēli
Aija Sietiņa, Raimonda dzīvesbiedre, atceras:
«Tas bija grūts, neziņas pilns, pat bīstams laiks. Mājās biju kopā ar trīs gadus veco dēlu Reinīti, klausījos ziņas un īsti nezināju, kas notiek puča laikā, barikādēs, parkā, atjaunojot pieminekli, – Raimonds to izdarīja kopā ar draugu grupu, sekoja arī PSRS karoga dedzināšana. Mans vīrs tolaik strādāja no sirds un dvēseles, būdams pilnībā pārliecināts, ka veic ļoti svētīgu darbu.

Viena daļa iedzīvotāju tajā laikā centās «prihvatizēt» visu, ko vien varēja, smaidīja par viņu protestiem, plakātiem, sapulcēm, noskatījās no malas un nogaidīja, jo nevarēja jau zināt, kā viss beigsies. Tagad viņiem ir lielas mājas, īpašumi, bet mums, paldies Dievam, ir brīvība un divi gudri, izskoloti dēli. Emīlam, jaunākajam, bija laime divus gadus mācīties Norvēģijā, četrus gadus – Amerikas Savienotajās Valstīs, tagad viņš saņēmis «Erasmus» stipendiju maģistra studijām Dublinā un Parīzē. Un tas viss, pateicoties mūsu brīvībai. Bija vērts Raimondam piketā basām kājām iet uz Rīgu, saņemt no OMON belzienus un darīt to, ko viņš darīja. Taču mani joprojām tracina bieži dzirdētais jautājums: «Ko tad mums deva tā brīvība?»»

Latvija nav likusi vilties
Žanna Zālīte

Juris Sniķeris 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā aktīvi darbojās Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā, vadīja Kurmenes grupu, kādu laiku arī toreizējā Aizkraukles rajona nodaļu. No 1990. līdz 1994. gadam bija Kurmenes pagasta padomes priekšsēdētājs, pēc tam atkal pievērsies jaunās paaudzes skološanai, jo jau iepriekš strādājis par pedagogu.

Lai gan daudzi dzīves gadi saistīti ar galvaspilsētu, krietnu daļu laika ģimene pavada Vecumnieku novada Kurmenē un nav zaudējusi saikni ar vietējo sabiedrību. Sirdī Juris sevi vienmēr uzskatījis par šai vietai piederīgu, un citādi nemaz nevar būt, jo brīdi, kad Latvija atguva neatkarību, viņš piedzīvojis tieši Kurmenē.

«Kurmene arī tolaik bija ļoti latvisks pagasts, tāpat kā mana dzimtā Neretas puse, tāpēc nevienu brīdi neradās jautājums – gribam vai negribam neatkarību; tas bija pats par sevi saprotams. Izjūtas visiem bija līdzīgas, priekšstats par neatkarību bija romantizēts, un šķita, ka, to atgūstot, ātri un vienkārši atrisināsies daudzas lietas, dzīvosim pārticībā un brīvībā,» kavējoties 30 gadu tālā pagātnē, atklāj Juris. Tas bija arī laiks, kad presē, televīzijā un radio stāstītais par padomju realitāti un vēsturi daudziem «atvēra acis», jo iepriekš informācija par to, ko piedzīvojusi Latvija, bija skopa. Maz zināmi bija fakti, kas saistīti ar deportācijām, represijām, 1940. gada notikumiem.

«Cilvēki cerēja, ka līdz ar neatkarības atgūšanu beigsies netaisnība. Tās toreiz bija tik daudz! Pirmkārt, tika apspiesta, jāteic – pat izsmieta, latviešu valoda. Laukos tas bija mazāk jūtams, vairāk Rīgā, valsts iestādēs, rūpnīcās. Otrkārt, kremta piedzīvotais genocīds pret latviešu tautu, jo nepamatoti izsūtītie bija latvieši. Treškārt, valdīja liela sociālā netaisnība – pilsētniekiem bija daudz labāki dzīves apstākļi, iebraucējiem uzreiz deva dzīvokļus, bet pamatiedzīvotāji gadu desmitiem stāvēja milzīgi garās rindās, partijas vadoņiem bija pieejams viss, par ko vienkāršā tauta pat neatļāvās sapņot. Šo faktoru kopums vairoja pārliecību par nepieciešamību atgūt valsts neatkarību, taču visa pamatā, protams, bija valstiskuma ideja,» teic kurmenietis.

Juris labi atceras 1990. gada 4. maiju, kad sēdējis Kurmenes parkā uz soliņa, klausījies radio, kas toreiz bija teju vienīgais saziņas līdzeklis ar pasauli, un rokās turējis kalkulatoru. Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanai bija nepieciešamas 134 balsis, un viņš, cītīgi klausoties sēdes vadītāja ziņotajā, ar «rēķināmās mašīnas» palīdzību summējis tās Latvijas Tautas frontes un neatkarīgo deputātu balsis, kas bijušas «par». Atminas, ka «Līdztiesības» pārstāvji sēžu zāli atstāja nenobalsojuši, bet vienīgais, kurš balsojumā atturējās, bija pareizticīgo priesteris Aleksejs Zotovs. «Kad kalkulatora «lodziņā» ieraudzīju skaitli 134, goda vārds, apraudājos,» viņš neslēpj emocijas (red. piezīme – līdz beigām nobalsojuši bija vairāk deputātu – 138). «Paldies Augstākās Padomes deputātiem, arī Raimondam Krūmiņam no Kurmenes, kuri nobalsoja par Latvijas neatkarību. Tas tobrīd bija galvenais.»

Saviļņojošajā gaisotnē nevarēja nepamanīt, ka vara bija tautas cienīta un mīlēta. Ne pirms 1990. gada, ne arī pēc tam kas tāds vairs nav piedzīvots. «Pēc kuras Saeimas sēdes deputātus iznākam no zāles sagaidījuši tūkstoši ar aplausiem un ziediem?» retoriski vaicā Juris un secina, ka tagad šāda situācija vairs nav iespējama.

Saprotams, ka 30 gadu pēc neatkarības atgūšanas Latvija nav sasniegusi pilnību, taču tā nav likusi arī vilties. «Pats svarīgākais – mums ir sava demokrātiska valsts, izvēles tiesības un brīvība. Nesaku, ka valsts ir ideāla un mūsu valdība labākā pasaulē, taču dzīve Latvijā ir laba; arī materiālā ziņā. Ja neskaita krīzi, tad piekrītu tēzei, ka Latvija ir sasniegusi augstāko materiālās labklājības līmeni savā pastāvēšanas vēsturē. Baudu labumus un brīvību, priecājos par šo laiku un dzīvi,» apmierinātību pauž kurmenietis.

Pārmaiņas ļoti uzskatāmi atspoguļojas, vērtējot 30 gadu periodu no pedagoga skatpunkta. Un Jurim ir iespēja salīdzināt. «Toreiz bija skolas ar sauso tualeti, klasē bija tikai tāfele un krīts, bet bērniem – mācību grāmatas. Kā tagad iekārtotas izglītības ie-stādes, kāds aprīkojums, kādi mācību līdzekļi un uzskates materiāli, kādas informācijas tehnoloģiju iespējas! Bet pagājuši tikai
30 gadi. Neatkarībā un brīvībā,» viņš uzsver.

Bez šaubām par brīvu valsti
Uldis Varnevičs

Lielā prelūdija 1990. gada 4. maija balsojumam bija Latvijas Augstākās Padomes vēlēšanas, kas notika 18. martā. Emerita Buķele startēja Īslīces vēlēšanu apgabalā, ceraukstietis Dainis Vanags – Iecavas vēlēšanu apgabalā, bet pārējos – divi rīdzinieki. Georgs Andrejevs – Bauskas vēlēšanu apgabalā, savukārt Valdis Birkavs – Vecumnieku vēlēšanu apgabalā.

Latvijas Tautas frontes (LTF) aktīvists īslīcietis Edmunds Jakubonis atceras, ka vēlēšanu laikā un arī pēc tām visi pārsvarā turējās kopā. «Tās bija pirmās vēlēšanas mums, un gāja visādi. Mācījāmies, kā izgatavot plakātus, mazos kalendārus,» atceras E. Jakubonis. «Mēs bijām vienots deputātu trijnieks no Bauskas puses. Mums nebija pretrunu, tikai vislabākās atmiņas,» atceras G. Andrejevs.

Izvēlas rīdzinieku
G. Andrejevs atceras, ka viņam piedāvājums no Bauskas bijis milzīgs pārsteigums. Savā atmiņu grāmatā «Man dāvātais laiks» Georgs Andrejevs stāsta: «Bija skaidrs, ka katrā no vēlēšanu apgabaliem LTF ir jāreģistrē savs deputāta kandidāts, kurš būtu pietiekami pazīstams un pieņemams vairumam apgabala vēlētāju un spētu uzvarēt Interfrontes izvirzīto kandidātu. Šādā situācijā decembra vakara stundā mani pārsteidza telefona zvans no Bauskas. Zvanītāja bija mana kādreizējā skolniece, (..) daktere Dagmāra Zicmane. Izrādījās, ka daktere Zicmane ir arī Bauskas LTF grupas aktīviste un pilnvarota lūgt manu piekrišanu balotēties vēlēšanām kā deputāta kandidātam no Bauskas pilsētas vēlēšanu apgabala. Tas tik bija pārsteigums!» Sākumā G. Andrejevs par šādu piedāvājumu bija samulsis, bet aktīvā D. Zicmane viņu pārliecinājusi.

Atmiņā palikusi regulāra un nogurdinoša braukšana ar autobusu. «Bija grūtības, nekurinātas telpas un daudz tikšanos ar cilvēkiem. Lielākā tikšanās bija Bauskas kinoteātra zālē. Mums ar Jāni Rāznu nebija tiešā personīgā pretišķība – vienkārši izvirzījām sevi izvēlei abi divi,» stāsta G. Andrejevs.

Rokādes bija veiksmīgas – Latvijas Tautas frontes kandidāti uzvarēja visos apgabalos. Savukārt Bausku G. Andrejevs piemin ar labu vārdu un norāda, ka tajā laikā laikrakstā «Bauskas Dzīve» regulāri publicēja pārskatus par savu darbu deputāta amatā.

Augsta drošības izjūta
Grāmatā «Kaut pastalās, bet brīvi» deputāts Dainis Vanags stāsta par 4. maija notikumiem: «..Interfrontes deputāti mēģināja «noraut» Neatkarības deklarācijas pieņemšanu. Bija paredzēts, ka mēs visi ātri nobalsojam par deklarāciju, – un darbs padarīts. Tas neizdevās, jo bija jāievēro procedūra – debates, jautājumi (..). Pēc tam kopā ar pārējiem deputātiem devāmies uz manifestāciju Daugavmalā.»

Savukārt E. Buķele atceras: «To nevar izstāstīt. Ārkārtīgi liela nozīme bija tam, ka cilvēki mūs atbal-stīja, ļoti atbalstīja. Bija augsta drošības izjūta, un tam bija milzīga nozīme. Latvieši lielā vairumā bija par to, ka jāatjauno Latvijas neatkarība. Man šaubu moments nepastāvēja par to, kā balsot. Tas, kādu audzināšanu saņēmu ģimenē, kādu no vecākiem pārmantoju, bija tikai par to, ka Latvijas valsts ir jāatjauno ar visiem simboliem, karogu un ģerboni, lai būtu neatkarīga Latvija. Emocijas bija ārkārtīgi spilgtas. Tie, kas nobalsojām, mēs bijām ļoti vienoti šajā jautājumā par to, ka jāatjauno neatkarība un Latvijai jābūt neatkarīgai.»

«Pārdzīvojums bija milzīgs. Īpaši tad, kad uzmanīgi klausījāmies, kā katrs nobalsojis, vai nav kāda kļūda radusies. Lēnām nolasīja katru vēlēšanu apgabalu, katru balsi. Nedod Dievs, ja kaut kas notiek ne tā, kā bija iecerējis pats deputāts! Tad pēkšņi ārā bija milzīgs trok-snis. Pirmā doma bija, ka kaut kas noticis, varbūt tanki nāk iekšā, bet tie bija gaviļu kliedzieni, jo cilvēki ārā skaitīja balsis «par» vai «pret», un, kad kritiskā robeža bija pārsniegta, tad tauta uzgavilēja. Tas bija skaists, saulains maija rīts,» atceras Georgs Andrejevs.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Priekšstats par neatkarību bija romantizēts

Kategorijas